Šķiet, tas bija pavasara rīts, kad, tā vēlāk piecēlies, darīju svarīgāko rituālu pēc pamošanās: atvēru telefonā tviteri un pusaizmigušām acīm vēroju, ko tad pa nakti (un jau rītu, jo pulkstenis telefona augšā rādīja 11.30) tik svarīgu esmu palaidis garām. Redzu gūtos vārtus no Francijas un Spānijas līgām (ar kuriem, kā allaž, tālāk padalījies vietējais futbola žurnālists), nesvarīgus kašķus Latvijas politiskajās diskusijās, bet tālāk skrollējot pamanu, ka viens no tvitera lietotājiem dalījies ar raidstacijas postu: “Slēdzies klāt radio “Nagla” – jau pēc 10 minūtēm raidījums “90 minūtes” runās par aizvadīto Virslīgas kārtu!” “Pirmā dzirdēšana par šādu radio un turklāt raidījumu,” nodomāju un tūlīt jau meklēju internetā saiti, lai atrastu to. “Es taču aktīvi sekoju līdzi Virslīgai,” paralēli meklēšanai pie sevis runāju, “bet neko nebiju dzirdējis par kaut kā tāda eksistenci.” Mana sekošanas futbolam tolaik nozīmēja, ka es visu starpsezonu ķeru informācijas drumslas vienu pēc otras par jebko, kas saistās ar Latvijas futbolu, ar nepacietību gaidu pirmo līgas kārtu, taču, kad pienāk vasara, kad sākas Eirokausi un parasti pēc pirmās kārtas visas komandas ir izkritušas, mana interese par notikumiem čempionātā apsīkst. Uz stadioniem es nedodos, skatos spēles galvenajā sporta portālā. Protams, izlases mačus, ko rāda valsts televīzijas kanālā, cenšos vērot visus. Varbūt bērnībā esmu apmeklējis (precīzāk, esmu aizvests) kādu spēli, bet, lai varētu pateikt, kas tās bija par komandām un kas par gadu, nē, to nespēju.
Tātad atpakaļ par jaunatklāto raidījumu. Kamēr sameklēju to, tas bija jau sācies. Tur runāja par tajā nedēļas nogalē notiekošajām spēlēm augstākajā līgā. Un, jāsaka, runāja interesanti. Tiesa, rezultātus es zināju, divas no spēlēm, kuras apsprieda, skatījos tiešraidē, bet trešo cīņu vēroju saīsinātā formātā – proti, spēles apskatu jau pieminētajā interneta vietnē. Varēja just, ka runātājus patiesi aizrauj Latvijas futbols, par to nerunā kā televīzijas kanālos, kuros monotonā balsī izsauca maču iznākumus, nosauca vārtu guvējus. Reti bija tās ziņas, kad parādīja kādu sižetu no stadioniem. Dzirdētais no radio raidītā lika noprast, ka tiem bija lielāka saskarsme ar vietējo fūzi nekā man. Viena balsi es noslēgumā atpazinu: to biju klausījies sezonu vai divas iepriekš vienā citā raidījumā par Virslīgu, kas piedāvāja aplūkot to no cita skatupunkta. Tāda, ko nepazinu.
Tolaik zem rakstiem par aizvadītajām spēlēm un sociālajos tīklos daudz komentāru bija par aizdomīgām epizodēm, kurās vienas no komandas aizsargiem vai vārtsargiem dīvaini uzvedās laukumā un pieļāva pretiniekiem laukumā darboties kā 9. klases skolniekiem pret divas klases zemāk esošajiem skolas čempionātā. Lasīju daudz ķengu: “Tas tak nav futbols!”, “Tas taču krievu sports”, “Nu, nav un nebūs mums normālu futbolistu!”, “Tur taču lamājas visas 90 minūtes – gan treneri, gan spēlētāji!”, “Tīrākais toto”. Teikšu tā, tas mani ietekmēja, un, lai gan patika sekot līdzi jaunumiem, līdz galam sevi par Latvijas futbola čempionāta līdzjutēju neuzskatīju. Tieši šo – gan patieso, gan greizo – domu dēļ. Sajustā futbola raidījuma gaisotne bija gauži citādāka: tajā neskanēja tik daudz sliktā, kas parasti bija lasīts par līgu, bet gan aizraujošais un man nepiedzīvotais tajā. Turklāt mūzikas pauzēs skanēja līdz šim nedzirdēti skaņdarbi. Stunda paskrēja nemanot, tad pēkšņi atcerējos: man pirms 20 minūtēm bija jābūt jau frizētavā, bet, stāstītā aizrauts, palaidu garām paziņojumus telefonā. “Ai, nekas, aiziešu pēc pusstundas, atvainošos, ka neierados, gan jau kādu iemeslu kavējumam izdomāšu, dodoties uz tuvāko veikalu,” kur bija iekārtojusies vienīgā frizētava pilsētā. Pēc divām stundām, atgādināja raidījuma vadītāji, galvaspilsētā ir kārtas noslēdzošais mačs – tur tiksies tabulas līderi pret līgas pastarīti. “Nav liela iespēja, ka nebūs 3:0 vai lielāks rezultāts, bet varbūt aiziet, neesmu nekad bijis?” pie sevis spriedu. Nolēmu, došos uz spēli, bet pirms tam ātri jānomazgājas, jāpaēd, jānogriež mati. “Vai paspēšu, nu nezinu, bet lai iet, šodien taču ir brīvdiena!”
