Uz sarunu Kristapu Lešinski, Banku augstskolas docentu un vienu no zinošākajiem Latvijas futbola cilvēkiem, aicināju, lai aprunātos par kādu notikumu 2021. gada rudenī. Futbola klubam “Alberts” pērn 29.septembrī apritēja 20 gadi kopš tā dibināšanas. Par to arī saruna. Bet ne tikai. Arī par Kristapa ceļu līdz futbolam, par “Alberts” izveidošanu, notikumiem šajos gados, tajā skaitā 2008. gada čempionu sezonu, spēli pret “Skonto”, par Kristapa domām par Latvijas futbolu un tā lomu sabiedrībā.
FK “Alberts” izceļas ar savu gaitu punktuālu dokumentēšanu – ir virkne pierakstu par kluba vēsturi: par dibināšanu, katru sezonu, tiek izceltas īpašās spēles, ir pieejama statistika. Par dalīšanos ar šo bagātību pateicos citam albertietim – Kristiānam Girvičam.
“Kad biju puika, bērndārznieks, man patika un joprojām patīk dažādas komandas spēles: kā latviešu vidē ierasts, spēlēju hokeju, basketbolu, futbolu, volejbolu, tenisu, galda tenisu, tautas bumbu, novusu atkarībā no laika apstākļiem un iespējām. Piecus gadus pavadīju jauniešu tā laika augstākā līmeņa hokejā. Arī vieglatlētikā trenējos, bet visu laiku paralēli bija futbols, kurš ļoti patika, padevās,” stāsta Kristaps par aizsākumiem sportā. “Futbolu vienmēr mīlēju, bet būtiskā atziņa, kas jau noformējās agros pusaudža gados un arī tagad ir pamanāma manos izteicienos, – vienmēr bijis skaidrs, ka futbols no visiem sporta veidiem ir pāri visam. Pārpildītās milzīgās tribīnes, ziņu virsraksti… To nevarēja nepamanīt pat noslēgtās PSRS laikos,” stāsta mans sarunas biedrs.
“Liels pavērsiens bija, kad Latvija atguva neatkarību deviņdesmito gadu sākumā. Tā sajūta, ka būs futbola izlase un klubiem būs iespējas spēlēt Eirokausos! Tajā brīdī bija skaidrs, ka futbols mūsu valsts sporta dzīvē iegūst pavisam īpašu statusu. Tas šķita neaptverami, ka tava valstsvienība varēs spēlēt pret visiem pasaules grandiem, turklāt pret izlasēm to labākajos sastāvos, kas citos sporta veidos nenotiek nekad vai ļoti reti. Un viss sākās pret lielām izlasēm – Spāniju, Eiropas čempioni Dāniju 1992. gadā. Ar neticamiem rezultātiem. Futbola mīlestība veidojās pakāpeniski, tas nebija impulsīvi un emocionāli, bet drīzāk racionāli. Seko līdzi Eiropas un pasaules pulsam, skaidri redzi, ka tā ir globāla cilvēces kultūras sastāvdaļa. Futbols ir kas daudz vairāk par spēli, kurā 22 cilvēciņi spārda bumbu. Tā ir kultūras sastāvdaļa, tā iespraucas politikā, politiķu small talk, ģimenes sarunās pie vakara tējas, vīru sarunās krogos. Futbols ir visur. Futbols ar to arī atsķiras no citiem sporta veidiem, ka tam ir visaptveroša kultūra, vēsture, tradīcijas. Nācies daudz gan profesionālās vajadzībās, gan atpūtā ceļot pa pasauli, un vienmēr futbols, aizbraucot uz kādu valsti, ir tas, par ko vari runāt un par ko cilvēki vienmēr zinās, interesēsies. Man šķiet, ka cilvēks, kuram interesē sports un reizē arī ir plašāks redzesloks un intereses, sporta jomā dabiski nonāk pie tās futbola burvības un vietas, ko tā ieņem kultūrā, cilvēku attiecībās starptautiskā līmenī. Tas nenozīmē, ka citi sporta veidi nav vajadzīgi, otršķirīgi, bet nevar neredzēt arī realitāti.”
Ja skatām FK “Alberts” pirmsākumus, jāatzīmē, ka jau deviņdesmito sākumā izveidojās grupiņa domubiedru, kas spēlēja kopā futbolu. Stāsta Kristaps: “Var teikt, ka līdz brīdim, kad “Alberts” izveidojās kā futbola klubs, kurš tika nodibināts 2001. gada rudenī (29. septembrī – aut. piez.), aizmeši parādījās desmit gadus iepriekš – deviņdesmito sākumā. Daži no tiem, kas dibināja “Albertu”, pirms tam kopā spēlēja amatieru turnīros, veidojās kopīgs redzējums, kopā interesējāmies par sportu, pavadījām laiku. Veidojās domubiedru kodols, vēlāk vairojās, nāca klāt domubiedri. Īpaši deviņdesmito otrajā pusē. Tad jau spēlējām futzālu labā līmenī – Rīgas čempionātā (ar nosaukumu “Euroskor”, kas atzīmēts FK “Alberts” arhīvā – aut. piez.). Tas bija otrais ešalons uzreiz aiz [futzāla] Virslīgas. Rīgas futzāla čempionātā spēlēja daudzi prominenti futbolisti, kas galvenajā futbola izlasē spēlējuši, bijušie Daugavas futbolisti. Pats vienu sezonu nospēlēju arī futzāla Virslīgā. Zāles turnīros guvām labu rūdījumu, tajā laikā mums bija spēka gadi. Taču bija sajūta, ka īstais futbols ir lielais futbols, un gribētos pa īstam. Vairāki no mums jau bija izmēģinājuši spēkus Latvijas čempionāta 2. līgā, arī es pats. Kopā ar savējiem spēlējām 2.līgā LSPA sastāvā 1996.gadā un vēlāk. Pats arī aktīvo studiju gados Latvijas Universitātes izlasē spēlēju. Pamazām sāka veidoties domubiedru komanda.”
