Atkal problēmas. Atkal Valmierā. Un atkal jautājumi par nākotni. Šoreiz vairs nav laika spēlēt. Ralfam Izenegeram ir atlicis viens mēnesis.
Būt vai nebūt
“Nevaru piedot es tev” – dzied mūzikas grupa “Tranzīts” tituldziesmā “Bezgalīgais stāsts”. Es nevaru piedot cilvēkiem, kas Valmieru noveda tur, kur tā ir. Patiesi, man nesagādā nekādu prieku rakstīt visus kritiskos tekstus. Tos nav pelnījuši kluba spēlētāji un darbinieki, kuri, neskatoties uz problēmām, pērn sasniedza lieliskus sportiskos rezultātus. Kritiku ir pelnījuši tie cilvēki, kuri pret Valmieru izturas kā pret rotaļlietu. Reizēm viņi to vēl izmantos, bet viņi ir soli no tā, lai izmestu to uz miskasti.
Nezinu kā citādāk to aprakstīt. Atņemtie 3 un vēlāk 6 punkti nebija pietiekami liels sods. Pat Eirokausu zaudējums. Tikai tad, kad draudēja -25 punkti, kāds reaģēja. Burtiski pēdējā brīdī. 2024.gads Valmierā bija grūts. 2025 arī tāds šķiet. Licencēšanas procesa pirmajā etapā klubs licenci nesaņēma. Neraugoties uz ziņām par mazāku budžetu un labāko spēlētāju aiziešanu, man tas tomēr ir mazs pārsteigums.
Adrenalīns
“Pēdējais brīdis” bieži vien ir saistīts ar risku. Vai Valmieras īpašnieks meklē tieši to? Ja tā ir, tad kāpēc viņš to dara uz to cilvēku rēķina, kuri veido klubu? Futbolistiem, darbiniekiem, visiem ir ģimenes, sava dzīve, dažādas saistības. Un pat ja tā nebūtu – visiem par darbu ir jāmaksā naudu. Protams, futbola pasaulē tas nav nekas neparasts. Līdzīga problēma ir, piemēram, Lietuvā. Tomēr vienu patoloģiju nevar attaisnot ar citu patoloģiju.
Es precīzi nezinu, cik lieli ir Valmieras parādi. Saskaņā ar LFF sniegto informāciju viss tika nokārtots novembra sākumā. Tas nozīmē, ka sliktākajā gadījumā kavēšanās ilgst divus mēnešus. Problēma ir tā, ka kavējumi ir. Atkal ir. Atņemtie punkti ilgu laiku nebija pietiekami. Ja Valmiera pēdējā brīdī atkal visu sakārtos un saņems licenci, vai viss sāksies no jauna? Klubs atkal nemaksās un atkal no sākuma tiks atņemti 3 punkti? Manuprāt, tieši tāda ir Izenegera stratēģija. Es nebrīnīšos, ja Apelācijas Komisija atzīs, ka klubs vairs nav parādā spēlētājiem un var spēlēt Virslīgā. Kāds sajuta nazi pie rīkles, izdarīja apstāšanos, kādu brīdi viss ir ok. Jautājums ir, cik ilgi šādu lietu var pieļaut.
Mēs esam tikai kolēģi
Tikmēr Ralfa Izenegera domas ir citur. Viņa loma Gdaņskas “Lechia” ir lielāka, nekā varētu domāt, bet galvenokārt, nekā intervijā Polijas tīmekļa vietnei Interia teica Paolo Urfer, investīciju fonda pārstāvis, kurš ir “Lechia” īpašnieks.
Arī tur neveicas labi, un Izenegers palīdz kolēģim sakārtot situāciju. Jautājums ir, vai tikai “kolēģis” būtu tik iesaistīts?
Tas, protams, rada nākamos jautājumus, par kuriem, iespējams, man vairs pat negribas domāt. Vai Valmiera joprojām ir vajadzīga? It sevišķi bez galvenajiem futbolistiem, uz kuriem varēja nopelnīt? Nu tā, transfēri. Kur, pie velna, ir visa tā nauda, ko klubs ir nopelnījis pēdējos gados? Kur ir tā nauda, ko Valmierai vajadzēja saņemt par transfēriem uz Gdaņskas Lechia? Kur ir visas šīs situācijas robežas?!
Sagatavošanas process
Valmierā notiek treniņi. Ir ziņas par aizgājušiem spēlētājiem, par transfēriem nav. Par kluba situāciju, kas ir vairāk nekā skaidrs, arī nav. Nevienam nepatīk lielīties ar neveiksmēm.
Manuprāt, Valmieras liktenis vēl nav izlemts. Domāju, ka klubs iegūs licenci, jo atkal pēdējā brīdī notiks brīnums. Brīnums, kas diemžēl neko nemainīs. Būsim godīgi, ar pašreizējo īpašnieku situācija būs tāda pati vai vēl sliktāka. Protams, Ralfam Izenegeram ir tiesības zaudēt interesi par klubu. Viņam ir tiesības pateikt “pietiek”. Viņam ir tiesības meklēt savu laimi citur. Bet kāpēc šo meklējumu sekas būtu jāuzņemas citiem? Kāpēc nevar uzreiz pateikt “Džeki, tas ir viss, paldies par sasniegto, atā”?
Es nezinu atbildes uz šiem jautājumiem. Es nevēlos tās meklēt. Es gribētu uzrakstīt kaut ko labu par Valmieru, pat ja tā būtu 3. līga.
Fot. Jānis Ligāts