Kad steigšus paveicu pirmās nepieciešamības lietas, uzreiz skrēju uz frizētavu. Atlika uzkāpt pa kāpnītēm, kam prasījās remonts, un doties pa durvīm iekšā. Vēl tikai iešana pie zobārsta man sagādāja lielāku nepatiku. Ja par zobiem skaidrs – tas bija nepatīkami gan caur sāpēm fiziski, gan maciņu –, tad, atrodoties pie matu meistara, šķita, ka laiks ir apstājies, tas velkas. “Fū, šoreiz būs ātrāk,” ieraugot, kura friziere šodien strādā, padomāju un atvainojos par kavējumu. “Būs jāuzgaida 5 minūtītes,” līdz galam nenoklausījusies manu vaļsirdīgo atvainošanos, paziņoja darbiniece. Pēc pusstundas biju ārā un centos paspēt uz autobusu. Izdevās!
Zināju, kur stadions aptuveni atrodas, bet precīzi, kā aizbraukt ar transportu no Rīgas centra, gan ne. Tolaik biju 1. kursa students un vairāk orientējos centra rajonā, kur atradās mana fakultāte, un, saprotams, Vecrīgā, kur ar aizvērtām acīm varētu aizvest uz visām zināmajām vietām, kurās grādīgajiem cenas bija dvēseli atveldzējošas. Izkāpu pie “Stockmann” un caur Rīgas sirdi – tuneļiem – ātrā solī uz Merķeļa ielu. Tunelī varēja iegūt visa veida emocijas: klausīties krievu dziesmas, piemēram, Coju ar mūžam dziedāto “peremen..”, nopirkt loterijas biļetes, pīrādziņus, ieiet kazino, nopirkt apģērbu un tumšākā laikā dabūt pa muti (pašam nebija gadījies, taču klasesbiedram no vidusskolas gan). Pieminētais stadions atradās pie bijušās rūpnīcas – tajā agrāk ražoja sadzīves tehniku, taču nu jau vairāk nekā 20 gadus tur svilpoja vējš un bezpajumtnieki, kas bija kļuvuši par šīs lielās teritorijas apsaimniekotājiem. Federācija, pateicoties lielajam finansējumam no FIFA un UEFA, pirms diviem gadiem atjaunoja veco laukumu, nojauca vecās koka tribīnes un to vietā izvietoja saliekamās tribīnītes 250 skatītāju daudzumam. Apmēram tik, cik reāli vajadzēja, bet par maz pavasaros, kad visi izsalkuši un nāk uz futbolu. Projekta plānā bija arī gaismas, lai arī vakaros varētu spēlēt, taču prožektoru te kā nebija, tā nebija. Vienā avīzē nesen nopublicēja futbola aktīvista komentāru par šo būvi, bet nekas tā arī nav uzlabojies. Ne stabi ar lielajām gaismām ir uzstādīti, ne kāds atlaists no federācijas. Nu kā jau vienmēr.
