Viņš ir starp retajiem, kurš pabijis tik lielā skaitā futbola stadionu, turklāt to sīki piefiksējis. Viņa spēļu apskatus varam lasīt “Facebook”, kā arī fanzinos. Gari nepieteikšu, ar ko mums notika intervija. Tas ir Jet Johnson.
Intervija notika rakstiski, tāpēc gandrīz neko nemainīju ne savos jautājumus formulējumos, ne viņa atbildēs (tikai tur, kur nepieciešams).
Kā tavā dzīvē parādījās futbols: pats trenējies? Kurā pilsētā uzaugi, vai Jelgavā?
Dzimis 1976. gadā Jelgavā, kur arī vienmēr dzīvoju. Futbols manā dzīvē jau kopš agras bērnības. Tēvs mani veda uz spēlēm gan Jelgavā, gan citur. Regulāri braucām uz Daugavas spēlēm Rīgā. 5 vai 6 gadu vecumā sāku trenēties Jelgavas BJSS.
Cik aktīvi sekoji līdzi futbolam: laikraksti, žurnāli, spēļu apmeklējumi utt.?
Nu, kā jau minēju, ļoti aktīvi. Papildus spēlēšanai un spēļu apmeklēšanai man patika skatīties Eiropas un Pasaules kausus pa TV, kā arī citas spēles un apskatus. Tagad, piemēram, futbolu datorā/televizorā gandrīz neskatos. Protams, kaut ko arī lasīju, man īpaši patika lasīt par futbola faniem. Tad, 80. gadu beigās, šī tēma sāka parādīties padomju presē, bieži vien, protams, ar negatīvu pieskaņu.
Ko rakstīja tolaik presē par faniem? Zinu no stāstiem, ka dažreiz pat neloģiski miliči esot uzbrukuši, atņēmuši karogus.
Jā, gan karogus un citu atribūtiku atņēma, gan aizliedza faniem kliegt un pat piecelties no savām vietām. Bet atkal daudz kas bija atkarīgs no laika un vietas. Astoņdesmito gadu sākumā viss bija daudz stingrāk; sākoties perestroikai un tuvojoties astoņdesmito gadu un PSRS beigām, viss kļuva liberālāk. Šeit, Baltijā, tas atkal bija nesalīdzināms, teiksim, ar Kaukāzu vai Vidusāziju. Un rakstīja… nu, būtībā tas reducējās uz to, ka fani, līdzīgi kā bomži un klaidoņi, nez kāpēc klīda pa visu PSRS, nevis cēla komunismu. Bet pēc dažiem īpaši skaļiem notikumiem, piemēram, kautiņiem un nemieriem starp Kijivas Dynamo un Maskavas Spartak 1987. gadā, rakstu tonis kļuva pilnīgi nosodošs.
Vari, lūdzu, pastāstīt par savu pieredzi futbolā un ap futbolu deviņdesmitajos gados?
Lai viss būtu skaidrāks, es paplašināšu laika periodu. 1988. gadā tika dibināta Jelgavas RAF komanda, kas spēlēja PSRS 2. līgā (D3) un mēs (sporta skolas audzēkņi) viņiem spēlēs padevām bumbas. Personīgi man bija interesanti vērot ne tikai futbolu, bet arī fanus, kas tajā laikā ieradās Ozolniekos. 1989. gadā RAFam jau bija arī sava fanu grupa. Tomēr es tajā nekādā veidā nepiedalījos, jo tur bija puiši, kas bija vecāki par mani, es nevienu no viņiem nepazinu utt. Es spēlēju BJSS un apmeklēju spēles līdz aptuveni 1992. gadam, un tad mana interese par futbolu pazuda tiktāl, ka es toreiz pārtraucu arī treniņus. Apmēram 5 gadus vēlāk interese sāka atgriezties, un es sāku braukt uz Rīgu uz Latvijas izlases spēlēm, kā arī uz Skonto mačiem eirokausos. Sākumā, kad nevienu nepazinu, es neapmeklēju fanu sektoru, bet pēc tam, iepazīstoties ar Skonto faniem, sāku turp doties. Pirmo reizi izlases fanu sektorā biju draudzības spēlē pret Somiju Daugavā 2000. gada 3. jūnijā. Kad Jelgavā 2001. gadā atkal parādījās RAF, sāku apmeklēt arī viņu mājas spēles. Taču aktīvs fanātisms Jelgavā toreiz neīstenojās, lai gan dažas idejas un pārdomas bija. Tomēr pēc dažiem gadiem atkal iestājās mans neaktīvs futbola periods, kad es nesekoju līdzi un negāju uz spēlēm. 2000. gadu beigās interese sāka atjaunoties, un kopš 2010. gada esmu aktīvs FK Jelgava fans.