“FK “Alberts” dibināja 20 cilvēki. Iniciatīvas un organizācijas grupā bijām pieci, kuri izlēma scenāriju par dibināšanu, nosauca cilvēkus, kurus grib uzaicināt. 15 cilvēkiem izsūtījām vēstules, visi 15 atsaucās. Un tad, 29. septembrī, bija sapulce, kurā dibinājām klubu. Visi jautājumi tās dienas rītā vēl bija priekšā: nezinājām ne kluba nosaukumu, ne simboliku, pilnīgi neko, visu to uz vietas lēmām. Bija doma, ka ir vajadzīgs klubs ar ideju, ar vērtībām, misju. Nosaukumam varianti bija vairāki. Ja runā par “Albertu”, kas pārliecinoši uzvarēja, nav gluži tā, ka to devām tikai par godu Albertam Šeibelim. Bija vairāki iemesli. Šeibelis bija atslēga un ļoti svarīgs, jo pirms tam bijām iepazinušies ar Šeibeļa grāmatu “Futbols. Teorija. Taktika. Technika”. Mums ļoti patika tā grāmata. Spriedām, ka tā ir vērtība, un novērtējām – tolaik, trīsdesmitajos, bijusi tāda grāmata, kurā ir nevis vienkārši atspoguļoti spēļu rezultāti, bet sarakstīts īsti izglītojošs saturs. Šeibelis to novēlēja latviešu jaunajai paaudzei, lai tā varētu mācīties futbolu spēlēt. Lasot varēja just, ka viņš bijis ne tikai lielisks spēlētājs, kapteinis, centra pussargs, smadzenes laukumā savā klubā un izlasē, bet arī inteliģents cilvēks, ka viņam ģimene bijusi liela vērtība, meitas gāja uz tēva futbola spēlēm, ļoti juta līdzi viņa gatām, viņš atbalstīja un iedvesmoja savus darba kolēģus, bija dvēsele savā klubā. Spriedām, ka tas simbolizē mūsu vērtības, veido tiltu starp pagātni, Latvijas furbola saknēm un mūsdienām. Kad domājām par nosaukumu, mums patika arī A burts – alfabēta pirmais burts, tas atgādina domu “Prāts, zināšanas, gudrība, ābece”. Tas mums likās svarīgi. Saistība ar bīskapu Albertu bija minimāla, bet nosaukums šķita labskanīgs, spēcīgs vārds. Par 60–70 procentiem tas nācis Šeibeļa dēļ, bet tātad ne tikai.”
Pirms 18 gadiem šajā dienā tika dibināts FK Alberts (foto). Pilngadība tiks svinēta ar sezonas pēdējo spēli Staicelē pret @Sbebri pic.twitter.com/sMJZaOlTcl
— Kristaps Lešinskis (@Lesinskis) September 29, 2019
“Aktīvu darbību pie futbola kluba veidošanas sākām jau mūsu telpu futbola “sudraba” sezonas iesākumā – 2001. gada 21. septembrī viesnīcas “Radi un Draugi” bārā notika kluba dibināšanas mazās orgkomitejas sapulce, kurā piedalījās Andrejs Jakobsons, Kristaps Lešinskis, Jānis Rubulis, Emīls Benders un Kristiāns Girvičs. Šajā tikšanās reizē tika pieņemts kluba dibināšanas sanāksmes programma un izveidots cilvēku saraksts, kurus aicinājām piedalīties. FK “Alberts” dibināšanas sapulce notika 2001. gada 29. septembrī Rīgas Biznesa skolas telpās, un tajā piedalījās 17 cilvēki – bez jau pieminētā orgkomitejas piecinieka arī Armands Indriksons, Oskars Matisons, Ivars Bērziņš, Valdis Girvičs, Ēriks Vientiess, Didzis Kreicbergs, Niklāvs Lācis, Normunds Malnačs, Dāvids Rubins, Tālis Laizāns, Aleksejs Švackis un Ģirts Lapiņš (sapulcē nevarēja piedalīties, bet par kluba dibinātājiem kļuva arī Andris Rancāns, Mārtiņš Pomahs un Kārlis Rubins). Klubam izvēlētais nosaukums “Alberts” par godu pirmās republikas valstsvienības spēlētājam Albertam Šeibelim tikai akcentēja patriotisko noskaņu (vēl bija varianti – “Bastions”, “Fortiss”, “Viestarts”, “Zvaigzne” un Latviešu futbola klubs). Šeibeļa garā tika izvēlēta kluba devīze – “Ne 11 vīrus, bet vienu vienību”. Vēl pēc pusotras nedēļas notika kluba pirmā kopsapulce, kur par FK “Alberts” pirmo kluba direktoru vienbalsīgi ievēlēja Jāni Rubuli,” tā par dibināšanu rakstīts FK “Alberts” arhīvā (turpmāk rakstā slīprakstā – teksts no arhīva).
Pirmā FK “Alberts” sezona bija 2002. Klubs izvēlējās spēlēt Latvijas čempionāta 2.līgas Vidzemes zonā.
“Pirmā oficiālā spēlē Latvijas turnīros mums bija Latvijas kausa izcīņa – zaudējām 0:4 “Tukumam”. Interesanti, ka tukumiešu sastāvā toreiz spēlēja pavisam jaunais Kristaps Blanks. Pirmajā čempionāta spēlē zaudējām “Ogrei” 0:1, taču pēc tam gan sākām krāt arī punktus. Pirmo sezonu aizvadījām LU stadionā, lai gan pašas pirmās divas spēles spēlējām Energoautomātikas stadionā Ganību dambī.”
“Pirmajos gados mums bija sadarbība arī ar Alberta Šeibeļa meitu Valliju Krotenbergu. Viņa dzīvoja ASV, bet vasarās apciemoja Latviju. Uzrakstījām viņai vēstuli par klubu, tā nosaukumu un saikni ar viņas tēti. Viņa bija ļoti priecīga, stāstīja, kā vienmēr jutusi līdzi tēta futbolista gaitām, mājās abas ar māsu ar mīlestību tīrījušas tēta futbola bučus. Krotenbergas kundze kā neliela biznesa uzņēmēja mūs atbalstīja pirmajos gados ar naudu – tie bija daži tūkstoši ASV dolāru, kas ļāva nosegt dalības maksu, stadiona īri, jo stadions nebija lēts,” par sadarbību ar Alberta Šeibeļa meitu pastāstīja Kristaps.
“Pirmie gadi bija emocionāli, liela apņēmība, misijas apziņa, ienācām ar domu, ka vēlamies pierādīt noteiktas lietas, savu pašapziņu stiprināt. Nebijām profesionāļi, tikai daži no mums bija trenējušies futbolā klubu sistēmā. Pirmās sezonas ir neaizmirstamas, braucām uz/no Vidzemes pilsētām ar īrētu autobusiņu, atpakaļ ar dziesmām, vienmēr pēc spēlēm bija pasēdēšanas un spēļu analīze. “Alberts” un futbols mums bija dzīvesveids. Tas nebijā tā, ka paskaties pulkstenī, aizskrien uz spēli, nospēlē, nomazgājies un mājās. Mums tā bija ļoti nopietna lieta: dienu pirms spēles domājām par to, kāds sastāvs būs, kāds ir pretinieks, bija lielas gaidas, milzīga vēlme uzvarēt katrā spēlē.”