Stāvēju pie Rīgas cirka un gaidīju 27. autobusu – telefonā atradu informāciju, ka ar to jābrauc septiņas pieturas un tad kājām piecu minūšu attālumā būs stadions, kas atradās apkaimē, kura neskaitījās bagāto mājvieta, bet nebija arī nabadzīgākā. Ilgi nenācās gaidīt, un jau pēc aptuveni 5 minūtēm varēju kāpt transportā. Brīvu vietu, kur apsēsties, nebija, par ko nebēdājos, jo iepriekš gandrīz stundu kopā pavadīju sēdus. Kad līdz galamērķim autobuss bija, šķiet, jau pusē, pamanīju salonā vīru ar futbola šalli ap kaklu. Tā gan nebija vis kāda no šodienas spēles dalībnieku atribūtikām, arī ne citu Latvijas komandu krāsās. Tā izrādījās austrumu kaimiņa slavenākās komandas “Spartak” šalle. Rīgā tak viņiem ir pat savs fanu klubs. Vīrietis izskatījās amizanti – pie sevis runāja, rokās bija veikala maisiņš, bet rokas smagi trīcēja. Vai nu metinātājs, vai kārtīgs dzērājs. Kāda iespēja, ka viņš neizkāps turpat, kur es. Pienāca mana pietura, un, kā apstiprinājās, arī viņa.
Laiks rādīja 15.02, tātad spēle bija jau sākusies. Vīrietis, kurš izrādījās mans ceļabiedrs, ātrā riksī šļūkāja uz stadiona pusi, es viņam nopakaļ sekoju. Kad aptuveni piecas minūtes biju gājis pa taciņu, bet, tā arī nenokļuvis mērķī un nesadzirdējis spēles tuvumu, sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. “Varbūt viņš neiet uz spēli?” Un drīz vien ieraudzīju viņa galamērķi – veikalu. Protams, vairs neturpināju ceļu turp, bet ātri ķēru telefonu no kabatas un meklētājā ievadīju stadiona nosaukumu. 1.1 km – tik tālu līdz norises vietai. “Tieši šorīt neizskrēju, būs īss treniņš,” sāku joņot un piecpadsmit minūšu vēlāk, nekā spēle sākās, nonācu pie ieejas.
“Lūdzu, uzrādiet biļeti!” apsargs ērcīgi laipni aicināja. Izrādās, tomēr biļete jāpērk. Ieraudzīju ap stūri nelielu telti, kurā arī iegādājos biļeti – man kā studentam tā izmaksāja 2 eiro. Apsargs neieinteresēti pārbaudīja mani, vai es gadījumā negrasos ienest kaut ko aizliegtu, un, neko neatradis, ielaida mani.
Tablo, kas bija veidots no kartona un uz kā no mazākiem kartoniem bija izgriezti nosaukumi “Mājinieki” un “Viesi”, kā arī abu komandu gūtu vārtu skaits, vēstīja, ka neko palaidis garām neesmu. 0:0. Ejot gar aizvārti, labi redzēju sanākušos cilvēkus. Teiktu, ka tukšas vietas gandrīz nemanīju, turklāt daudzi stāvēja arī kājās. Noteikti varēja būt visi 400. Bijušo hegemonu, kas bija lieliski uzsākuši sezonu – trijās spēlēs vārtu bilance 8:1 un deviņi punkti –, aktīvi atbalstīja padsmit aktīvo fanu. Ko nevarēja teikt par viesu līdzjutējiem, jo tādu nebija nemaz vai viņi izvēlējās savu komandu atbalstīt klusumā. Kā nekā, braukt vairāk nekā 200 kilometru bija izaicinoši. Jāpiezīmē, ka uz viņu pirmajām divām mājas spēlēm sanāca tikai 150 un 100 skatītāju, kā tika ieprotokolēts. Kāpēc lai būtu diži vairāk, ja komandā nespēlē neviens vietējais kluba audzēknis, bet ir paņemti daudzi apšaubāmas klases leģionāri. 1. līgā uzvarējušo komandu ziemā pārņēma austrumu biznesmenis, kurš Latvijā parādījās pavisam negaidīti un, tā kā bija naudas devējs, noteica visu – gan to, ka nomainīja visus futbolistus un trenerus, gan arī to, kāds būs sastāvs uz katru maču. Par pēdējo faktu baumoja zinoši cilvēki. Gāju aiz tribīnēm, meklējot brīvu vietu, kur piesēst, bet izdomāju, ka stāvēšu starp abām tribīnēm – gandrīz tieši centrā.
