Igors Tarasovs tieši no Kipras devās uz Latvijas izlases treniņnometni, kura rīt aizvadīs savu pirmo spēli Nāciju līgā, pret Andoru. 33 gadus vecajam futbolistam šī ir bijusi grūta sezona, jo komanda izkrita uz otro līgu, un zaudēja Kipras kausa izcīņas finālā tikai pendeļu sērijā.
Rafał Kobza (“Baltycki futbol”): Aiz muguras ir notikumiem bagāta sezona. No vienas puses, Tava komanda tika pārcelta uz zemāku līgu, bet, no otras puses, jūs līdz galam cīnījāties kausa finālā. Kā Tu jūties tagad? Emocijas joprojām dzīvas?
Igors Tarasovs: Protams šī sezona bija ļoti grūta. No paša sākuma viss sanāca ne tik labi, kā mēs visi cerējām… Bija daudz nepatīkamas lietas uz laukumā un ārpus tā, kas ļoti daudz ietekmēja uz mūsu sniegumu. Tajā pašā laikā mēs pierādījām Kipras kausā izcīņā, ka nemaz neesam tik vāji un parādījām ļoti labi sniegumu. Bija ļoti slikts sākums, pēc kura mēs nebijām spējīgi atgūt to, ko zaudējam šajos pirmajos svarīgos mačos. Kausa fināls bija sāpīgākais zaudējums manā karjerā, un es domāju, ka es jutīšu to līdz dzīves beigām.
Kāds būtu scenārijs kausa izcīņas gadījumā? Vai vadība ir par to ar futbolistiem runājusi? Vai tad tu būtu gatavs palikt Kiprā un spēlēt ne tikai otrajā līgā, bet arī Eirokausos?
Pirms spēles mums nebija nekādas pārrunas par kontraktu, vai kaut ko tādu. Visiem domas bija tikai un vienīgi par finālu. Protams, mēs visi gribējām spēlēt Eiropā, jo mūsu klubs nav tik liels, un tā būtu kā sapņu piepildīšana visiem no mums.
Kā Tev patika pēdējie 1,5 gadi Kiprā? Vai juties labi “Ethnikos” komandā? Kādu laiku klubā bija pat Tavs tautietis, Artūrs Karašausks.
Man ļoti patīk Kiprā. Futbola līmenis šeit ir ļoti augsts, un pats galvenais ir tas, ka es jutu to, ka es so līmeni varu izturēt. “Ethnikos” ir ģimenes klubs, un šajā 1,5 gadu laikā es to izjūtu uz 150%. Jutos kā mājās. Ar Artūru mēs kopā spēlējām pussezonu, no jūlija sākuma, līdz janvārim. Un kā es jau pateicu, tieši šajā perioda sanāca visas šās nepatīkamas lietas, kā uz laukumā, kā arī aiz trenera durvīm, uz kuriem neviens nevar ietekmēt. Futbolā tā ir normāla situācija, un pats galvenais, ka viņam sanāca atrast sev labāko risinājumu.
fot. Ethnikos Achna
Kādi ir Tavi turpmākie plāni? Vai vēlētos tālāk spēlēt ārzemēs? Esi varbūt saņēmis kādus piedāvājumus?
Protams, man gribētos spēlēt ārzemēs, un ja būs tāda iespēja, labprāt paliekt Kirpā. Es vēl jutu, ka varu spēlēt augstā līmenī, un ar veselību ir viss ok. Kāpēc gan ne? Varbūt būs kādi piedāvājumi no citam valstīm. Tagad visas domas ir par nacionālo izlasi, un mūsu tuvākajām spēlēm. Pēc tam domāšu ko darīt tālāk.
Es gribētu parunāt mazliet arī par Tavu pagātni, īpaši Polijā. Kādas ir Tavas atmiņas par mūsu valsti? Tev tur ir bijuši gan labāki, gan sliktāki laiki.