“Pirmajā sezonā ieguvām trešo vietu, bet taisnības labad jāsaka, ka tajā gadā bija tikai četras komandas. Taču reizē jāatzīmē, ka visas četras bija nopietnas: Ogre, kuras kodols vēlāk spēlēja pirmajā līgā, Smiltene – arī ļoti laba komanda, zinām taču, ka Smiltenē vienmēr bijis futbols, un arī viņi dažus gadus vēlāk startēja pirmajā līgā. Un Staicele, kurai vienmēr bijusi komanda, un arī viņi vēlāk spēlēja pirmajā līgā. Pēc potenciāla mums bija jābūt vājākajai komandai, bet tā nebija. Uzvarējām visas trīs komandas vismaz vienā spēlē, atņēmām visiem punktus. Varējām cīnīties par ko vairāk, aizvadījām daudz labu spēļu,” ar pirmās sezonas iespaidiem sarunā dalījās Kristaps.
“Mūsdienu viegli ievainojamajiem jauniešiem noteikti liels pārdzīvojums būtu tā laika prakse, kad pēc katras spēles lielākā daļa komandas sapulcējās draudzīgā kompānijā, kur visi salika atzīmes par katra spēlētāja sniegumu konkrētajā mačā, bet pēc tam ne tikai tika aprēķināta katra futbolista spēles un sezonas vidējā atzīme, bet tas viss tika publicēts kluba interneta vietnē un sezonas beigās izdotajā kluba avīzē. Šajā ziņā mēs laikam bijām vienīgie ne tikai Latvijā.”
FK “Alberts” jau no paša sākuma definēja savus spēles principus un attieksmi: “Mums bija “Alberta” filosofija, 10 baušļi, kurus izveidojām trijatā – es, Girvičs un Jānis Rubulis, kurš bija mūsu pirmais direktors klubā. Sēdējām pie manis mājās un rakstījām – mūsu spēles ideoloģija principā jau sen bija izveidojusies, vajadzēja tikai labi noformulēt. Identitātes izveidošanas tālejošā nozīme bija saistīta ar to, ka mums vēlāk pievienojās Jura Docenko jauniešu futbola klubs “Rīgas vanagi”, kas bija veidojies no vecā “9. maija”, vēlāk “Audas”. Kādu laiku mums bija vienots klubs – līdz 2008. gadam. Tad arī jauniešu komandas tika iepazīstinātas ar šo filosofiju. Mīlētais bērnu un jauniešu treneris Juris Docenko, nu jau 14 gadus nelaiķis, ļoti atbalstīja, viņam patika [šī filosofija], saviem jauniešiem viņš par to stāstīja, rādīja treniņos, nodarbībās. Pieļauju, ka daudziem tā laika audzēkņiem kaut kas no tā palika prātā.”
“Tur nebija runa par to, kā pareizi jāsit pa bumbu, bet gan tika akcentēti attieksmes jautājumi pret futbolu un klubu – tas, ka spēlē galvenais ir rezultāts, tāpēc neder vienkārši bumbas uzspēlēšana, bet laukumā ir jāatdod cīņai visi spēki, netaupot ne sevi, ne pretinieku.”
Nākamais gads ienesa jaunas pārmaiņas albertiešiem: “2003. gads ir gads, kad jau mēs bijām apvienojušies ar jauniešiem, tur jau komanda sāka mainīties,” turpināja Kristaps, “pienāca FK “Alberts” jauniešu spēlētāji. 2003. gadā izcīnījām sudraba medaļas, bet klubam bija liels pavērsiens – vecie kluba dibinātāji kopā ar jauniešiem, kas nāca no sporta skolas.”
“Jau iepriekšējā gadā sākām jaunu tradīciju, kad ar fanu kluba “Sarauj, Latvija” autobusu kuplā skaitā devāmies atbalstīt Latvijas valstsvienību slavenajā uzvarā pār Poliju Varšavā, bet brauciens ar prāmi uz Stokholmu jau bija pavisam īpašs gadījums. 2003. gadā sarīkojām arī starptautisku veterānu turnīru, tā kulminācija patiesībā bija Blaumaņa ielas “Admirāļu klubā”, kur tika sarīkots bankets ar iespaidīgu varietē programmu, ko varētu apskaust arī virslīgas klubi.”
“2004. gadā mums jau bija 2 komandas – pirmajā līgā un otrajā līgā. Pirmās līgas komandu sezonas sākumā trenēja Mihelsons un Riherts. Sadarbība nebija ilga, šķiet, piecas sešas spēles, visas tika zaudētas. Uz kādu laiku Girvičs piekrita būt par treneri, bet sezonas beigās jau bija Docenko un Dainis Kovals. Tā bija pirmās līgas komanda, daži no vecajiem nospēlēja dažas spēles, arī es divās spēlēs izgāju laukumā (kad Girvičs vadīja). Bija interesants kuriozs: mums iztraucēja EURO 2004, kas atņēma daudz uzmanības, jo mūsu kodols brauca uz EURO 2004. Kā var nebraukt uz Portugāli, ja tur spēlē Latvijas izlase? Lielākais notikums Latvijas sporta vēsturē līdz pat šai dienai. Mums vienmēr Latvijas futbola izlase bijusi vērtība. Toreiz tas bija kaut kas neaptverams. Mūsu prāti bija sadalīti – no vienas puses, jāspēlē pirmajā līgā, no otras puses, Eiropas čempionāts ar Latvijas izlasi. Girvičs tajā laikā bija žurnālists, viņam bija komandējums uz turieni no “Sports”, pārējie arī braucām, un tas apgrūtināja darbību pirmajā līgā, tāpēc Juris Docenko pārņēma komandas vadīšanu, mēs atgriezāmies un spēlējām otrajā līgā.”
“Alberts” trīs gadus nospēlēja pirmajā līgā. “Vecie dibinātāji pamatā spēlēja 2. līgā, kādu laiku spēlējām ar nosaukumu “Vecais Alberts”. Lai nejūk: ir “Alberts” pirmajā līgā, bet vecie turpina spēlēt 2.līgā.”