Varbūt ir kāda spilgtāka atmiņa no to 80. un 90. gadu miņas, kā izskatījās tolaik futbola spēles Ozolniekos: cik daudz bija skatītāju (interesē paša redzētais, ne skaitlis protokolā), kāda publika atradās tribīnē?
Spilgti atceros RAF pirmo 2. līgas spēli 1988. gada 6. maijā. Tā notika Daugavas stadionā, kas bija pārpildīts. Neskatoties uz graujošo 1:5 zaudējumu pret Kišiņevas Nistru, bija jūtama svētku gaisotne un kaut kas pilnīgi jauns, jo šāda līmeņa futbols Jelgavā nekad iepriekš nebija bijis. Kad RAF sāka spēlēt Ozolniekos, šī sajūta kļuva vēl spēcīgāka, jo Ozolnieki tolaik bija ļoti moderns un labi uzturēts stadions, ar izcilas kvalitātes laukumu, tribīni ar jumtu utt. Sākumā spēles bija ļoti labi apmeklētas, tribīne bija pilna, un skatītāji sēdēja arī uz soliņiem otrā pusē. Tur bija arī viesu fani, no kuriem visspilgtāk atmiņā palika Klaipēdas Atlantas, kas uz spēli 1988. gada 29. maijā ieradās četru cilvēku skaitā ar lielu zaļi-baltu karogu. Spēļu organizācija bija ļoti laba, tika izlaistas programmiņas, kas vairāk līdzinājās pat mazām grāmatām. Publika, starp citu, nebija tikai no Jelgavas, bet skatītāji bija ieradušies arī no Rīgas, no Jūrmalas…
Varam parunāt par laika posmu no 2010. gada. Tas pirmajos gados saistījās ar Mītavas Patriotiem?
Tā nu sanāca un sakrita, ka 2010. gadā futbolā atgriezās vēl daži cilvēki. Pāris “vecā” RAF fanu no 80.-90. gadiem un vēl citi. Visi vēlējās aktīvi atbalstīt komandu, tāpēc dabiski, ka visi uzreiz nonāca MP sektorā. Nu kaut kā arī sanāca tā, ka mēs (tie, kas ieradās 2010. gadā un kļuva pazīstami kā JELGAVA FANS) bijām MP iekšā, bet kā tāda nedaudz atsevišķa minigrupa. Tas bija īpaši redzams dažos izbraukumos jau 2010. un 2011. gada sezonās, kad tur nebija neviena no “vecajiem” MP. Attiecīgi tur nebija MP bannera utt. Tajā pašā laikā nekad nebija nekādu strīdu, šķelšanās vai nesaskaņu. Bet pakāpeniski (līdz ap 2013.-2014. gadam) MP pilnībā pazuda, atkal dabisku iemeslu dēļ: daži aizbrauca no Latvijas, kāds ir attālinājies no aktīvā fanatisma utt.
Skaidrs, tagad varētu pievērsties nākamajam blokam, kas saistās ar groundhopping. Kurā gadā tas tev aizsākās?
Arī ap 2000. gadu beigām. Tagad atceros to laiku ar smaidu, jo toreiz kādas vienas spēles apmeklēšana vai pat tikai stadiona bez spēles apmeklēšana kaut kur ārzemēs tika uztverta kā kaut kas ārkārtējs un svarīgs. Bet, kā es dažreiz saku, slimība laika gaitā progresēja, ha-ha, un tagad es nevaru iedomāties atvaļinājumu bez dažām spēlēm ārzemēs, ja esmu kopā ar ģimeni; bet, ja ceļoju viens, tad apmeklējot 10–15 spēles atvaļinājuma laikā. Turklāt visa gada garumā notiek ātrie futbola ceļojumi gan pa Latviju, gan uz kaimiņvalstīm un dažreiz arī tālāk.
Un kā izdomāji nodarboties ar sava veida publicistiku: fanziniem, spēļu apskatiem?