Man ļoti patika Polijā. Bija daudz emociju tos 3,5 gados, ko es spēlēju tur gan “Jagilellonia”, gan “Śląsk” rindās. Man tur paliek ļoti daudz draugu, un ļoti daudz kas paliek atmiņā uz mūžu: 3. vieta ar “Jagiellonia” un tie svētki, kas bija pēc tam Bjalistokā, ar visas pilsētas iedzīvotājiem un faniem, pēc tam eirokausi…Gan Vroclavā, kas arī ir ļoti skaista pilsēta. Tur nebija tik labs periods futbolā karjerā, jo daudz kas nesanāca, bet izjūtas ir ļoti labas, un tur arī man paliek ļoti daudz draugu.
Es zinu, ka tas var būt grūts, bet šis jautājums ir par poļu faniem, precīzāk – par Śląsk. Pēc vienas no spēlēm viņi lika tev atdot kreklu, sliktas spēles dēļ. Vai šī bija grūtākā pieredze tavā karjerā?
Godīgi sakot es pat nedomāju par so situāciju. Pirmkārt, slikta spēle un visa sezona bija ne tikai man, bet visiem, kuri tajā laikā bija komandā. Otrkārt, neviens man šo kreklu neatņēma, jo es pats to atdevu. Tikai pēc tam, kad izlasīju internetā, ka viņi kaut ko atņēma, es sapratu, ka tas viņu izpratnē ir atņēmusi. Neko vairāk par smaidi man šī te situācija neizraisīja. Un pats smieklīgais ir to, ka daudzi no viņiem līdz šim brīdim tic tam, ka viņi ietekmēja kluba lēmuma pieņemšanai.
Kā Tu tagad atskaties uz šo situāciju? Cik lielā mērā tas ietekmē tavu vērtējumu par “Śląsk”?
Pats galvenais ir tas, ka šie notikumi nekāda mēra neietekmēja mana vērtējuma par “Śląsk” kā klubu. Tie cilvēki, kuri strāda klubā, vienkārši es viņus mīlu, jo visos šajos apstākļos es nekad nejūtu šāda veida atbalstu. Pēc katras spēles bija atbalsts no direktora Dariuša Štilkas. Novēlu katram klubam tādu direktoru un tādu personu valdībā kā vīnš. Vienkārši mēs bijām kā komanda, un visi cilvēki kuri strādāja klubā, mums atbalsta.
Man nāk prātā arī otra situācija, šoreiz daudz jautrāka. Vai atceries kā ieguvi iesauku “šis ar gariem matiem”?
Tas bija vēl kad spēlēju “Jagiellonia”. Pēc spēles ar “Legia” izbraukumā, kad viņi iesit mums pendele 90+8 minūtē, kad mums bija jāspēlē līdz 90+4, bija daudz notikumi pie laukumā sānu līnijas pēc svilpes. Tur stāvēja, man šķiet, apmēram 50-60 cilvēki un visi grib kaut ko izprovocēt. Es domāju tur bija daži klubu pārstāvji kopā ar mediju un spēlētājiem, un vēl kaut kādi cilvēki. Es nezinu kādi, bet bija ļoti daudz. Es gribēju paiet garām, bet parasti nebija pietiekami daudz vietas lai to izdarīt, un nācās pārkāpt pāri kādam lietām – bumbas, pudeles un tā tālāk. Tur arī stāvēja mazais matains Canal+ mikrofons pa kuru es no emocijām uzsitu ar kāju. Tas palidoja kādus 1-2 m. un atliecot no zemes trapa pa kājas pirkstu Legia mediju pārstāvniecei. Un tad sākas. Provokācija izdodas, un tad es jau maz ko atceros, jo man sākt uzbrukt daži personāži, es pat nezinu ko visi šie cilvēki tur dara. Un man aizveda uz ģērbtuvi. Tad Kuba Koseckis gribēja man izsaukt no mūsu ģērbtuves parunāt , vai es nezinu ko vīns gribēja ar mani izdarīt, bet video ar to ko viņš pateica visi jau redzēja, izskatās diezgan smieklīgi. Un tad sanāca ka man iedeva so iesauku “šis ar gariem matiem”. Paldies Kubam! (smejas)
Vēlāk kopā ar Kosecki abi spēlējāt “Śląsk”. Es pat atceros kādu rakstu, kurā bija fotogrāfija, kā jūs stavat kopā un sadevušies rokās. Bet iespējama konflikta gadījumā glezns Kuba pret Tevi nebūtu nekādu iespēju, vai? (smejas)
Mums ar Kubu bija un ir labas attiecības. Kad spēlējām “Śląsk” komandā, atceramies šo situāciju ar smaidu, un dažreiz jokojām par to. Šo boksa foto, ko mēs uztaisījām kopā, bija ideja no kluba. Tas bija tā “intro” foto, jo mes vienā dienā parakstījām līgumus ar “Śląsk” un mēs izdomājām tā pajokot par šo situāciju. Nekādas domas par konfliktu tur nebija, neviens nedomāja organizēt boksa maču.
