Turpinot rakstu sēriju par Latvijas fanu kustībām, šoreiz stāsts par fanu grupu, kas aizsākās 2000. gadu sākumā un kas primāri atbalstīja basketbola komandu, taču futbols arī bija un ir nopietna daļa no šīs kustības vēstures, – Barons Ultras. Par sākumu, kustības attīstību, pirmo “Barona” čempionu titulu, neatkarību no kluba, attiecībām ar citām fanu kustībām, kā arī par citiem interesantiem piedzīvojumiem jau gandrīz 20 gadu laikā.
Uz sarunu tika aicināti ilggadēji Barons Ultras (BU) biedri – Ivars, Jēkabs, Mikus, Kārlis –, kuri pastāstīja par BU vēsturi.
Oficiāli kustība tika dibināta 2003. gadā, bet virzība uz to aizsākās jau vairākus gadus iepriekš, par ko pastāstīja Kārlis: “Vēsture nāk no “Barons” priekšteča “LainERS”. Tas bija deviņdesmito gadu vidus, otrā puse, kad mēs sākām iet uz basketbolu, kā arī izveidojās ar vairākiem labi kontakti. Kāpēc basketbols un “LainERS”? Zinu, ka daudziem basketbols nav no top sporta veidiem, bet hokejā lielākā daļa labāko spēlētāju spēlēja ārzemēs, vietējais čempionāts bija nekāds, futbolā problēma, ka visu laiku mainījās komandas. Rīgā bija “Skonto”, bet fanot par stiprākajiem, kas divas galvas tiesas pārāki, kuriem palīdz federācija un tiesneši, arī bija, kā bija. Tā es nonācu līdz “LainERS”,” par sākumu basketbola spēļu aktīvai apmeklēšanai stāstīja Kārlis. “Vairākas reizes aizgāju, redzu, ka cilvēki tie paši, atmosfēra laba veidojās, jo spēlēja Daugavas sporta nama zālē. Tā tas sākās. Bungas, saukļi. Lielākais grūdiens bija 2002. gadā, kad mēs vairāki cilvēki, līdz tam savstarpēji nepazīstami, caur “Delfi” komentāriem sadomājām, ka jāaizbrauc uz basketbola Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēli Tallinā. Savstarpēji iepazināmies, kļuvām par draugiem, Ivars pieslēdzās, tālāk viss sāka uzņemt nopietnāku formu.”
Ivars, kurš ir no Aizkraukles, bija starp tiem, kuri arī bija izbraukumā Igaunijā: “Basketbolam sekoju līdzi. “LainERS” bija simpātiskākais klubs, negribējās par stiprāko. “Delfi” komentāros parādījās vairāki domubiedri, kas rakstīja par LBL un bija par “LainERS”. Mēs izdomājām, ka jāaizbrauc uz to spēli Igaunijā. Tā mēs satikāmies, un Kārlis teica, lai atnāku uz sektoru, vairākas reizes aizgāju. Tā tas aizsākās.” Jēkabs arī bija šajā izbraukumā, bet nopietni BU kustībā iesaistījās nedaudz vēlāk (viņam, tāpat kā Kārlis, no sporta veidiem futbols pat patika vairāk nekā basketbols), bet Mikus vēl nedaudz vēlāk – 2006. gadā (“No ierindas biedra līdz sektora priekšā esošajam zavaģilam,” tā pats par sevi).
Kustības nosaukums Barons Ultras tika izdomāts, par to kopīgi domājot krogā “Barons”, un pie šī nosaukuma arī palika. 2003. gadā tika oficiāli nodibināta biedrība “Barons Ultras”, kas, pēc sarunas biedru sacītā, bija pirmais oficiāli reģistrētais fanu klubs Latvijā. Tieši šāds nosaukums, kurā iekļāva vārdu “ultras”, tika izvēlēts neapzināti, kas vairāk bija kā vēlamība, jo, protams, nevarēja salīdzināt ar īstajām ultrām Eiropas futbolā.
“Tas ultras dzīvesveids vairāk izpaudās, ka BU lielākā daļa dzīvoja ar komandu, brauca uz izbraukuma spēlēm darba dienās, it īpaši tad, kad sākās Baltijas līga un darba dienās bija vismaz viens izbraukums,” paskaidroja Ivars.