Man vienmēr ir paticis rakstīt par un ap futbolu, izbraukumiem, ceļojumiem utt. Sākumā rakstīju sev un nelielam cilvēku lokam (piemēram, MP forumā). Tad tas sāka sasniegt plašāku līmeni gan internetā, gan drukātajos izdevumos. Tā nu es galu galā pats sāku rakstīt fanzinus. Jo man vienmēr ir ļoti paticis šis formāts, un man ir varbūt ne pati lielākā, bet dažādu valstu fanu žurnālu kolekcija. Sākumā bija tikai MATCHDAY (kopš 2019), bet tad izrādījās, ka apjoms nav pietiekams, lai aptvertu visu, ko redzēju un gribēju aprakstīt. Tāpēc MD atstāju tikai temām par FK/FS Jelgava. Bet viss pārējais nonāk STADIONĀ (kopš 2023). Runājot par grāmatu 100 LATVIJAS FUTBOLA LAUKUMI (2021), viens no galvenajiem faktoriem bija tas, ka vispār ir ļoti maz strukturētas informācijas par mūsu valsts futbola arēnām.
Tev ir uzskaitīta apmeklēto spēļu un stadionu statistika? Ja ir, tad kāda?
Uz šo brīdi esmu bijis uz futbola spēlēm 41 pasaules valstī. Kas ir ap 1135 spēlēs ap 260 stadionos. No tiem 331 FK Jelgava mačs un 159 FS Jelgava.*
Kuri stadioni tev Latvijā ir mīļākie, kurus tu vari nosaukt kā neparastākos, tādus, kur ir īpaša gaisotne? Varbūt ir kāds, kas vizuāli ir nepievilcīgs, bet ir īpašs?
Mīļākais – lai ir Skonto. Tīri futbola stadions. Arhitektūras ziņā ir praktiski ideāls, lai gan būtu labāk, ja būtu ceturtā tribīne. Milzīgs skaits nozīmīgu spēļu gan man personīgi, gan Latvijas futbolam vispār. Pie interesantiem, neparastiem utt. pieskaitītu Jelgavas ZOC, Rīgas Daugavu, Upesciemu, Liepājas Olimpiju un Daugavu, bet ar vienu milzīgu atrunu: tiem visiem ir būtiski trūkumi. Viizuāli nepievilcīgs, bet īpašs – Alberta Šeibeļa laukums Rīgā. Runājot par apkārtējo ainavisko skaistumu, es pieminētu arī Alūksni un Aizkraukli.
Ceļojot pa dažādām valstīm, noteikti ir bijuši visādi piedzīvojumi. Vari vismaz vienu sīkāk aprakstīt (kur iesaistīts futbols)?
Sarežģīts jautājums, jo vienmēr kaut kas notiek, tostarp visādas neparastas situācijas, un ir grūti izcelt kādu vienu no konteksta. Tātad, varbūt šis nav pats izcilākais gadījums, bet no neseniem laikiem un pirmais, kas ienāca prātā. Taškentas (Uzbekistāna) priekšpilsētā notika derbija spēle starp Lokomotiv un Bunyodkor. Es apsēdos tribīnē, un izrādās, ka blākus ir Lokomotiv amatpersonas. Ieraugot FKJ emblēmu uz manas cepures, viņi sāka jautāt, no kurienes esmu utt. Uzzinot, ka es tiešām esmu no Latvijas, viens no viņiem pastāstīja, ka reiz strādājis… Jūrmalas Spartakā. Un tad viņš jautāja, vai esmu futbola aģents? Es atbildēju nē, bet viņi joprojām nešķita man ticam, un pirmā puslaika laikā vēl vairākas reizes man jautāja, varbūt es tomēr esmu futbola aģents? Acīmredzot cerot, ka pamanīšu kādu no viņu spēlētājiem un piedāvāšu ienesīgu kontraktu. Nu, starp citu, diezgan bieži sarunās ar cilvēkiem dažās valstīs daudzi ir ļoti pārsteigti un pat netic, ka es ierados viņu valstī vietējā futbola dēļ. Tipa: vai tu tiešām atbraucis uz Uzbekistānu (Tadžikistānu, Lietuvu, Igauniju…) uz mūsu futbolu? Tur tač nav ko redzēt! Bet tādās futbola valstīs kā Itālija, Argentīna, Vācija u.c. nevienam šādi jautājumi nerodas, ha-ha.
Nevaru nepaprasīt par tavu paziņu Cipu, lielu Jelgavas futbola fanu, kurš 2025.gadā aizgāja mūžībā. Pastāsti par viņa iespēto šajā pasaulē.
Aleksandrs bija tik ikoniska un nozīmīga persona, ka viņa ieguldījumu un nozīmi ir grūti pārvērtēt.Viņa lojalitāte mūsu komandai bija vienkārši apbrīnojama. Līdz pat savai nāvei viņš vairāk uztraucās par Jelgavas komandu nekā par savu veselību un dzīvi.