Te bija sanākusi kolorīta publika: federācijas pārstāvji, divi futbola žurnālisti, Virslīgas vadītājs, vicelīderu galvenais treneris kopā ar asistentiem un gan jau vēl arī citi, kurus es neatpazinu. Pati spēle, kuru skatījos jau desmit minūšu, aizritēja mājinieku zīmē: liela bumbas kontrole, vairāki sitieni pa vārtiem, bet viesi knapi pāri centra līnijai tiek. Cīņu tiesāja viens no vadošajiem tiesnešiem Latvijā ar saviem palīgiem, un saziņa, protams, bija, kā es smējos, futbola valodā – krievu. Divi no tiem bija latvieši, bet ērtākai saziņai pielāgojās asistenta un 4. tiesneša dzimtajai valodai. Kamēr lūkojos apkārt, laukumā risinājās karsti notikumi. Mājinieku centra pussargs Jurijs Pobeckis, kopā ar komandas biedriem aktīvi presingojot pastarīšus, kuri reto reizi ilgāk kontrolēja bumbu, šļūca pēc bumbas, taču trāpīja ne bumbā, bet pretinieka kājās. Nevar teikt, ka tas bija ļoti rupji, viņš noteikti nevēlējās izdarīt sāpīgi. FK “Valduguns” viens no melnādainajiem leģionāriem bļāva pa visu stadionu un lielās sāpēs smagi dauzīja labo roku pret zemi. Pie pāridarītāja pieskrēja pretinieki un, kas izskatījās teatrāli, nedaudz pagrūstīja viņu. Tiesa, nekas plašāks neizvērsās, jo turpat bija pārējie futbolisti. Galvenais tiesnesis Arvīds Ozoliņš pēc nelielas pauzes no kabatas vilka ārā kartīti, un tā bija sarkanā. Kas par pagriezienu – līderi nokļuvuši mazākumā! Un bez saspēles veidotāja, kas jau otro gadu pēc kārtas nēsāja ap roku kapteiņa apsēju. Vadims Guščenko, “Rīgas DLK” galvenais treneris, krita uz ceļiem un niknumā lādējās pār soģiem. “Tas ir kaut kāds vājprāts. B*e, jūs galvu esat saspieduši? Kāda sarkanā?” viņš dusmās kliedza. Šis speciālists, kurš Latvijā strādāja jau vismaz desmit gadus, izcēlās savā galancē ar uzvalkiem (šajā ziņā viņu izcēla interneta komentētāji, bet pārmeta ventspilnieku trenerim, kurš uz spēlēm vienmēr ieradās kā no treniņa – attiecīgi treniņtērpā), taču verbālā komunikācija nebija tā pieklājīgākā, tiesa, spilgta. Arbitrs pieskrēja pie viņa un brīdināja: nākamā reize, un tiks izdzīts no mača.
Līdz puslaika beigām atlika apmēram piecas minūtes. Šķietami traumētais viesu spēlētājs, pirms tam laiciņu pavāļājies, ātri piecēlās un ieņēma savu – balsta pussarga – pozīciju. Pat komandas daktera palīdzību viņam īsti nevajadzēja, ja neskaita ūdens padzeršanos. “Paskat, dzīvs un vesels, staigā vesels!” izsauca Guščenko, bet šoreiz tikai 4. tiesnesis lika nomierināties un neiet ārpus tehniskās zonas. Līdz puslaika vidum nekas nozīmīgs nenotika: abas komandas bija nostādītas neveiklā situācijā. Ne viesi no Rēzeknes bija gatavojušies spēlēt kā pirmais numurs, ne laukuma saimnieki, loģiski, 10 futbolistu sastāvā. Atskanēja svilpes skaņa, un informators ziņoja: “Pirmais puslaiks noslēdzies. Rezultāts “Rīgas DLK” – “Valduguns” 0:0.”