Runājot par cilvēku skaitu Barons Ultrās, to bija aptuveni 20, atzīmēja Ivars: “2003. gadā aizsākās BU stāsts, bet fanu klubs bija jau iepriekš vairākus gadus. Skaits ļoti nemainījās, kādi aizgāja, vēl citi pienāca klāt. Tie 15–20 bija. Izbraukumos bija dažreiz zem 10, mājas spēlēs ap 20. Pie mums nenāca ļoti daudz no malas, kā tas bija vēlāk ASK, kur daļai līdzjutēju maksāja. Varbūt cilvēkus atbaidīja nosaukums – ultras –, bet daudz no malas nebija. Jaunieši pienāca no malas, pārējie bija draugi un paziņas.”
Runājot par priekšnesumiem, karogiem, plakātiem, dziesmām, tas viss Barons Ultrām bija labā līmenī.
“Mums kā organizācijai zīmīgs brīdis bija, kad mēs, visi aktīvie, sadalījāmies kādās četrās grupās un katrai grupai bija uzdevums sagatavot vienu baneri. Tas bija ap 2006./2007. gadu – tas bija kas lielisks, jo tu atnāci uz spēli un sektoru un ieraugi daudzus plakātus, banerus, ko veidoja visi pa grupām,” stāstīja Kārlis.
Foto no Barons Ultras arhīva
Ivars: “Pirmais baneris bija vecākais “Barons Ultras”, jo mums tādu vajadzēja. Un tad bija daudzi baneri, kas taisīti pret atsevišķiem klubiem, piemēram, pret ASK. Atceros, BK “Rīga 05” bija zaudējuši islandiešiem un izveidojām tādu (Kārlis: “Bija zaudējuši pa -31, un mēs uztaisījām plakātu “Sveiciens Islandes iekarotājiem”.”).
Tāpat tika izveidots plakāts “par godu” Ainaram Bagatskim, kurš kā treneris 2006. gadā pārgāja no “Barona” uz “Žalgiri” (“You’ll still remember last season”).
Kārlis: “Mēs skatījāmies gan latviešu zināmākās dziesmas – mēģinājām pielāgot “Barons” tematikai –, gan skatījāmies, kas trendos pasaulē. Tajos laikos (2000. gadu vidū) darbojās ultras.lv forums, kurā varēja, pateicoties futbola kustībām, dabūt informāciju no pasaules. Mēs centāmiees skatīties, kas bija pasaulē un kas bija aktuāls vietējā fanu vidē.” Kā piemēru var minēt “Tā ir, tā būs” dziesmu, ko izdomāja viens no BU biedriem, kuram pateicoties “Barons” ieguva savu himnu, ko izpildīja grupa “Autobuss debesīs”.
Mikus atzīmēja kādu svarīgu detaļu: “2000. gadu vidū/beigās, es domāju, mēs bijām pirmie Latvijā, kas atļāvās izmantot pirotehniku iekštelpās (to gan vajadzēja saskaņot Arēnā Rīga ar apsardzi).”
Jēkabs minēja notikumus, kas ļoti ietekmēja BU attīstību: “BU gāja lielus soļus uz priekšu tad, kad sākām braukt pa Baltiju, varbūt nejauši gribējām kopēt, redzējām Kauņas “Žalgiris”, “Rytas” fanus. Mēs gribējām būt labākie no Baltijas, arī parādīt sevi uz Lietuvas fona, jo Latvijā mums nebija, kam parādīt. Mēs sākām braukāt uz “Rytas” izbraukumiem Viļņā, arī uz Kauņu. Mēs tur mobilizējāmies un tādējādi kļuvām labāki – dziesmas, performance, baneri, uzvedība, organizētība. Mēs arī pirmās šalles nopirkām (pasūtījām caur viņiem) no “Rytas” faniem, daudz ko no viņiem mācījāmies un ieviesām savā kustībā.”
Svarīgs elements bija konkurence, kuras nebija Barons Ultrām, atzīmēja Kārlis: “Es atceros, ka, braucot izbraukumos, mēs spriedām: žēl, ka mums tādas Baltijas konkurences nav pašmāju apstākļos, jo tas nāktu par labu visiem. Domāju, ka lietuviešiem šis, ka mēs braucām izbraukumos, bija interesanti. Paradokss bija tāds, ka mums izveidojās diezgan labas attiecības gan ar “Žalgiris”, gan ar “Rytas” faniem. Jo ASK mēs nespējām uztvert nopietni, zinot, ar ko viss sākās, proti, ar cilvēku (Dinārs), kurš savā dzīvē nomainījis nezin cik klubu un sporta veidu, šobrīd viņš ir “Riga” FC – tas nav nopietni.”