“2005. gadā izcīnījām otro vietu Vidzemes zonā ar “Veco Albertu”. Bijām mata tiesu līdz pirmajai vietai: pāris kārtas līdz beigām sajutām, ka ar vienu kāju esam čempioni. Priekuļos mums vajadzēja uzvarēt, bijām favorīti, aizbraucām ar pārliecību, bet negaidīti zaudējām 1:2, kas nozīmēja, ka mums pēdējā spēlē “Smiltene” bija jāuzvar ar vismaz 5:0, lai būtu čempioni, ko mēs, saprotams, neizdarījām. Smiltene pelnīti kļuva par čempioniem, mums palika otrā vieta. Izdarījām secinājumus un sapratām, ka esam pieļāvuši nepiedodamas kļūdas.”
“Sanāk, ka pirmajos gados medaļas bieži karinājām kaklā – 2002. gadā bronza, 2003. gadā sudrabs, 2005. gadā sudrabs,” par pirmajiem gadiem, kas bija sekmīgi, sarunā atzīmēja Kristaps.
“Turpinājām arī aktīvi atbalstīt Latvijas valstsvienību – vasarā vispirms kuplā skaitā devāmies uz spēli Krievijas pilsētā Sanktpēterburgā, bet tad speciāli padomājām par nepatīkamo viesu sagaidīšanu Rīgā, izkarot Skonto stadionā brīvās Čečenijas karogu.”
“2006. gadā mēs, vecie, dzīvojām nostāk no pirmās līgas komandas. Valdē parādījās bērnu vecāki, mēs gājām malā no vadības,” stāsta Kristaps.
“Astoņu komandu konkurencē vairs neizdevās tikt trijniekā – šajā sezonā ļoti spēcīgi spēlēja Staicele un Ogre, graujot visus pēc kārtas, bet mēs palaidām priekšā arī Upesciemu. Kopā mums bija 5 uzvaras, 3 neizšķirti un 6 zaudējumi. (..) Šis gads bija zīmīgs arī ar lielu pavērsienu komandas treniņprocesā, kad pārcēlāmies uz mājīgo Āgenskalnu un treniņos vairs nenodarbojāmies ar garlaicīgiem vingrinājumiem un skraidīšanu ap konusiem, ko aizstājām ar karstasinīgām minifutbola treniņspēlēm uz statistiku.”
2007. gadā tika iegūta ceturtā vieta 10 komandu konkurencē: “2007. gadā pēdējā spēlē izlaidām trešo vietu. Mums Staicelē būtu pieticis ar neizšķirtu, 15 minūtes līdz beigām pie 0:0 neiesitām pendeli, un pēdējās minūtēs ielaidām tālu muļķīgu golu, izsējot bronzu.” Tajā gadā arī aizsākās principiālie mači pret “Upesciemu”.
“2008. gads ir visu laiku izcilākais. Gads, kad sakrita viss, lai mēs uzvarētu. Vidzemes zona bija ļoti spēcīga – 11 komandas (Smiltene, Staicele, Ogre, divas Valmieras komandas, Priekuļi bija izveidojuši unikālu projektu). Pārliecinoši uzvarējām lejasgala komandas, taču Staicelei bija ļoti spēcīga komanda tolaik, Ogre spēcīga, Upesciems, kas vēlāk uzvarēja vairākus čempionātus ar meistarīgiem spēlētājiem sastāvā. Uz Priekuļu bāzes bija izveidojusies laba komanda, Igors Troickis viņus trenēja un pats spēlēja laukumā, tikai nesen bija beidzis spēlēt izlasē. Sākumā šķita, varbūt viņi būs čempioni, pirmajā spēlē mēs viņiem smagi zaudējām. Bet pēc tam padevās liela uzvaru sērija. Tā ir viennozīmīgi mūsu labākā sezona, viss izdevās, bijām labā kondīcijā. Mēs kļuvām par čempioniem divas kārtas pirms sezonas beigām, un pēdējās divas spēles zaudējām. Pat kauns teikt, bet uz Valku aizbraucām 9 cilvēku sastāvā, visi bija pārsvinējušies. Un kā gan ne, ja 18 spēlēs līdz tam bijām izcīnījuši 15 (!!!) uzvaras ar vārtu attiecību 69-21, zelta medaļas jau karājās kaklā,” par izcilāko sezonu stāsta Kristaps Lešinskis.
“Tad sekoja finālturnīrs. Joprojām nezinu, kā būtu bijis, ja mēs uzvarētu pirmo svarīgo spēli: vai spēlētu nākamajā gadā 1. līgā? Likās, ka vajadzētu, bet jautājumu pašiem arī netrūka. Bet ko par to runāt, ja mēs neizcīnījām to, kas mums bija jāizcīna: zaudējām Preiļiem 1:3, un spēlei par trešo vietu bija formāla nozīme, jo, lai tiktu pirmajā līgā, vajadzēja tikt finālā – būt starp divām labākajām komandām.”
Par jauniešu sistēmas atšķelšanos pēc Jura Docenko nāves: “Tas viss notika pēc Jura nāves 2008. gada janvārī. Tas bija dabiski: sak, mēs, vecie, izveidojām un aizsākām Albertu, bet vēlāk pakāpeniski jaunapvienotajā klubā gājām maliņā, jo tas ir normāli – iniciatīvu uzņēmās daļa vecāku, ko iekļāvām kluba valdē. Bija 2008. gada pavasaris, kad vienojāmies, ka turpmāk ejam katrs savu ceļu, mēs paturam FK “Alberts” vārdu, arī biedrība paliek mūsu rokās. Viņi dibināja jaunu klubu, sākotnēji gribēja saukt sevi JDFS, bet daudzi bērni bija pieraduši pie tā, ka ir albertieši. Un tad viņi paturēja arī “Alberts” vārdu (JDFS “Alberts”). Tas bija tikai loģiski, ka sadalījāmies, viņi varēja koncentrēties uz bērnu un jauniešu futbolu, ar laiku izveidot savu piramīdu ar komandu augšā, kas var spēlēt pirmajā līgā. Mēs spēlējām amatieru futbolu, bet ar savām vērtībām, principiem. Katrs gāja savu ceļu, nebija nekāda naida, ir labas attiecības joprojām gan ar Artūru Zakreševski, Olafu Pulku un visiem pārējiem. Tāda ir evolūcija. Viņi no mums ieguva vārdu un iestrādes, ieskrējienu. Var teikt, mēs esam piedalījušies tajā visā, kas tagad ir JDFS “Alberts”.”
