Virslīga sākas: atmiņas, kas pierakstītas blociņā

Jau piektdien, 6. martā, sāksies nu jau kārtējā – trīsdesmit piektā – Virslīgas sezona, kurā jau piekto gadu pēc kārtas būs nemainīga izspēles kārtība: piedalīsies 10 futbola komandu, un tiks aizvadīti 36 apļi. Šāda veida stabilitāte norāda, ka organizācija un klubi kopumā ir saglabājuši pirms vairākiem gadiem uzlikto latiņu, kas, cerams, ja ne pacelta uz augšu, vismaz tiks turpināta esošajā līmenī. Aplūkosim un atcerēsimies atmiņā palikušos momentus no iepriekšējām sezonām – gan to, kas ir bijis labi, gan to, kas lējis darvu medus mucā.

Iziešu cauri sezonām no 2013. gada līdz 2017. gadam, kas ir ar daudziem spilgtiem notikumiem un pārvērtībām, kas izmainījušas Virslīgu, tuvāk tai, kas ir šobrīd redzama.

2013. gads

Šī sezona man ir spilgti palikusi atmiņā, jo togad, šķiet, pirmo reizi pilnvērtīgi parādījās futbola video raidījums. Tas bija “Virslīgas apskats”, ko vadīja Matīss Timofejevs.  Pirms sezonas piedāvāja gandrīz visu komandu apskatus. Kā, piemēram, par ambiciozo Rīgas “Daugavu”:

“Skonto” komandu pārņēma Tamazs Pertija, un spēlēs uzreiz bija redzams, ka skontieši dominēs šajā čempionātā. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, var atzīt, ka tā arī bija, un joprojām atceros, kā rīdzinieki grāva pretinieku pēc pretinieka un bija neapturami (tomēr pēdējā aplī izlaista uzvara un tikai 1 punkts pret mettiešiem, un vienīgais zaudējums piedzīvots pēdējā spēlē pret FK “Jelgava”).

Vēl jāpiemin, ka iepriekš pieminētos raidījumus esmu noskatījies vairākas reizes uz riņķi laika gaitā, jo patika formāts – raidījuma vadītājs uzaicina citu futbola apskatnieku, un abi aprunā visas kārtas spēles –, tāpēc labi atceros sezonā piedzīvoto. Vēl atmiņā ir Jurija Žigajeva šķērīte pret “Spartaku” un Pētera Neimaņa “Skaisti!”, kā arī šmuce ar ilūkstiešiem un citām vienībām, kas nodarbojās ar sevis apkaunošanu, ne futbola spēlēšanu. Ne velti, ka Nauris Mackevičs tiešraides laikā spēlē starp to pašu Ilūksti un Daugavpils “Daugavu” pameta ēteru un tajā valdīja klusums. FK “Ventspils” ar pacietīgu futbolu izcīnīja titulu, bet “Metalurgs” atvadījās ar 10:2 uzvaru Ilūkstē.

2014. gads

Kā atceros, licencēšanā ar problēmām saskārās Daugavpils “Daugava” un “Skonto”, tomēr īsi pirms sezonas ieguva tiesības startēt augstākajā līmenī. Pēc rūpnīcas izčibēšanas Liepāja nepalika bez komandas Virslīgā, jo palīgā devās un savu profesionālā futbolista karjeru pameta Māris Verpakovskis, uzņemoties FK “Liepāja” vadības grožus. Ja paturpina par Virslīgas atpazīstamības veicināšanu, sevi skaļi pieteica “One nil up Virslīga”, kas bija paredzēts plašākai auditorijai, nevis tikai trakajiem futbola mīļiem, kuriem gardi bija ar vienkāršu runāšanu par Virslīgas spēlēm. “One nil up” piedāvāja futbola skolu sacensības frīstailā, apskatus par futbola stadioniem, intervijas ar spēlētājiem un daudz ko citu vērtīgu. Īsts zelta arhīvs, kas pieejams vēl pat līdz šodienai.

Zemāk 1. raidījums:

Ja runā par piedzīvoto laukumos, cīņā par titulu iesaistījās ventspilnieki un skontieši. Lai gan “Skonto” turējās cieši dzeltenzilajiem, spēlētāju aiziešanas, naudas problēmu un punktu atņemšanas dēļ nespēja līdz galam pacīnīties par 1. vietu. Vienīgi skontietis Vladislavs Gutkovskis uzvarēja rezultatīvāko spēlētāju kopvērtējumā, bet otrā vietā bija jaunais talants un togad izlasē pret Turciju debitējušais Jānis Ikaunieks. Nevar neizcelt arī Edgara Gaurača vārtu guvumus vājā “Spartaka” rindās.