Mikus papildināja, ka “tajā laikā nebija neviena, kas dara kaut ko līdzīgu kā mēs basketbolā”.
“Būsim godīgi, ne tikai tajā laikā: nedz pirms, nedz pēc BU nebija, tas patiesībā ir žēl. Mēs nevaram runāt par organizētu līdzjušanu. Tam, kurš uzskata, ka viņam ir kluba atribūtika, paņēmis bungas un viņam ir viens sauklis, protams, viņš sevi uzskata par līdzjutēju, bet objektīvi tur no līdzjušanas kultūras nav nekā. Tas ir tas pats stāsts, kas par Latvijas hokeja faniem. Var uzskatīt sevi par labākajiem līdzjutējiem, bet kvalitātes un satura nav,” turpināja Kārlis.
Gan valstī ekonomikas ziņā, gan basketbolā 2007. un 2008. gadā tika sasniegts pīķis, ko atzīmēja visi sarunas biedri un ko apliecināja arī rezultāti: “Barons” bija LBL čempioni un FIBA Eiropas izaicinājuma kausa uzvarētāji.
Ivars: “Tie bija tā sauktie treknie gadi gan valstī, gan basketbolā.”
“Jā, tas neapšaubāmi bija pīķis – gan mums, gan klubam. Tagad, ar laika nobīdi skatoties, domāju, ka varbūt tas – līdz tam klubs ilgi gāja, lai vinnētu bronzu Latvijā, un tad četros gados mēs uzlecām līdz Eirokausu uzvarai, čempionu titulam – nāca daudz par strauju vienā gadā. Un tas varbūt ātrāk sekmēja kluba iešanu uz skuju taku. Jo būsim godīgi – tā 2010. gada uzvara bija mazāk loģiska,” savas pārdomas izklāstīja Kārlis.
Runājot par Final 4, kas notika Kiprā, patīkamās atmiņās veldzējās Mikus: “Man, atceroties Kipru, tagad patīkama zosādiņa. To var uzskatīt par mūsu tālāko izbraukumu basketbolā un arī ilgāko. Mēs bijām 7 cilvēki. Tas bija foršs sākums, kas noslēdzās uz pozitīvas nots. Tiesa, klubs bija atvedis savus līdzjutējus ar čarterreisu. Mēs braucām paši, tādējādi mēs savu klubu atbalstījām vienā laukumā malā, kluba vestie līdzjutēji (tajā skaitā sponsori) – citur.” Jāatzīmē, ka finālā, kurā “Barons” uzvarēja Beļģijas komandu, Barons Ultrām pievienojās vairāki kiprieši, kopīgi atbalstot un tādējādi izrādot respektu BU biedriem, kas mazā sastāvā ieradās uz šo finālturnīru.
Kārlis, kurš toreiz nevarēja ierasties uz šo Eirokausu finālturnīru, padalījās ar savām domām: “Man no malas iezīmējās, ka zināmā mērā attiecības ar kluba vadītāju (Zonni) – nevar teikt, ka līdz tam bija ļoti draudzīgas, – kļuva arvien vēsākas. Jo mēs sapratām, ka tās mūsu filozofijas ir pārāk atšķirīgas: varbūt mēs varam saprast viņu domāšanu, bet mūsējo viņi nesapratīs nekad.”
“Tieši Kiprā attiecību ar klubu dēļ arī radās BU radikalizēšanās virziens. No kluba neatkarīgi, neklausījāmies kluba vadībā. Tas arī aizsākās Kiprā. Mēs pat nesvinējām uzvaru finālā ar viņiem,” par svarīgu punktu BU vēsturē pastāstīja Jēkabs, kam piekrita arī Mikus, sakot, ka “pēc Kipras 2008. gadā mūsu fanošanas kultūra, stils kļuva agresīvāks. Mēs vairs nerēķinājāmies ar kluba domām, ka klubam varētu uzlikt kādus sodus”.