2009. gads FK “Alberts” nebija veiksmīgs: tikai 9. vieta 12 komandu konkurencē. 2010. gadā 9. vieta (piedalījās 11 komandas). Šajā gadā vairāki futbolisti atstāja FK “Alberts”, izveidojot savu komandu. Tas bija nepatīkams pārsteigums, taču mēs uz to reaģējām un kļuvām vēl saliedētāki.
Kristaps atzīmēja arī šo lietu saistībā ar kluba vērtībām mūsu sarunā: “Mūsu klubam vienmēr bijis raksturīgi, ka “Alberts” nav caurstaigājamā sēta. Spēlē kodols, pie kura ilgu laiku piederēju es pats, nu jau visilgāk Girvičs un Andrejs Jakobsons (vārtsargs) – tie ir no pašiem pirmssākumiem un joprojām stabili spēlē. Vienmēr mums ir bijis kodols, kurš arī aug, – cilvēki, kuri veido identitāti ar klubu, tam pievienojas, paliek. Bet ik pa laikam ir arī īslaicīgi spēlētāji. Ir stabila serde, cilvēki, kuri spēlē gadiem (10–15 gadus, kā nu kurš). Tad ik pa laikam nāk kāds klāt, un tad jau redz, vai iedzīvojas. Daudzi atbirst, bet kāds ik pa laikam paliek. Komandas kodols atjaunojas, parādās jauni spēlētāji. Kā piemēru gribētos minēt Miķeli Osi, kurš komandā ienāca 2015. gadā. Viņš ir ļoti nostabilizējies, vienmēr ir uz spēlēm, nu jau 7 gadus ir stabils albertietis. Vēl ir vairāki tādi. Mēs, ar ko atšķiramies, negaidām staigātājus, kas atnāk, uzspēlē un tad saka:”Vai zinies, man te pamainījās situācija, es iešu uz citu komandu.” Ja nāc, tad spēlē, tev ir doma, ka gribi būt “Albertā”, spēlēt un palikt “Albertā”. Tādai jābūt domai, nevis “man nav kur spēlēt, atnākšu pie jums uzspēlēt, vēlāk atkal iešu citur spēlēt”. Mums tādi spēlētāji neinteresē, ideja vienmēr bijusi tāda: “Alberts” – tas ir vairāk nekā futbols, esam kopienas komanda. Ja nāc uz “Albertu”, tad gribi būt albertietis. Ilvars Koscinkevičs ir tipisks piemērs – ienāca 2008. gadā, čempionu sezonas sākumā. Un ir albertietis līdz pat šai dienai.”
2011. gadā “Alberts”, turpinot spēlēt 2. līgā Vidzmes zonā, bija 5. vieta, nākamajā gadā 7. vietā (toties labs sniegums Latvijas kausā pret “Audu”).
“Latvijas kausa kontekstā es īpaši izceltu divas spēles: 2012. gadā spēlējām pret “Audu”, kas bija pirmās līgas komanda, kur jau ļoti labi kotējās. Pamatlaiku nospēlējām neizšķirti (0:0). Ieguvām vairākumu, un tajā brīdī šķita, ka reāli varētu pacīnīties par pendelēm, bet diemžēl arī Girvičs dabūja sarkano, un tad palikām vienādos sastāvos. Pagarinājumā pie 0:0 Ilvars Koscinkevičs izgāja viens pret vienu, bet aizsita garām tukšam vārtu stūrim. Tā nu mēs varējām “Audai” tikt pāri. Latvijas futbolā notiek reti, ka 2.līga tiek pāri pirmajai līgai. Bijām ļoti tuvu. Papildlaika beigās zaudējām, ielaižot 2 vārtus, bet bija gandarījums, ka varam arī lielākos pabiedēt,” kausa maču atcerējās Kristaps.
2013. gads “Albertam” īpašs – Latvijas kausā ielozēja “Skonto”.
“Mēs, vecie, ticam, ka 2013. gadā tā bija dāvana, pateicība mūsu godīgajai kalpošanai Latvijas futbolam, vienmēr esot iekšā valsts futbola notikumos un atbalstot Latvijas izlasi. Mums, māņticīgi runājot, uzdāvināja spēli pret “Skonto”. Un sakrita apstākļi, kas mūs darīja īpaši laimīgus. Izloze noteica, ka tā ir mūsu mājas spēle. Taču ar vislielāko prieku piekritām tā laika kluba direktora Askolda Uldriķa piedāvājumam spēlēt Skonto stadionā, kas mums likās vienkārši fantastiski. Latvija ir maza valsts, un tas bija iespējams, bet ko nozīmētu, piemēram, britu amatieriem uzspēlēt Vemblija stadionā pret kādu no Anglijas superklubiem!” par vienošanos spēlēt Skonto stadionā stāsta Kristaps.
“Tā spēle mums bija milzīgs notikums. Bija 250 skatītāju. Bijām apmierināti arī ar rezultātu (1:8), jo bija interesants stāsts – Pertija nebija attiecies vienaldzīgi. Jā, tas, ka virkne vadošu spēlētāju palika malā, ir viens, bet, ja skatās no šī brīža pozīcijām, spēlēja Gutkovskis, Karašausks, bija arī vairāki leģionāri, arī Kristaps Blanks, Ingars Stuglis spēlēja, uz maiņu izgāja tolaik pavisam jaunais Eduards Emsis, kas tagad izlasē spēlē. Pertija deva stimulu (solīja vai nu kaut ko nogriezt finansiāli, jo tajā laikā klubam bija lielas naudas problēmas, nemaksāja algas, vai solīja samaksāt ko vairāk) – jāvinnē ar 10 vārtu pārsvaru. Noteikti tika pieņemts, ka golu viņi neielaidīs. Pēc goliem viņi skrēja un ņēma bumbas no tīkla ārā, nesa uz centru. 2.puslaikā steidzināja, rezultāts 8:1 bija 58. minūtē. Šķiet, ko nu vairs vairāk, bet viņi skrēja kā traki un gribēja tos 3 iesist. Mēs ar to 1:8 bijām apmierināti, parādījām zobiņus, bet pats galvenais, protams, gols. Tam “Skonto” neviens nekad nebija iesitis no otrās līgas, arī 7 golu starpība – mums tas nebija slikti,” solīdo sniegumu komentēja tajā spēlē uz maiņu nākušais Kristaps Lešinskis.