2015. gads

Starpsezonā dzelmē nogrima divas “Daugavas” – Rīgas un Daugavpils –, kā arī 2014. gada sezonas 10. vietas īpašnieces “Jūrmalas” nebija starp Virslīgas dalībniekiem. Čempionāta lozungs bija “Par tīru spēli”, un, lai cik ironiski tas būtu, tas nepiepieldījās. Jaunpienācēja no Gulbenes tika izslēgta, un līgu vajadzēja turpināt 7 komandām. Var teikt, ka šis bija viens no vājākajiem čempionātiem, kāds piedzīvots Virslīgas vēsturē. “Skonto” saglabājās esošās problēmas – var teikt, ka tevi divi deviņi –, un “Ventspils” vairs nerādīja to sniegumu, kāds tas bija iepriekš. Turpretī futbola klubs “Liepāja” izmantoja situāciju un šajā novājinātajā konkurencē triumfēja. Atceros, ka viņi sekmīgi pastiprinājās vasaras pāreju periodā. Kas interesanti, Deniss Ivanovs atgriezās Liepājā, un viņa algu sedza speciāli viņam piesaistīts sponsors. Rudens spēles Liepājas Daugavas stadionā prožektoru gaismās pieredzējām ar daudziem tūkstošiem skatītāju, kas pierāda, ka Latvijas futbols var ieinteresēt cilvēkus nākt uz stadionu. 

Mediju vidē obligāti jāizceļ radio “NABA” atgriešanās un līdz ar to arī raidījuma “Ole” atkalsadzirdēšanās radioviļņos (katru svētdienu plkst. 12)

2016. gads

Šī starpsezona bija pārpilna ar ziņu virsrakstiem. Vai “Skonto” nokārtos parādus un pārvarēs licencēšanas barjeras? Tuvojas LFF kongress, vai pie vēlēšanām pielaidīs Krišjāni Kļaviņu? Kas tā tāda par “Riga” FC (2015. gadā 1. līgas čempione ar “Caramba/Dinamo” vārdu)? Kā klāsies liepājniekiem ar Virslīgas trofejas nosargāšanu? Un tad pēkšņi (līdz galam taču neviens tam neticēja) – “Skonto” nesaņem licenci startam Virslīgā! Mazāk kā mēneša laikā sezonai sagatavojas Rīgas futbola skola (valmierieši, kuriem kā nākamajiem pienācās vieta augstākajā līgā, atteicās), “Nikars” sistēma un atbalstītāji ienāk klasiskajā futbolā. Sezonas pirmajā mačā Liepājā esošie čempioni sensacionāli (tiešām jāuzsver, ka neticami tas bija, jo pēc bukmeikeru koeficientiem mājinieki bija izteikti favorīti) zaudē zelta formās spēlējošajiem “Spartaks” futbolistiem. Martā, cik nu atmiņa neviļ, LTV7 pirms futbola izlases spēles pirmizrādi piedzīvo īsfilma “Svētais Grāls”, kas iziet ārpus futbola burbuļa un iegūst negaidīti plašu popularitāti.

Šī sezona asociējas ar to, ka atšķirība starp apakšgala komandām un augšējo trijnieku ir samazinājusies. Un, retrospektīvi atskatoties, tā ir viena no vienlīdzīgākajām (pēc punktu sadalījuma un vārtu bilanču starpības) sezonām kopš 1992. gada (līdzīgi kā nākamais, 2017., gads). 

Čempionātā, kurā vairs nav “Skonto”, trīs komandas sacenšas par Rīgas pirmās komandas statusu – “Riga”, RFS (kas pārsaucas sezonas laikā) un “Metta”. Gala iznākumā uzvar “Riga”, kura sezonas izskaņā rīkoja FIFA datorspēles turnīru, kura uzvarētājs ieguva profesionālu līgumu ar “Riga” FC komandu. RFS piekāpjas saviem nākotnes sīvākajiem konkurentiem nenotīrīta sniega dēļ: “Spartaks” 1. vietu nodrošināja pirmspēdējā kārtā, bet pēdējā spēlē Slokā nesagatavoja laukumu, kurā vajadzēja uzņemt “Riga”, kam pienācās tehniskā uzvara. Uz vienu gadu parādījās tāds ambiciozs projekts kā “LMT Straume” Virslīga, kas nodrošina katrā kārtā vienu galveno spēli, kurā ir spēles studija. Atceros, tas bija ļoti augsts līmenis. FK “Jelgava” iegūst otro vietu čempionātā un Eirokausos apspēlē Islandes komandu, kā arī pieveic Bratislavas “Slovan” (3:0 Jelgavā, kas tā bija par spēli!). 