“Tas bija viens no iemesliem, kāpēc mēs uz banketu neaizbraucām. Pēc tam Cvaņķis (Andris Vanags) un spēlētāji prasīja, kas notika, kāpēc mēs nebijām. Pēc spēles varēja noprast pēc Zonnes, ka mēs nebijām vēlami banketā. Mēs paši aizgājām, nopirkām šampanieti, alu un nosvinējām jūras krastā,” par attiecībām ar klubu, kuras kļuva vēsākas, stāsta Ivars, kurš atzina, ka pēc 2008. gada pagāja nost no BU. “Man bija visas emocijas izšāvušās pēc tiem diviem tituliem. Pēc tam jau krietni retāk sāku iet uz spēlēm.”
“Ārpus Baltijas mums ir bijuši trīs izbraukumi ar BU uz “Barons” spēlēm: Kipra, Ķelne un Šarleruā,” nelielo izbraukumu, kuros apmeklētas “Barons” spēles (neskaitot Lietuvu un Igauniju), pieredzi izstāstīja Ivars.
Mikus: “Lielākais skaits, kāds bijis BU sektorā, – 120 cilvēki (tas bija Arēnā Rīga, “Baronam” esot kā viesiem spēlē pret ASK).”
Un, protams, LBL tituls 2008. gadā, kuram par godu tika izveidots lielais plakāts ar nosaukumu “Sešpadsmit soļi līdz virsotnei”.
“Mēs sākām dalīties vecajos un jaunajos radikālajos,” par pāreju fanošanas stilā pastāstīja Jēkabs, kuru papildināja Mikus. “Pēc tā visa sākās tāds patīkams pavērsiens. Liels paldies Uldim, Jēkabam un Aisiņam (lai viņam vieglas smiltis), uz kuru pleciem nesām ārā agresīvo stilu. Tas tāds pagrieziena punkts bija. Mēs pārgājām no maigāka fanošanas stila uz vairāk agresīvo.”
Par sadarbību ar klubu transporta ziņā viss bijis kārtībā līdz kādam momentam.
“Ja mēs prasījām, klubs mums deva transportu, bet ar vienu nosacījumu – jāsavāc pilns autobuss. Gadījās ar situācijas, kad ar 40 vietu autobusu aizbrauc 10 cilvēki – klubs, protams, neapmierināts. Tajā pašā laikā atbildība bija arī uz mūsu pleciem: mums iekšējā forumā piesakās cilvēki, bet neaizbrauc,” tā Mikus.
“Beigas šim, ka klubs deva transportu, bija pēc viena Valmieras izbraukuma. Es un jaunieši bijām – tad mums izdevās nonest Valmieras fanu sirēnu no tribīnēm līdz grozam puslaika pārtraukumā. Pēc spēles bija kautiņš ar Valmieras faniem, kurā mēs zaudējām, ko novēroja kluba prezidents, un viņš pēc tam pateica, ka vairs nekādu autobusu klubs nenodrošinās. 12–13 cilvēki tur bija. Tas bija tas moments, kad bijām iesākuši paši organizēties, būt no kluba pavisam neatkarīgi. Citādāk, ja klubs iedod autobusu, no mums prasa atbildību, viņi diktē noteikumus – tas mums bija līdz kaklam. Klubs arī vairs biļetes nenodrošināja izbraukumos. Tā kā bijām neatkarīgi, varējām atļauties tajos brīžos daudz vairāk izdarīt, vairāk aktivitāšu,” Mikus ieskicēja vienu no konfliktiem, kādi bijuši, taču atzīstot, ka to nav bijis daudz.
Tāpat ar “Rytas” faniem Lietuvā pēc spēles bija sarunāts izkauties, bet kaut kas neizdevās, un BU aizbrauca prom. Protams, skaļākais un zināmākais kautiņš bija ar ASK faniem.
Mikus: “Tur ir priekšstāsts. Tā bija sestdienas diena, mums ne basketbolā, ne futbolā nebija spēļu, un no sākuma mēs aizgājām uz OSC, kur spēlēja Latvijas volejbola izlase, tur mēs nedaudz atbalstījām volejbola izlasi un izdomājām, ka jāaiziet uz basketbolu (ASK pret “Rytas”). Mēs nosēdāmies galējā sektorā, teikšu, kā ir, provocējām ASK. Par provokācijām jāatbild, mēs arī nebijām tādā kaujinieciskā sastāvā. (Jēkabs: “Mēs toreiz klubā to izrunājām, nosodījām, ka paši lecas, paši vārgi, nebija tā, ka mums bija vienalga. Dabūja iekšās, ka aizgāja negatavi.”) Bet ar ASK tas bija vienīgais nopietnais gadījums. Tādu masveida kautiņu, kā H-Side ar Ventspils Ultrām vai ar Metalfans, nav bijis.”