Slāpes nomāca, tāpēc devos lūkot nopirkt kaut ko dzeramu. Izrādījās, stadiona teritorijā nebija kioska, vienīgi tikai kafijas automāts nelielajā telpā, kur atradās arī necilas tualetes, kas izskatījās manāmi nolietotas. Rinda gan tur, gan tur stiepās ārpus ēkas. “Tualeti, visticamāk, izstāvētu, bet sagaidīt kafiju diezin vai,” izsecināju. Cik redzēju, vai nu aparāts salūzis, vai darbojas šausmīgi ilgi, jo nevienu ar karsto dzērienu nemanīju. Nedabūjis, ko vēlējos, atgriezos tribīņu zonā. Pāri žogam redzēju vairākus desmitus cilvēku, kas vēroja spēli no attāluma, toties bezmaksas. Starp viņiem atradu vīru, kas brauca kopā sabiedriskajā, – viņš runāja ar kādu paziņu un draudzīgi dalījās ar kādu alkoholisko dzērienu. Līdz spēles atsākšanai atlika vēl laiks, un varēju izvēlēties vietu, kur apsēsties. Šodien ārā spīdēja pavasara saulīte, vēsi nebija, lietus nelija – ideāli laikapstākļi futbolam. Iesēdos tribīņu daļā tuvāk mājinieku faniem un lūkojos apkārt. Pa kreisi man pieredzējuši skatītāji krieviski apsprieda vakardien aizvadīto “Spartak” – “Dinamo” spēli Krievijas Premjerlīgā. Esot bijusi garlaicīga cīņa, tiešām cīņa dubļos, kā viens no viņiem izcēla. Turpināja ar NHL notikumiem un Ovečkina šonakt iespēto – trim gūtiem vārtiem. “Viņš šosezon guvis ļoti daudz vārtu, bet izskatās līdz rekordam netiks,” dzirdēju sakām, taču viņu teiktajam vairs nesekoju. Iegāju tviterī un skatījos, vai neviens no tiem, kam es sekoju, nav ko ierakstījis par pirmajām 45 minūtēm. Ir gan. Žurnālists Imants Deksnis ietvītoja: “Rīgas DLK saņēmusi sarkano kartīti Virslīgā pirmoreiz kopš pagājušā gada aprīļa.” Viņš parasti izcēlās ar savām zināšanām no statistikas jomas – viņam esot biezi ekseļa faili ar visa veida datiem par Virslīgu no 2010. gada, kopš viņš aktīvi seko augstākajai līgai. Tikmēr vīrs no autubusa bija nozudis. Visticamāk, dzira izbeigusies un steidzās iegādāties papildus.
Komandas atgriezās no ģērbtuvēm. Neviena maiņa nenotika. Lai gan mazākumā atradās laukuma saimnieki (par tādiem viņi kļuva vienlaikus ar stadiona atklāšanu, pateicoties tam, ka viņu īpašnieks Aivars Denusevičs ieņēma arī galveno posteni federācijas valdē), ar vairākiem bīstamiem uzbrukumiem izcēlās tieši viņi: tiesa, tagad ne no dominējošas, ilgas saspēles nokļuva vārtu gūšanas situācijās, bet ātros un asos pretuzbrukumos. Neilgi pēc tam DLK, kas nozīmēja “Darba un lauku tehnika” – uzņēmums, ko deviņdesmito sākumā privatizēja Denusevičs un ar ko nopelnīja lielos miljonus –, pēc stūra sitiena guva pirmos. Lieli prieki soliņam, laukumā esošajiem, kā arī faniem, kuri palaida dūmu sveces. Federācijas disciplinārkomisija berzē rokas: vairāki simti eiro kontā. Spēles pamatlaikā atlikusi pusstunda. Šķiet, rēzekniešiem jāveic maiņas, jāmaina spēles gaita, taču treneris sēž uz rezervistu soliņa un skaļi nekādas pavēles nedod. “Vai tiešām gaida norādes no kluba šefa?” Tad gan sākās jautrība.
“Valduguns”, mocīdamies ar bumbas pārvaldīšanu, tomēr tuvojās arvien tuvāk pretinieku cietoksnim un pēc tāla sitiena – aptuveni 30 metru attāluma – ar rikošeta palīdzību melnādainais futbolists Ibrahims, pret kuru iepriekš pārkāpa noteikumus sarkanās kartītes vērtībā, guva vārtus. Lieli prieki viņiem, bet Guščenko kopā ar saviem asistentiem smagi pārdzīvoja. “DLK, DLK, DLK, DLK…” mājinieku fanu pulks uzmundrināja savējos. Tālāk izvērsās atklāta spēle – te viena, te otra komanda joņoja uz priekšu, lai gūtu uzvaru todien. Sanākušajiem futbola cienītājiem spēle beidzot pavērās ārkārtīgi aizraujošā ritulī. Tribīnes no laukuma līnijas atradās tikai ar dažu metru atstarpi, tā ka šķita, gandrīz vai pats piedalies cīņā. Tā tiešām bija cīņa, jo asu epizožu un dzelteno kartīšu kļuva vairāk un vairāk. Abas komandas bija veikušas visas atļautās maiņas, un atlika ar esošajiem noskaidrot gala iznākumu.