“2013. gads nebija augstākais punkts “Albertam”. Tomēr gūt vārtus pret Skonto viņu stadionā, kad stadions nosacīti eksplodē, bija liels pārdzīvojums. Turklāt tas nebija pie 0:6 vai 0:8, bet pie 0:2 – spēli ļoti atsvaidzināja un radīja emocijas. Tā sajūta ir vienreizēja- kā amatieris spēlē galvenajā valsts stadionā, kur pats esi nācis uz visiem mačiem, nesen tur izlase ir aizvadījusi fantastiskas spēles. Tās sajūtas ir grūti izstāstīt – varbūt tas šķiet pavisam ikdienišķi profesionāliem futbolistiem, bet mums tas bija kaut kas! Visu nakti, protams, svinējām šo notikumu,” par vienu no zīmīgākajām spēlēm FK “Alberts” vēsturē stāsta sarunas biedrs.
2013. gadā atkal 7. vieta, bet 2014. gadā 6 komandu konkurencē Alberts pirmo reizi vēsturē palika pēdējā vietā 2.līgas Vidzemes zonā.
Bet bija arī citas domas un prioritātes.
“To arī vēlreiz uzskatāmi pierādījām pirms sezonas, kad pārbaudes mačā ar virslīgas “Mettu” laukumā devāmies ar Ukrainas karoga krāsu lentēm ap roku, parādot savu attieksmi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā.”
Futbola klubs "Alberts" solidarizējas ar Ukrainu, uz spēli izejot ar rokas apsējiem Ukrainas karoga krāsās. pic.twitter.com/2d8MvjQ8me
— Kristians Girvics (@GIRAbhoy) March 9, 2014
Tālāk jau 2015. gads bija vienīgais, kad albertieši nepiedalījās Vidzemes čempionātā: “Diemžēl viens gads mums izkrita 2. līgā – 2015. gads –, bet, par laimi, mēs nospēlējām Latvijas kausā, gan zaudējot Dobelei 0:1. Tas mums ļauj uzturēt sajūtu par nepārtrauktību – Latvijas turnīros visos gados esam piedalījušies kopš dibināšanas. Jā, diemžēl tā sanāca. 2015. gada čempionāta sezonu mēs nespēlējām, bija savi apstākļi, kāpēc nevarējām sezonas sākumā savākties. Nianses neatceros, jo tolaik nedaudz biju pagājis malā. Ja runā par mūsu iekšējām attiecībām, līdz 2011. gadam es skaitījos otrās līgas komandas vadītājs, Girvičs – kapteinis. Tad no 2012. gada lēnām gāju nost, bieži vien paliku malā, arī pret “Skonto” es izgāju tikai uz 20 minūtēm. Girvičs pārņēma vadību, Intars Garbovskis kļuva par kapteini un galveno ikdienas kluba darba organizatoru. 2015. gads bija īpatnējs, taču nebija šaubu, ka turpināsim.”
FK "Alberts" sarūpētais vēstījums ukraiņu tautai. Tāpēc vien bija vērts mērot gandrīz 1000 km… #Україна – #Латвія pic.twitter.com/QFSETIp1dx
— Kristians Girvics (@GIRAbhoy) April 2, 2015
“Toties “Alberta rajons” izcēlās ārpus laukuma, dodoties uz Latvijas valstsvienības pārbaudes spēli ar Ukrainu Ļvovā. Speciāli notikumam izgatavojām lielu ukraiņu atbalsta plakātu (par to īpašs paldies ilggadējam “Alberta” līdzjutējam Vilnim Plaudim), izpelnoties lielu vietējās publikas uzmanību.”
2016. gads, kā rakstīts FK “Alberts” arhīvā, bija “atdzimšanas laiks” – tika izcīnīta 3. vieta (beidzot atkal medaļa) Vidzemes zonā: uzvara Vidzmes čempionāta vienā grupā (14 komandas tika sadalītas divās grupās), bet finālturnīrā gan visās spēlēs zaudējumi.
“Gira ar 11 gūtajiem vārtiem un deviņām rezultatīvām piespēlēm pārliecinoši kļuva par komandas labāko snaiperi. Sezonas laikā mums spēlēja tikai 18 futbolisti, taču nevienā mačā nebija problēmu ar sastāvu. Pēdējo reizi laukumā izgāja viens no kluba dibinātājiem un ilggadējiem spēlētājiem Oskars Matisons. Sākot ar šo gadu, par mūsu jauno treniņu vietu kļuva Sarkandaugava. Pirms sezonas pusducim albertiešu atmiņā paliekošs pasākums bija brauciens uz Skotijas čempionāta “Celtic” spēli Glāzgovā.”
2017. gadā komanda jau vairs tikai 9. vietā pēc labā snieguma gadu iepriekš.
“Ļoti labu spēli aizvadījām Latvijas kausā, kur tikāmies ar šā gada Rīgas čempioniem “Monarhu/Flaminko”. Ar disciplīnu un kārtību spējām turēties pretī favorītiem. Pirmajā puslaikā gan zaudējām vienus vārtus, bet otrajā puslaikā izlīdzinājām rezultātu, kad Daumants tehniski pārmeta bumbu pāri vārtsargam – 1:1. Arī spēles turpinājumā ne ar ko nebijām sliktāki par pretiniekiem, iegūstot pat lielisku iespēju izvirzīties vadībā, kad viesu soda laukumā nogāza Ilvaru, taču vārtsargs atvairīja Raičas pendeli. Diemžēl pamatlaika pēdējā minūtē ielaidām otros vārtus, kur gan pretinieku spēlētājs pirms sitiena apturēja bumbu ar roku. Kompensācijas laikā gan bijām pavisam tuvu papildlaikam, kad Ilvaram pietrūka dažu centimetru, lai gūtu vārtus.”
Nākamajā gadā tika veikta līgu reforma, tāpēc FK “Alberts” kopš 2018. gada spēlē 3. līgā (pēc spēka ceturtajā). 2018. gadā tika iegūta 6. vieta (7 uzvaras, 2 neizšķirti un 9 zaudējumi).
“Mačā ar pāris iepriekšējo gadu niknākajiem konkurentiem Cēsīm guvām savu otru graujošāko uzvaru vēsturē – 11:0 (četri vārti Giras rēķinā). Protams, Cēsīm sezonas laikā notika lielas pārmaiņas un pilnībā nomainījās sastāvs, bet tās jau ir viņu problēmas. Iespaidīgu uzvaru 6:0 svinējām arī Salacgrīvā (divus vārtus guva Elvis).”
