Renārs Rode ir otrais Latvijas futbolists ar kuru interviju jūs varat lasīt “Bałtycki futbol” tīmekļa vietnē latviski! (Sarunu ar Daini Sondoru ir te) Jelgavas aizsargs stāsta par savu pagātni eksotiskajās valstīs, futbola mērķiem, nu un protams par latviešu futbolu! Lūk Renāra pirmais intervija Polijas medijiem!
Baltijas futbols: Jūs esat spēlējis Malaizijas un Dienvidāfrikas līgās – kā tas notika? Man liekas, ka tie ir interesanti, eksotiski virzieni, bet nav populāri.
Renārs Rode (FK Jelgava): Jā! Sanāca man šīs divas eksotiskās valstis. Pēc 2015. gada sezonas Skonto krāsās man piezvanīja ar jautājumu, vai nevēlos doties uz DĀR. Tieši tanī brīdī vēlējos tikt kaut kur ārpus Eiropas un, tas mani momentāli uzrunāja. Aizbraucu uz pārbaudi, iepazinos un sapratu, ka gribu palikt. Bet darba vīzas dēļ, man neizdevās tur uzreiz parakstīt līgumu. Tāpēc pievienojos komandai pēc pusgada. Tā bija kolosāla pieredze… Un pateicoties DĀR man arī sanāca aizdoties līdz Malaizijai. Iepazinos, ieguvu jaunus kontaktus un bija jau iespējas Āzijā.
Kā var salīdzināt futbola līmeņi tur ar, piemēram, Virslīgu?
Virslīga ir disciplinētāka, organizētāka un ar fiziskām divcīņām bagātāka laukumā. Taču, piemēram, tehniski DĀR čempionāts bija vispēcīgākais no tiem, kuros biju. Spēlētāji ar bumbu darbojās fantastiski… Tajos čempionātos bija patīkami atrasties – popularitāte, fani un ārpus stadiona organizācija bija labā līmenī. Tas bija normāli, ja uz spēli atnāk 20 tūkstoši.
Un kā bija Malaizijā ?
Cita kultūra, karstums, mitrums, anakonda, varāns, mērkakji. Draugi ķjirzakas, kas pa manas mājas sienām rāpoja… Jau pirmajā dienā, kā ievācos, viena ķirzaka mani pasveicināja ļoti īpaši, kā pacēlu poda vāku, tā ši tur blisinās (smejas). Satiksme lēna un mierīga…tur tas ir normāli, te būtu visi ar spalvu gaisā.
Kur jums visvairāk patika: Čehijā, Dienvidāfrikā, Malaizijā vai Īrijā?
Katrā vietā bija pa savam forši, taču visvairāk atmiņā palika Dienvidāfrika. Tur es vēlētos atgriezties… Attieksme, kultūra, dzīves ritms, daba – absolūti fantastiski!
Tagad jūs esat Latvijā, un spēlējat FK Jelgavas komandā. Kas notika ar šo klubu? Bez eurokausiem, pagajušajā sezonā tikai sestaja vieta, pats Marians Pahars nevarēja palīdzēt.
Par pagājušo gadu es gan maz var varēšu pateikt, jo tad nebiju Latvijā, un man maz sanāca redzēt Latvijas čempionātu.
Jus bijāt tad Īrijā. Šogad Riga FC spēlēja ar “Dundalk” klubu Čempionu Līgā. Kā jums patika sāncensība starp abiem klubiem Eirokausos?
Zināju, ka Īrijā būs sarežģīta spēle. Fani, sintētiskais laukums, laba komanda. Taču žēl, ka nesanāca tos pārspēt, jo tālākajās spēles rādija arvien labāku un labāku sniegumu. Jebkurā gadījumā malači, laba Eurokausu sezona.
Pēc jūsu domām – vai Riga FC var kļūst par nakamo Skonto?
Par to gan man grūti pateikt. Pagaidām, nav viena dominējoša kluba. Tagad ir vairāk konkurējošas komandas.
Ar jums Jelgavā ir Aleksandrs Cauņa, kā viņam iet? Šķiet, ka viņam neizdevās atgriezties uz laukumu?
Protams, ka spēlētājs viņš ir līmenī. Taču vēl svarīgāk, viņš ir fantastiska persona. Žēl, ka viņam neizdevās atgriezties laukumā. Bet viņš ir liels palīgs pat nespēlējot. Vienmēr atradīs pieeju, palīdzēs. Priecīgs, ka esam vienā komandā.
Kā jums patīk Jelgavā?
Jelgavā jūtos ļoti. Labi apstākłi, superīgi cilvēki darbojas iekš kluba. Patīkama pilsēta. Mani tur viss apmierina.
Latvijas klubu futbolam iet diezgan labi, bet to nevar teikt par nacionālo izlasi. Kur mēs varam meklēt problēmu?
Es nezinu tik dziļi tās iekšējās lietas, lai ko komentētu, taču ir ļoti nepatīkamu redzēt šī brīža izlases rezultātus. Un ceru, ka tur ir raksturi, kuri var sapurināt čaļus.
Un kā jūs atceries savu pirmo spēli nacionālajā izlasē? Nu, ar Lietuvu bija tikai viena minūte, bet ar Slovākiju jau 90.
Ja runājam par Lietuvu, tad, protams, debija, patīkami. Tik priecīgs biju, ka laidīs laukumā, ka skrienot uz soliņu pārģēbties uz tā betonu nožāvos tā, ka kājas pa gaisu aizgāja (smejas). Pret Slovākiju pirmā sākumsastāvā… Atceros, ka nebiju domājis, ka būšu 11-niekā, taču pirms pašas spēles sastāvu nosaucot, šokēts dzirdēju sevi. Sanāca beigās arī izlīdzināt. Ar kuru vietu to izdarīju, pats tā arī nezinu (smejas).
Jo es esmu polis, man vajag pajautāt – vai jūs zinat kaut ko par poļu futbolu? Spēlētāji, klubi utt.
Jā, zinu klubus, spēlētājus. Fani jums ir traki labie! Protams mašīna Levandovskis, Blaščikovskis, Fabjaņskis, Ščensnijs, Gliks, un vēl, un vēl! Jums ir ļoti daudz augstas klases spēlētāji.
Ja jau par Poliju – Jūsu komentārs par spēli ar Wisła Kraków? (2011. gadā, ČL 2. kvalifikācijas kārta)
Tā bija pirmā pa īstam mana lielā spēle. Stadions, fani, komanda. Joprojām atceros fanus, tā bija bauda spēlēt tur. Kad gāju, pat, laukumā un Tevi izsvilpj. Es to baudīju (smejas). Un atceros kreiso pussargu, ļoti labs. Uzvārds sākās ar M burtu.
Małecki, Melikson?
Małecki man liekas… viņš bija bez matiem.
Jā, Małecki. Un jā jūs būtu saņēmis piedāvājumu no ārzemēm, vai jūs aizietu? Vai ir laiks spēlēt mājās?
Viss atkarīgs no tā, kā sarunas ievirzīsies patreizējā klubā. Tam tagad ir priekšroka. Ja nesanāks atrast kopsaucēju, tad durvis būs atvērtas uz jebkuru pasaules malu.
Jūsu nākotnes mērķi?
Ja runājam par pēc futbola spēlēšanas, tad jau nokārtoju B Uefa licensi un kā būs iespēja iešu uz nākošajām, lai varētu nodarboties kā treneris. Un izveidot kādu futbola skolu.