Pēc tāla centrējuma no savas laukuma puses bumba nonāca soda laukuma tuvumā, tā atlēca no viena futbolista muguras un nokrita pie rēzekniešu uzbrucēja Vladislava Kopčilova kājām. Kritiens. Tiesnesis svilpj. Vienpadsmit metru soda sitiens! Ap viņu apskrēja visi rīdzinieku futbolisti, uz laukuma uzskrēja arī galvenais treneris. (Vakarpusē skatoties spēles apskatu, secināju, ka pamata soda sitiena piešķiršanai nebija – lai gan tīri vizuāli kritiens nebija samākslots, no kameras leņķa varēja lieliski redzēt, ka pretinieks nepārkāpa noteikumus. “Tīra kļūda.”) Tiesnesis, ielenkts no visām pusēm, mēģināja rausties prom, viņam izlīdzēja palīgi. Kartītes bira kā no cauras bikšu kabatas: vairākas dzeltenās un vēl viena sarkanā. Šoreiz uzbrukuma līderim, ne tam pareizākajam spēlētājam Pēterim Ozolam, kurš skaitījās ļoti talantīgs, bet lielākoties savas attieksmes dēļ neizdevās uzspēlēt nekur augstāk par Latvijas čempionātu. Viņš, uzklupis virsū tiesnesim, bļāva viņam virsū. Mājinieku līdzjutēji tikmēr izsauca soģu virzienā: “3, 2, 1, 3, 2, 1!” Nokaitētā atmosfēra nerimās, izraidīšanu no spēles saņēma arī DLK galvenais treneris, kurš no sākuma kategoriski atsacījās doties prom, taču, sava soliņa pamudināts, pēc divu minūšu tielēšanās aizgāja. Pie 11 metru atzīmes nostājies gaidīja tas pats Kopčilovs. “Kas par pirmo spēli!” nopriecājos, ka tomēr nolēmu atbraukt. Kopčilovs ieskrējās, uz līnijas stāvēja un gatavs lēkt uz vienu vai otru pusi bija Eduards Kārkliņš. Bumba lidoja kreisajā apakšējā stūrī, vārtsargs aizķēra bumbu, taču ne pietiekami. Viens pret divi! “Valduguns” priecājās, it kā būtu uzvarējuši čempionātā, taču kurš var pārmest – viņi bija vadībā viesos pret līgas 1. vietu, un spēle virzījās uz beigu daļu.
Rīdzinieki darbojās steidzīgi, taču pat pārāk. Vairākas reizes tiesnesim nācās apturēt spēli, jo “Rīgas DLK” futbolisti atkārtoti šķērsoja centra līniju, pirms vispār izspēlēja bumbu komandas biedri. Sekoja gari centrējumi, daudz cīņu otrajā stāvā, tiesa, līdz sitieniem tā arī tas nerezultējās. Ceturtais tiesnesis rādīja, ka kompensācijas laiks ir piecas minūtes. Ozols centās individuāli lauzties cauri blīvajai Latgales komandas aizsardzībai, bet nesekmējās. Laiks iztecēja, un tiesneša svilpe signalizēja par beigām. Stadiona diktors strupi nosauca spēles gala iznākumu un paziņoja par nākamo “Rīgas DLK” mājas spēli, kas norisināsies jau pēc četrām dienām. Līdz vasaras sākumam tomēr jāizspēlē gandrīz veseli divi apļi.