Vai Tu seko līdzi savu bijušo klubu rezultātiem? Gan “Jagiellonia”, gan “Śląsk” šī sezona bija ļoti neveiksmīga.
Jā, protams, es sekoju. Abos šis klubos spēlē daudz manus draugus, un es sekoju viņiem līdzi. Šī sezona nebija viegla gan “Jagilloniai” gan “Śląskam”, bet jāsaprot, ka Polijas Ekstraklase ir ļoti grūta un neparedzama liga. Ļoti ceru, ka nākamgad būs labāk!
Latvijas izlasi, kuras sastāvā esi arī Tu, jau rīt gaida Nāciju līgas spēles. Kādu mērķi jums ir izvirzījis treneris Dainis Kazakevičs?
Mūsu mērķis protams ir uzvarēt mūsu apakšgrupā. Tas ir mērķis, kas mēs, spēlētāji, visi saprotam, nevis trenerim mums kaut ko jāizvirza. Es domāju, ka līdzjutējiem arī ir tādas domas, un es domāju, ka vajag būt tieši tādam noskaņojumam.
Jāatzīst, ka nesen aizvadītais Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrs Latvijai bija diezgan veiksmīgs. Vai sakarā ar šo jūtaties pārliecinātāki kā komanda?
Mums beidzot vajag parādīt, ka mēs varam spēlēt ne tikai ar stiprām komandām, bet arī iemācījāmies dominēt, un pats galvenais dabūt rezultātu tad, kad varbūt nespēlējam labi. Es uzskatu mēs esam labāki par D līgu. Laiks to pierādīt un izdarīt, nevis runāt.
Piektdien notika liels Rīgas derbijs starp RFS un Riga FC komandām. Vai tavuprāt šie divi klubi labi aizpildīja plaisu pēc Skonto, kura audzēknis Tu esi?
Es domāju, ka būs ļoti gruti sasniegt tādu rezultātu un tādus rekordus kas pieder Skonto. Tik daudz titulus pēc kārtas, šādi rezultāti ar grandiem – Barcelona, Inter, Chelsea… Bet tajā pašā laikā ir ļoti patīkams redzēt, ka mums Latvijā ir klubi, kuri attīstas. Es ļoti ceru redzēt
šajā sezonā vienu no mūsu klubiem Eirokausu grupu turnīrā. Riga FC, RFS, Liepāja, Valmiera, visiem ir laba iespēja, un es domāju viss var sanākt.
Tev ir 33 gadi, vairākus gadus spēlē ārzemēs, esi arī Latvijas izlases sastāvā, tāpēc, man liekas, ka tava forma ir laba. Vai spēlēsi līdz 40 gadu vecumam? Vai arī tev jau ir pirmie plāni ko darīt vēlāk?
Es domāju, ka noteikti līdz 40 gadu vecumam es nespēlēšu, jo man sportiska veselība neļaujs noteikti (smejas). Bet pagaidām jutu, ka varu spēlēt laba līmenī. Kad pienāks tāda diena, ka jutīšu, ka vairs nevelku un nevaru paspēt vai aizskriet, paspēt pakaļ kaut kam, tad pats noteikti beigšu. Priekš kam taču mocīties Pēc karjeras beigām man ir dažādas domas. Varbūt trenēt, varbūt vēl kāds darbs saistīts ar futbolu, varbūt sanāks tā, ka palikšu ārpus futbola. Pēc futbola būs jauna dzīve. Pieņemšu lēmumu nedaudz vēlāk, jo ceru ka man vēl ir pāris sezonas priekšā.
Fot. Best4Sport.TV