Kārlis atzīmēja, ka “nebija jau, ar ko. Tad būtu bijis apzināti jāmeklē kāds no futbola”. “Būsim godīgi, mēs gribējām. Pēc šī incidenta mēs bijām mobilizējušies un gatavi, bet nākamajā spēlē pret ASK tikai daži cilvēki bija atnākuši no ASK,” pastāstīja Jēkabs. “Bija vēl plāns pēc tā notikuma braukt uz nākamo ASK spēli, kas bija Valmierā, un uzbrukt viņiem, bet tas nenotika,” tā Ivars.
“Vēl man atmiņā ir palicis, ka mēs pirms vai pēc savstarpējās spēles pret VEF blakus klubam “Piens” nejauši satikām VEF fanus. Mēs bijām labā sastāvā, bet, redzot, kas tur stāvēja pretī, godīgi sakot, mums necēlās rokas. Jo vienīgais, kas bija cīnītājs, bija Kārlis Briedis,” vēl kādu potenciālu situāciju atcerējās Mikus, kurš sacīja, ka “varbūt mēs fanošanas ziņā agresīvi uzvedāmies, bet ārpus laukuma nav sanācis”.
Tāpat Barons Ultras bijis un ir nozīmīga daļa no Ultras Latvija (UL) kustības, kas veido aktīvo atbalstu Latvijas futbola izlases spēlēs.
Kārlis strap UL biedriem bija jau no paša sākuma: “Es teiktu, ka no pašām pirmajām dienām, jo man futbols bijis sirdī tuvāks par basketbolu, turklāt tā bija lielāka skatuve – sektorā bija cilvēki no citiem klubiem. Savulaik bijis ļoti plaši apmeklēts gan no “Skonto” (H-Side), gan no Liepājas, kuri prata uz izlases laiku dabūt pamieru, gan Jelgavas čaļi. Sākumā bija arī Molodoy.” Ivars papildināja, ka “viņš visus arī samobilizēja un mūs uzaicināja”: “Jo mēs jau uz futbolu gājām. Es gāju kā skatītājs. Pēc tam kad mēs bijām jau kā BU, tad tajā ultras.lv forumā radās doma, ka vajag saorganizēties un iet izlasi atbalstīt. Tajās pirmajās reizēs mēs bijām nevis H sektorā, bet stūrī, sektors bija puspilns no visām fanu organizācijām. Tas jau bija daudz interesantāk.”
Kārlis kopā ar Jēkabu futbola izlases spēles sāka organizēti apmeklēt jau no deviņdesmito vidū, kad mačus apmeklēja kopā ar citiem faniem, piemēram, “Daugavas” līdzjutējiem.
Mikus: “No UL izveidojās labas attiecības ar metalfaniem un Mītavas Patriotiem, tad radās tā slavenā alus brālība, mums bija kopīgi pasākumi. Mītavas Patrioti izjuka pirmie, tad izjuka Metalfans, mēs turējāmies pie sava kluba, kamēr pats pazuda.” Tā kā “Metalurgam” bija saspringtas attiecības ar “Skonto”, tāpat kā fanu kustībām, Metalfans sāka konfliktēt ar H-Side, liepājnieki uz izlases spēlēm vairs nesāka braukt, pastāstīja Jēkabs.
Futbols Barons Ultras dzīvē nebija tikai izlases saistībā, bet arī daļa biedru apmeklēja FK “Rīga” spēles Cool Cats sastāvā.
“Uz “Baronu” nāca Rolands, kurš bija arī FK “Rīga” fans, vienā reizē viņš prasīja, vai mēs negribot atnākt uz futbolu. Sākumā es un vēl daži aizgājām. Beigās no FK “Rīga” vairāki atnāca pie mums BU pafanot. Bija daļa, kas gāja uz abām komandām. Tad vienā brīdi (2008. gadā) FK “Rīga” izbeidzās,” tā Ivars par BU saistību ar Cool Cats.