2017. gads

Vienreiz izšāva, otro reizi nu gan nebūs – tā par “Spartaku” runāja. Pirmssezonas žurnālistu prognozēs nebija 1. vietā. Šķiet, pat ne kā otrie. RFS, “Riga”, “Jelgava”, “Liepāja”, “Ventspils”, “Spartaks” un “Metta” ar “Babīti”. Tā varētu sadalīt astoņas komandas pa spēku groziem, lai gan mettieši iepriekšējo sezonu noslēdza ar ļoti labu sniegumu. Jau ziemā “Babīte” (ko pēc formām pielīdzināja Dortmundes “Borussia” vai dēvēja par bitēm) izcēlās negatīvā aspektā – kādā no pārbaudes spēlēm nelaikā viens futbolists izdomāja aizšņorēt futbola bučus, kamēr komanda “iekrita” aizsardzībā un ielaida vārtus. Taču sezonu uzsāka astoņas komandas. RFS pirmajā spēlē pārspēja “Spartaku”, kuram vairākas vārtu konstrukcijas patraucēja izcīnīt uzvaru, bet rīdzinieku panākumu kaldināja Roberts Uldriķis, kurš guva divus Hanzas stadionā, kurā iepriekšējās sezonās bija mājinieku lomā “Metta” kreklā. 

FK “Liepāja” ar Tamazu Pertiju un Karašausku priekšgalā centās panākt to, kas līdz šim Pertijam neizdevās, – iegūt titulu. Latvijas kausu ieguva, taču ne čempionāta 1. vietu. Toties uzspīdēja Mārtiņš Ķigurs, kam deva spēles laiku. Manuprāt, ar treneri aizšāva garām “Jelgava”, kas paņēma Kurtejanu, kas nespēja dot rezultātu, toties varējām iepazīt viņa emocionalitāti, kā tas izpaudās starp viņu un Pertiju. Sezonas vidū “Babīti” izslēdza no līgas, un atkal, pēc sezonas pārtraukuma, nācās noslēgt čempionātu nepilnā sastāvā.

It kā negaidīti, tomēr ar labu selekcijas darbu pastrādāja “Spartaks”, kas saglabāja sastāvu un izveidoja kompaktu vienpadsmitnieku ar vairākiem baltkrievu spēlētājiem, kas nodrošināja līgas kausa saglabāšanu Jūrmalas komandas rīcībā. 

“Riga” sastāvā pēdējo sezonu savā karjerā aizvadīja Kaspars Gorkšs, kas vēlāk pievērsās futbola funkcionāra gaitām, kas gan nesekmējās. “Riga”, kas ziemā gatavojās pie arābiem, ieguva bronzu, bet RFS, atpalikdama tikai par 2 punktiem, ierindojās 5. vietā. Nesekmīga debija Virslīgā Andrejam Kaļiņinam kā galvenajam trenerim. Kā jau pieminēju, “Jelgava”, manuprāt, totāli aizšāva garām ar trenera izvēli, kas rezultējās švakā sezonā un, ielūkojoties nākotnē, aizsāka jelgavnieku ripošanu lejā no augstāko ložas. 

Kāpēc šie pieci gadi izvēlēti? Jo tie parādīja, cik strauji Virslīga izmainījās šajos gados. Pazuda vairākas komandas, tostarp agrākais gigants “Skonto”, notika divas sensācijas pēc kārtas ar “Spartaka” titulu, pa ceļam atkrita futbolu pazemojošas komandas, kā arī ienāca divi bagāti klubi, kas noteica nākamo čempionātu jundu un spēku. Vairāki klubi centās tiem turēties līdzi, bet tomēr nespēja sacensties šajā konkurencē. Šie gadi uzrāda Latvijas futbola attīstību caur grandiozām pārmaiņām, ja to aplūko Eiropas futbola čmpionātu kontekstā. Tāda ir bijusi Virslīga. Vēsture, kas stāsta par šodienu.