Tā bija jau trešā sezona bez Rīgas “Skonto”. Tāpēc es nolēmu pajautāt 2 bijušajiem kluba spēlētājiem, kā viņi atceras vecās dienas. Šeit ir efekts! Anekdotes, dažādi stāsti un vietas, bet viens klubs – Skonto Rīga.
Renārs Rode (Skonto audzēknis, 139 spēles, 13 vārti)
Patīkams moments bija ar Zurabu Mentašašvillī (Skonto spēlētajs 1999–2006). Kad vēl jauniešos trenējos, biju ieskrējis mājā, kurā tolaik bija galvenās komandas ģērbtuves (tad nebija vēl Ķeizarmeža). Ieskrēju tualetē, lai no krāna remdētu slāpes. To ieraudzīja Zurabs un uzreiz pateica, ka šo ūdeni nevajag dzert un nopirka turpat mazajā kafejnīcā vairākas pudeles minerālūdens. Tas bija ļoti patīkami un, joprojām to ir forši atcerēties.
2012. gadā vienā no spēlēm Germans Māliņš pavicinājās ar dūrēm spēles laikā un dabūja mēneša diskvalifikāciju. Mums tanī brīdī bija pieteikti tikai divi vārtsargi – Gera un Oskars Darģis. Un tā uz to mēnesi palika tik viens. Un pat Oskaram bija kaut kādas problēmas ar veselību. Tad vienā treniņā, skraidot apļus, lai atgūtos pēc operācijas un uzņemtu formu, Marians uzprasīja vai nevaru nostāties vārtos. Pēc kā vārtsargu treneris pateica, ka ir atrasts aizvietotājs (smejas). Tā nu es to laiku, kamēr Gera bija diskvalificēts, čempionātā sēdēju uz soliņa ar vārtsarga kreklu un cimdiem. Par laimi jauns amplua netika izmēgjināts (smejas). Nu par nemaksātajām algām, neapmaksāto operāciju gan jau zini, ja?
– Nē, neesmu dzirdējis, nezinu detaļas (“Bałtycki futbol”)
Nerunāsim par to cik parādā palika algas, bet bija brīži, kad čaļi brauca pa “zaķi” sabiedriskajos transportos vai izmantoja divriteņus. Pašam pēc ilgāka laika, kā netika maksāts, vajadzēja taisīt operāciju. Nedēļu pirms tās viss tika sarunāts, ka tiks apmaksāts. 2-3 dienas pirms operācijas pēkšņi vairs nav kontakta, nevaru sazvanīties. Un tā man nācās dienu pirms operācijas doties pie draugiem, aizņemties naudu, lai nākamajā rītā varētu taisīt operāciju. Tas bija 2012. gads…
Īstenībā nebija tik viegli atcerēties tos momentus. Noteikti, esmu aizmirsis daudzus (smejas).
Emīls Jānis Pētersons (JFC Skonto audzēknis, bijušais šī kluba spēlētajs)
Šī ēka bija manas otrās mājas, manuprāt, laiku tur pavadīju vairāk nekā savā mājā. Ēka ir uz kalniņa, no kura var redzēt gandrīz visus futbola laukumus, kuri bijuši. Tajā mājā bija garderobes, kur visi savācās pirms treniņiem un spēlēm, otrajā stāvā bija kluba direktora, Laizāna, kabinets, viņa ofiss un konferences telpa, kur mums bija pārrunas ar treneri, taktiskā teorija, kā arī skatījāmies futbolu utt. Ļoti labas atmiņas. Bija arī sporta psiholoģes kabinets pirmajā stāvā. Bija dežurante, kura vienmēr aizrādīja, ka nedrīkst spēlēt bumbu iekšā mājā. Atceros, ka dežurante pārdeva saldējumu, bija saldētava pilna ar saldējumu. Jau minēju pirms tam, ka mums bija dienas nometnes vasarā, kad no rīta ierodies tajā mājiņā un ir 3 treniņi dienā, vakarā brauc uz mājām. Tad mēs pa dienu ļoti daudz saldējumus ēdām (smejas).
Mums, JFC Skonto, vislielākais derbijs bija pret Liepāju un pret Šitika Futbola Skola (tagadējā Riga FC akadēmija). Somijā mums lielākais derbijs vienmēr bija pret HJK. Nekad viņiem nezaudējām, bet vienmēr bija ļoti tuvas spēles un mums bija kaut kāds naids vienam pret otru. Bija interesanti.
Mēs diez ko daudz ceļojām, braucām uz ārzemju turnīriem. Bijām vismaz 3 reizes Vācijā, Francijā, pāris reizes Somijā, Zviedrijā, 2 reizes Slovākijā, Igaunijā, Lietuvā, viens turnīrs bija Krievijā, Kazaņā. Es spilgti atceros kā mēs uzvarējām aptuveni 10 gadu vecumā Dortmund Borussia 3:1, es iesitu savus skaistākos vārtus dzīvē. Vienu reizi mēs Vācijā uzvarējām pirmo vietu. Tās bija super atmiņas, finālu skatījās nenormāli daudz cilvēku.
Mums bija ļoti smagas nometnes. Valkā, Rojā un pēc tam vairākus gadus pēc kārtas Engurē. Bet pēc tām nometnēm sajūta bija, ka jebko proti izdarīt ar bumbu.
Toreiz bija ļoti saliedēts viss, mēs taisījām daudz pasākumus ārpus futbola vecāku dēļ, vecāki savā starpā bija ļoti labās attiecībās. Divas reizes bija saliedēšanas pasākums manās lauku mājās. Tagad tādas lietas vairs neredz, vecāki vairāk nenāk uz bērnu spēlēm, pat sestdienās, svētdienās. Es bieži vien ieraugu kā bērniem ir spēle un vecāku nav, atbrauc tik pēc spēles savākt. Tagad tikai kaut ko tādu es redzēju Brazīlijā. Tur bērniem ir turnīrs, atnāk visi, bērna vecāki, māsas, brāļi, māsīcas, brālēni, onkuļi, krustmātes utt. Visi pēc spēles, kopā ar treneriem iet paēst kaut kur, iedzert kādu aliņu. Tas tak super.
fot. Facebook Skonto Football Club