Kamēr vairums sanākušo skatījumu devās uz saviem auto, kas noparkoti netālu no stadiona izejas, es, tāpat kā atlikusī daļa pārējo, devos uz pieturu, lai nokļūtu mājup ar sabiedrisko. Lai pakavētu laiku, ieskatījos Sportacentrā, kur rakstā par DLK klupienu komentāru daudzums sniedzās jau pāri pieciem desmitiem. Daudziem līderu zaudējums nozīmēja lielu prieku, jo, pieļauju, viņus tracināja federācijas īpaši laipnā attieksme pret šo klubu, kas, kaut bieži vien nemaksāja spēlētājiem algas un parādi krājās viens uz otra, spēja izlocīties no lielām sankcijām. “Nevaru sagaidīt preseni, ko teiks Guščenko,” zem raksta iekomentēja Gintars1. “To gan būs jautri vērot.” Var sacīt, ka viņš noteikti bija populārākais Virslīgas treneris. Vai nu viņu mīlēja, vai ienīda. Neitrālie neeksistēja. Rīdzinieku galvenā trenera komunikācijas stils bija dramatiski atšķirīgs no pārējiem speciālistiem, kuri pārsvarā iztika ar standartfrāzēm, kā, piemēram, “Šodien nebija mūsu diena”, “Spēlējām labi, taču veiksmes pietrūka”, “Par šo spēli var teikt: neiesit tu, iesit tev” utt. Guščenko pielietoja interesantu taktiku: kad komanda uzvarēja, retos gadījumos no viņa mutes varēja sadzirdēt uzslavas savai vienībai, tā saņēma kritiku, it kā būtu smagi zaudējusi. Taču zaudējot viss notika pretēji: atzina, ka komanda spēlēja labi, izveidoja neskaitāmu skaitu ar vārtu gūšanas iespējām, un, visticamāk, vainoja tiesnešus.
Ieradies mājās, nu jau vakars, vēru vaļā portālu, ir publicēta presene – ka tevi divi deviņi, trīsdesmit sešas minūtes gara! Abu komandu treneri sēdēja vien otram blakus, sākumā katrs īsi pastāstīja par maču. Un tad sākās! Kad žurnālists Apsītis, kurš cītīgi apmeklēja līgas spēles, pavaicāja par to, kā treneris komentētu to, ka pirmajā puslaikā nekas īpašs līderiem neizdevās, Guščenko slūžas atvērās. “Tās ir vienkārši šausmas. Cik bija momentu pirmajā puslaikā?” un to adresēja jautātājam. “Brīnišķīgs futbols bija pirmajās 45 minūtēs, izveidojām vismaz piecus ārkārtīgi bīstamus momentus. Cik viņiem bija? Futbolu vai maz jūs redzējāt? Viņi, atvainojiet, Viktor [uzlika roku uz muguras viesu trenerim], nemaz līdz soda laukumam netika. Tā mēs spēlējām. Cieti!” Uz nākamo vaicājumu par tiesnešiem Guščenko vēl vairāk aizsvilās. “Mums līga attīstās. Paskatieties, ar kādām ambīcijām ienākuši rēzeknieši. Super, cepuri nost! Cilvēki iegulda savu privāto naudu futbola attīstībā. Tāpat mūsu sponsori un atbalstītāji – viņi visi grib, lai Latvijas futbols attīstās! Bet ko saņem pretī? Augstprātību. Nu kā var tā tiesāt?! Jā, Jura pārcentās, taču ne jau sarkanā kartīte. Viņš, ticis uz Eiropu, iedomājas, ka te ir karalis un var atļauties nezin ko. Sarkanā tur, tur dzeltenā, tur sarkanā. Nu nevar tā tiesāt! Jā, viņš ir tālu izsities, tiesājis daudz Eiropas līmeņa spēļu, bet tas nenozīmē, ka viņš ir karalis. Futbolā galvenie ir ne tiesneši, arī ne treneri, tie ir futbolisti, kuri smagi strādā, lai varētu spēlēt tādu futbolu, kādu mēs piedāvājam un kāds patīk visiem. Esmu vīlies. Atkal noteikti būs sodi klubam par kartītēm, arī par maniem izteikumiem, bet pateikšu par visām reizēm: es neklusēšu par šīm lietām. [Kādas jūsu domas par savu izraidīšanu no spēles?] Ai, tur nav daudz ko teikt. Rokas nolaižas, godīgi sakot. Cilvēks cenšas, smagi strādā, grib iepriecināt tos dažus simtus līdzjutēju, kas atnāk uz spēlēm. Nu nav viņu daudz, ļaujiet viņiem baudīt futbolu 11 pret 11. Lai taču uzvar spēcīgākais. Man tas būtu sāpīgi, protams, bet lai mūs uzvar godīgā cīņā. Tas nav pārmetums jums, treneri, gribas tikai to, lai gala rezultātu nosaka vīri uz laukuma, un ne tas, kam svilpe mutē.”
Noklausījos ierakstu un portatīvajā meklēju no rīta klausītās “90 minūtes” – varbūt var atrast arhīvu un noklausīties vecos raidījumus. Ir vērts.