2019. gadā – 9. vieta (toties uzvarēta viena spēle Latvijas kausā pret “Lielupi” 2:1, nākamajā kārtā zaudējums otrās līgas čempioniem “LDZ/Cargo” 0:6).
2020. gads iezīmējās ar Covid-19 pandēmijas sākumu, bija iespēja, ka sezona nenotiks, bet tomēr notika: 5. vieta. 2021. gadā FK “Alberts” palika pēdējie (otro reizi vēsturē), turklāt “Gaujai” zaudēja ar rezultātu 0:11, kas ir antirekords šādā līmenī.
Pēdējās sezonas sniegumu vērtēja Kristaps: “Mums jau vairs nav tas līmenis, mēs esam stipri vien nolaiduši asinis, komandas spēks tomēr bija vecajā kodolā. Jaunā, šī brīža komanda – neko nevar teikt sliktu par albertiešiem, kuri cīnās, centība ir – tā spēlēt, kā mēs savulaik varējām, it sevišķi labākajos gados, vairs nespēj. Un vecie, kas turpina spēlēt, vairs nav tādā līmenī. Mums ir ļoti veca komanda – šajā sezonā bija spēles, kurās gājām laukumā ar starta sastāvu, kam vidējais vecums ir pāri 40.”
Runājot par līgu sistēmas maiņu, Kristaps sacīja, ka trešā līga, ko apliecina šī brīža rezultāti, ir augstākais, kur var spēlēt: “Par otro līgu ar šī brīža sastāvu nav vērts diskutēt. Labi, ka vēl trešajā varam savākt kādus punktus, lai gan arī ar to sāk parādīties problēmas. Mums ir vajadzīgas jaunas asinis. Mums nekad nav bijis pieņemams palikt pēdējiem. Aizvadītajā sezonā vēl bija pēdējā cerība, bet bija liegumi, kas saistīti ar Covid-19. Nedabūjām nospēlēt pēdējo maču. Bijām gatavi uz visu – dienas laikā vairākas reizes mainījās informācija par spēli, kas bija jānospēlē pret Valku. Bija virkne variantu – spēlēt Valmierā (bet bija problēmas ar apgaismojumu), bija jau sarunāts, ka mēs braucam spēlēt Igaunijā, jo tur bija maigāki ierobežojumi. Vienojāmies, ka braucam uz Igauniju, bet federācija pateica, ka nevar, nolikumā rakstīts, ka spēlēm jānotiek Latvijā. Neizdevās izbēgt no pēdējā vietas.”
Kā jau tika atzīmēts, 2021. gada rudenī klubam bija 20 gadu jubileja, ko gan neizdevās nosvinēt: “Tas ir ļoti nepatīkami, īpaši tāpēc, ka bijām nobrieduši svinībām, bet izjauca kovids. Bija liels pasākums paredzēts novembrī, sanāca, ka tieši pašā augstākajā Covid-19 punktā. Mēs to nezinājām vēl augustā, kad vienojāmies par datumu. 20 gadu svinības šogad esam nolikuši pavasarī, pirms sezonas, kas varētu dot jaunu iedvesmu turpināt spēlēt, saglabāt cieņu, rezultātus un cienījamu vietu tabulā.”
Pēc pašu apkopotās informācijas ir 14 spēlētāju, kuri ir nospēlējuši vismaz 100 spēļu “Alberts” sastāvā: visvairāk Girvičs (300). Viņam arī visvairāk vārtu guvumu (vismaz 100!).
Rakstā jau minēts, ka albertieši ir lieli futbola līdzjutēji, daudz apmeklē futbola spēles: “Futbola atbalstīšana, interese par futbolu vienmēr ir bijusi. Katram var būt savi akcenti, bet man vienmēr ir bijusi Latvijas futbola izlase, uz kuras spēlēm vienmēr esmu gājis un iespēju robežās braukājis uz ārzemēm, bieži vien tas ir bijis kolektīvi kopā ar “Alberts” spēlētājiem. Girvičam ir īpaša mīlestība pret “Celtic”, arī citiem vecajiem šis klubs patīk, viņu ideja un ideoloģija. Nebija plānots, ka mums būs tādas pašas formas kā “Celtic”, bet viens no mūsu komandas 2007. gadā atnesa jaunas formas (zaļā krāsā). Kāpēc ne? Nav slikti, zaļā krāsa arī ir mūsu emblēmā. No tā laika tas tā iegājies. Esam arī bariņš bijuši uz “Celtic” spēli klātienē Glāzgovā 2016. gadā. Cik nu iespējams, atbalstām savus klubus, uz Virslīgu ejam. Futbols sirdī ir ļoti dziļi. Man personīgi Latvijas futbols ir galvenais, bet starptautiskais arī patīk.”
“Jā, ir sanācis, ka pret Liepāju man ir simpātijas, lai arī neesmu liepājnieks. Nestaigāju Liepājas kreklā pa pilsētu. Tāpat var būt brīži, kad Liepājas komanda ne visai patīk. Bet ļoti patika Zelkeviča komanda, ar kuru vinnēja čempionātu 2005. gadā, tā bija ļoti simpātiska komanda. Liepājai ir unikāls futbola gars, vienmēr bijuši labi futbolisti. Ja runājam par Latvijas nācijas latviešu etnosu, tad, lai no kurienes latviešu futbolisti ir nākuši, visvairāk tieši no Liepājas. Skaļākie uzvārdi: sākot ar Verpakovski, bet tagad Ozols, Kārkliņš, Savaļnieks (tomēr), Jurkovskis, Tobers, brāļi Ikaunieki, Ķigurs (tomēr). Vienmēr tur bijis tas latviešu futbolistu centrs – agrāk Kļava, Karlsons, Grebis, Dobrecovs. Kaut kas tur ir. Visa Liepājas futbola vēsture, mīlestība pilsētā, arī pirsmkara gados “Olimpija”, PSRS laikos bijušas komandas, “Daugavā” bija Ainārs Linards, Jānis Intenbergs. Liepājai ir futbola dzirksts. Tā vienmēr ir simpatizējusi, ir spīts, futbola mīlestība, tāpēc gribas viņus atbalstīt. Tas nenozīmē, ka esmu mūža fans, bet Liepājas futbola gars simpatizē, tikai jāskatās, kas ir pie varas, kas trenē, kāds ir sastāvs. Tas nav akmenī iekalts.”