“Tajā pašā laikā cilvēki spēja nodalīt: ja viņš bija Cool Cats/BU un ja spēles pārklājās, tur nebija lieku jautājumu – Cool Cats gāja uz futbolu, bet BU uz basketbolu. Ko es varu piebilst par Cool Cats, ka viens no galvenajiem bija Robs no Anglijas, viņš mēģināja ieviest to britu stilu,” stāstīja Mikus, kuru Ivars papildināja, ka “vairākas dziesmas mēs paņēmām no Roba un Cool Cats. Mēs dziedājām arī angliski”.
Viņi arī atcerējās kādu lielisku izbraukumu ar Cool Cats 40 cilvēku sastāvā uz Valmieru pārspēlēm 2006. gadā (par ko varbūt citā rakstā).
Arī Barons Ultras, līdzīgi kā futbola fanu kustības, brauca uz fanu turnīriem (bet tās bija basketbola spēles). Pirmajā turnīrā, uz kuru aizbrauca BU, par lielu pārsteigumu, uzvarēja tieši BU. Paši BU 2012. gadā izveidoja savu turnīru Latvijā (Aisiņš lielu daļu darba paveica), ko pamudināja lietuvieši. Pēdējā reizē jau grūtību savākt labu sastāvu dēļ tika piesaistīti ne BU biedri, kuri arī uzvarēja turnīrā. Visus gadus aicināja tikai BU, bet pēdējā reizē bija arī no Valmieras komanda.
2011./2012. gada sezonā “Barons” spēlēja LBL 2. divīzijā, bet Barons Ultrām tā bija īpaša sezona, kā atzina paši.
“No fanošanas viedokļa bija super!” pastāstīja Mikus. “Tā performance, ko mēs varējām rādīt tajās tukšajās un nezināmajās hallēs, kur mēs nekad nebijām bijuši, – Ogre, Jelgava, Jūrmala (Kārlis: “Tas apmēram, ko Molodoy tagad stāstīja par trešo līgu.”). Tas bija tāds piedzīvojums! Bija pat pāris reižu, kad mēs savācāmies 20–25 cilvēki, tās zāles uzsprāga. (Jēkabs: “Tas otrajai līgai bija piedzīvojums, kad mēs braucām pie viņiem viesos.”) Dažās vietās pat teica, ka mēs speciāli atnācām uz basketbolu, jo cerējām, ka atbrauks BU un parādīs kaut ko,” tā Mikus. Šajos gados gan Kārlis, gan Ivars mazāk apmeklēja spēļu.
“Neviens mums netraucēja: ne kluba vadība, kurā mēs vairs neklausījāmies, viņiem par mums bija vienalga, mums – par viņiem. Man šķiet, tajā laikā mēs ieguvām jaunu enerģiju, uzrāvienu, neliela atslodzīte no ierastajiem pretiniekiem. Tas gads nāca par labu. Tāpat bija skaidrs, ka mēs LBL2 uzvarēsim, jo tur spēlēja gandrīz pirmā komanda,” šo laiku atcerējās Mikus.
Arī kluba spēlētāji izrādīja cieņu par šādu uzticību.
Ivars: “Respekts tika iegūts no spēlētājiem pret mums – ka palika čaļi ar komandu un turpināja. Es atceros, tas bija vēl pirms treknajiem gadiem, bija pārbaudes turnīrs septembrī Paņevežā – bijām trijatā aizbraukuši. Spēlētāji bija izbrīnīti un priecīgi, ka mēs atbraucām.”
“Bija spēlētāji, kuri izrādīja mums cieņu, viņiem vēl aizvien nebija skaidrs, kas mums darās galvās un kāpēc mēs to darām,” tā teica Mikus.
Jautāju, kāpēc basketbolā neizveidojās nekas līdzīgs Ultras Latvija grupai.
“Izbraukums uz basketbola izlases spēli 2002. gada janvārī bija vienīgais, jo es uzreiz sapratu, ka te nevarēs iekustināt neko. Jo atšķirība ar futbolu bija, ka tur sāka pulcēties cilvēki, kuriem ir vismaz kāda līdzīga domāšana. Basketbolā bija tā pati mentalitāte, kas bija hokejā, kuri savu nevarēšanu un negribēšanu vai pat līdzjušanas tumsonību argumentēja: šis nav futbols, te futbola dziesmas un saukļus nevajag dziedāt. Tas ir vienkārši nonsenss. Uzreiz bija jūtams, ka basketbolā būs līdzīgi. Pēc personāžiem, kas bija redzami tad un tagad. Ir tāds Barkāns, kurš redzams visos sporta veidos,” savu viedokli pauda Kārlis.
Ivars: “Mēs esam bijuši arī uz diviem EČ basketbolā (2009., 2011. gadā). Mēs bijām mazs bariņš aizbraucis, bija arī pāris baneri izkārti, bet lielā fanu masa bija kā hokejā. Man personīgi pat hokejs ir pirmajā vietā no kamandu sporta veidiem, bet es neesmu bijis, ja neskaita Rīgas čempionātu 2006. gadā, ne uz vienu PČ hokejā. Tā ļoti nesaista uz turieni braukt,” tā Ivars.
Mikus atzina, ka futbolā tā viss izveidojās, jo bija fanu kustības, kurām bija aktīvi klubi, kurus atbalstīt: “Ja futbolā Ultras Latvija sektorā tu satiki cilvēkus ar līdzīgu mentalitāti un domāšanu, tad, aizejot uz basketbolu un hokeju, tur nav tādas vienotības, tur neiet cilvēki no saviem klubiem, jo nav fanošanas kultūras. Viņi nespēj vienoties vienā domā, idejā. H sektorā tomēr ir cilvēki , kas ikdienā dara kaut ko un domā līdzīgi. Uz hokeju esmu bijis PČ Latvijā. Uz basketbolu 2009. gadā Spānijā, bet aiziet paskatīties hokeju, basketbolu man nav problēma.”
Pēdējā “Barons” sezona bija 2017. gadā, kad LBL bronzas sērijā uzvarēja Valmieras komandu, par šo posmu pastāstīja Barons Ultras pārstāvji.
Kārlis: “Godīgi sakot, man katru starpsezonu bija jautājums: vai būs vēl komanda, uz kuru aiziet kādas pāris reizes gadā. Bija skaidrs, ka, pieaugot prezidenta dēlam un ar katru gadu redzot, ka viņa izredzes kļūt par profesionālu basketbolistu neviens nevērtēja kā iespējamas, varbūt izņemot viņa tēvu, bija laika jautājums, kad viņi to sapratīs, un tas pie reizes nozīmēs kluba galu. Tā tas diemžēl notika, tā ka tas bija jūtams jau pēdējos gados.”
“Man bija nedaudz pārsteigums, ka netika turpināts. Tā trešā vieta bija nedaudz negaidīta. Šķita, ka šajā starpsezonā vēl ne, bet, kad Gulbis uzreiz aizgāja ar skandāliņu, tad bija vairāk nekā skaidrs, ka turpinājuma nebūs,” pastāstīja Ivars.
“Tas bija diezgan sarežģīts posms, jo no mums aizgāja viens ļoti labs biedrs, viens no aktīvākajiem, – Aisiņš,” turpināja Mikus, “un pēc tam bija problēma mums savākties uz spēlēm, jo viņš varēja visus saorganizēt. Ivo Zonne klubu uzturēja tikai sava dēla dēļ. Trīs gadi nebija viegli: bija brīži, kad mēs bijām uz spēlēm trijatā, piemēram, Jēkabpilī. Tajā bronzas gadā: pirms sērijas par bronzu bija jāparvar Jēkabpils barjera, un mēs trijatā aizbraucām uz izšķirošo spēli. Komanda pēc spēles teica, ka mēs esam nenormāli – atbraukuši trijatā (pozitīvā ziņā).”
Runājot par skandālu, ko pieminēja Ivars, Mikus paskaidroja: “Bija jūtams kluba noriets, jo kluba prezidents vairs tik daudz neiesaistījās kluba dzīvē. Par Mārtiņa Gulbja aiziešanu no komandas: tur bija skandāls par to, ka Jēkabpils spēlē viņš nedeva Dāvim minūtes, kas bija atrunātas līgumā.”
Kārlis pastāstīja kādu zīmīgu epizodi: “Es atceros vienu epizodi pēc 2010. gada čempiona titula: tas bija negaidīti, ka mēs uzvarējām otro un pēdējo reizi. Tajā starpsezonā Cvaņķis iet pa ielu, redz kaut kādu garu melno čali, viņš pieiet klāt un paprasa: klausies, tu gadījumā nespēlē basketbolu? Viņš atbild, ka jā. Cvaņķis paprasa: vai tu negribi atnākt atrādīties? Tas ir anekdotisks gadījums, bet tas parādīja domāšanas veidu.”