Kristaps Lešinskis ir arī rakstījis vairākus rakstus “Sportam” un “Sporta Avīzei”.
“Jautājumi, kas saistīti ar futbola uztveri sabiedrībā, futbolu kā spēli, futbola statuss sabiedrībā, it sevišķi latviešu, – manā uztverē vienmēr bijis nesaprotams, neatbilstošs. Tā man ir bijusi sāpe vienmēr, un tas nav tikai saistīts ar laikiem, kad vilki tiešām patiesībā ir čivavas, zaudē vājām komandām. Izlase un klubi lielāko laika nogriezni kopš 1992. gada spēlējuši labi, es teiktu, krietni pāri tam, ko var gaidīt no 2 miljonu valsts un pieejamās naudas futbolā, par ko kāds teiks, ka futbolā taču ir daudz. Jā, ir vairāk nekā citos sporta veidos, bet ļoti maz, ja relatīvi salīdzinām ar citām valstīm Eiropā, jo futbolā visur ienāk ļoti lielas naudas. “Skonto” veda uz Rīgu “Barcelona”, “Inter”, “Chelsea”, labi spēlēja pret viņiem, izlase regulāri ņēmusi punktus pret lielām komandām, bet visi smejas par futbolu, “futbola nav, mums ir tikai hokejs, mums ir tikai bobslejs” un tamlīdzīgi. Tas vienmēr kaut kā manai izpratnei ir bijis absolūti nesaprotami,” savu domu turpināja sarunas biedrs. “Kāpēc latvietim tā nav, kā principā ir visā Eiropā, kur lepojas ar savu izlasi, ineteresējas, izlases spēlētāji ir lielākās zvaigznes. Labi, dažus gadus tiešām bija tukšāks periods, bet neteiktu, ka tajā laikā, kad mums bija vairāki spēlētāji Anglijas Premjerlīgā un Championship (ap gadsimtu miju) – vienubrīd 7 Latvijas futbolisti spēlējā abās līgās –, tāpat daudzi uzskatīja, ka mums nopietnu futbolistu nav. “Nu, jā, jā, Pahars. Pahars mums viens ir. Vairāk jau nekā Latvijai nav.” Tāda diezgan īpatnēja situācija, tajā pašā laikā tiek glorificēti kaut kādi amatieriski, nesaprotami sporta veidi, cilāti kā superzvaigznes. Lai gan skaidrs, ka startē kaut kādā mazā konkurencē, amatieriskā līmenī – man tas nekad nav bijis saprotams. Es arī zinu, ka tas nav saprotams sportu saprotošam cilvēkam ārpus Latvijas. Aizbrauc uz ārzemēm un vari tikai par futbola klubiem parunāt, par futbola izlasi. Tas, ko te bieži ceļ debesīs, ir savam priekam aizmiglot acis un domāt, ka nu tik kaut kas ir noticis. Domāju, cilvēki ar prātu, kas domā globāli, saprot manu domu”.
Pirms pāris gadiem bija ļoti neveiksmīgi gadi izlasei, par to arī vaicāju sarunā.
“Redzi, man ir tā priekšrocība, ka esmu vecāks un, ja es sekoju izlasei 30 gadus, es labi saprotu, ka 30 gadu laikā izlasei ir bijuši dažādi periodi, un tas ir saprotams. Es pat teikšu, ka ir brīnums, ka pirmos 25 gadus Latvijas izlase bija spēlējusi virs tā līmeņa, ko no tās varēja gaidīt. Ja vēsturiski iet cauri rezultātiem un skatās vietas, pilnīgi noteikti esam spēlējuši ļoti labi,” par izlases rezultātu nenovērtēšanu pagātnē stāsta Kristaps.
“Tas, ka kādā brīdī ir kritums, krīze, tā var būt. Visām valstīm, lai kādas tās nebūtu, ir grūti brīži, mums šis brīdis iekrita laikā, kas bija pirms pāris gadiem. Es nekādā gadījumā to neattaisnoju, un man tas likās pilnīgs ārprāts. Arī esmu tvītojis par to un izteicies. Esmu pat boikotējis spēles, nevarot izturēt to. Lai nu kas, sportiskais princips un tieksme pēc punktiem, uzvarām un nepalikšanas pēdējā vietā – tas vienmēr man bijis svarīgi. Man ir vienalga, kā spēlē tehniski un horeogrāfiski. Neesmu no tiem, kurš saka – galvenais, lai ir skaista un baudāma spēle. Ir svarīgi punkti un nepalikt pēdējā vietā, jo īpaši, ja spēlē Nāciju līgā ar vājām komandām. Tas ir kauns, briesmīgi, tā nevar būt. Tas nav pieļaujami. Ja esi izlases līdzjutējs, tas nenozīmē, ka, lai ko tā izlase nedarītu, tu stāvi un krīti. Ja izlase laukumā rāda, ka viņi ir nespējnieki un necīnās, tad var dot pretī arī līdzjutēji – var balsot ar kājām, neejot uz stadionu, var stadionā izlikt baneri, kas saka, ka tā nevar. Varbūt spiest, ka treneris jāmaina. Tās ir līdzjutēju tiesības un normāla uzvedība, pienākums. Tas laiks tāds bija. Es nepiekrītu tam, kā dažs teica, ka “no šiem spēlētājiem neko vairāk nevar prasīt”. Esmu analizējis, ka sastāvs ir tāds pats kā Pahara izlasei, kura vēl cienīgi spēlēja, varēja punktus krāt. Līdz ar to uzskatu, ka tas bija tāds posms, kurš bija ļoti tumšs, melns, un ka tam nav attaisnojuma. Ka zaudējām pārbaudē Gibraltāram, kaunpilnie neizšķirti, it sevišķi mājās. Labi, viesos kādreiz var gadīties nospēlēt pret Andoru neizšķirti, kura iekrampējas zemē, velk laiku. Bet kopumā tas bija traki.”
“Šobrīd izskatās, ka ir labāk. Šī izlase ir atpakaļ tajā līmenī, kādā tai ir jāspēlē. Pēdējā ciklā neko vairāk nevarēja gaidīt, pie lielas veiksmes varbūt varēja sanākt vairāk, bet tā bija mūsu vieta. Komanda spēlēja labi, trīs spēles bija tādas, par kurām uzslavas nevar dot, – pret Melnkalni mājās, mājās pret Norvēģiju, viesos Nīderlandē. Visas pārējās spēles – ļoti labas.”