Barons Ultrām ir tradīcija Vecgada pēdējās dienās sanākt visiem kopā uz “eglīti” (video no 2021. gada pasākuma), kā paši norādīja.
Laimīgu Jauno gadu! #BaronsUltras pic.twitter.com/kQzQz66wPe
— Mārcis (@viens_no) December 30, 2021
Viņi arī bieži braukā uz dažādām sporta spēlēm ārzemēs, tāpat vairāki bija uz izlases spēlēm nesen Norvēģijā un Gibraltārā. Tāpat ir braukuši uz citām spēlēm, piemēram, futbola Romas derbiju, kā arī tāpat kopā satiekas, jo ir labi draugi un paziņas.
Ivars šo visu labi aprakstīja: “Viss aizsākās Delfi komentāros, bet tagad mēs esam labi draugi kļuvuši. Jau 20 gadi, neticami, ka, rakstot Delfi komentāros, tagad braucam kopīgos tusiņos, pasākumos. Man šķiet, tas ir ļoti forši! Tas no visa šī ir pats svarīgākais.”
Ivars izstāstīja arī interesantu notikumu: bija kāda spēle, kurā “Barons” spēlēja pret Valda Valtera trenētu komandu. Viņu fani pirms spēles jau bungo, kaut ko cenšas, bet, tiklīdz sākās spēle, tā uzreiz Barons Ultras pārkliedza visu OSC: skatītāji un spēlētāji atskatījās. Bet pēc spēles Ivars esot dzirdējis, ka Valters esot bijis dusmīgs un prasījis, cik maksājot Barons Ultrām, ka viņi tik labi fano. Protams, BU neviens par to nemaksāja.
“Šajā sakarā ļoti interesanti, kā attīstīsies PPK kustība, sākums ir daudzsološs, es arī kādu laiciņu jau esmu tajā Whatsapp grupā un sekoju cītīgi līdzi, kas notiek,” pastāstīja Kārlis.
Mikus: “Vēl nedaudz pieminot Ultras Latvija, bija pat pāris brīži, kad UL sektorā lielākais skaits no vienas organizācijas bija no BU (20–25), jo ne H-Side, ne VEF, ne Mettas Ultras nevarēja savākt tādu sastāvu. Pirms vairākiem gadiem man piedāvāja maksāt par to, lai nāktu organizēt fanošanu (basketbolā), es atbildēju, ka mēs neesam tādi, pērkami.”
“Tas bija fundamentāli svarīgi. Kas attiecas uz atribūtiku, ja tu gribi būt no kluba neatkarīgs, tad tev tas ir jādara pašam, jo tad tev neviens nevar norādīt, kas ir jātaisa, vai tu kādu neaizskar. Nekad arī neesam saņēmuši no kluba iebildumus par standarto, plakātiem, jo viņi, visticamāk, saprata, ka viņiem nav morālu tiesību (Mikus: “Tas ir pamatā, ja tu vēlies izveidot kārtīgu fanu kustību.”) Uzsvars ir uz vārda “nopietns”. Ja mēs skatāmies Latvijā, tad nopietna fanu kustība varētu būt Mettas Ultras, daļēji RFS (Riverside lions),” savu domu izklāstīja Kārlis.
Foto: Renārs Buivids
Vaicāju, kas gaidāms fanu kultūrā nākotnē Latvijā.
“Es domāju, tā fanošanas kultūra aizies tikai uz leju visur, jo galvenais, kas ir traucējis Latvijā tam, – ka nav bijis pārmantojamības, par ko runā arī futbolā (“Spartaks” un “Metta” ir vecākie klubi Virslīgā), daudzos citos sporta veidos ir tas pats. Plus nāk jaunā paaudze: ja man 15–16 gados interesēja iet uz sportu, tad viņiem vairs tas neinteresē. Esmu lasījis, ka arī lielais profesionālais sports ir uz jautājuma zīmes nākotnē. Neko labu es tur neredzu, bet ar esošajiem resursiem man interesē, kādu pienesumu futbola konstekstā vēl varētu pienest PPK,” nākotnē ieskatījās Kārlis.
Ivars atzina, ka pēdējā laikā bijis maz uz futbolu, bet centīsies atgriezties: “Es varbūt arī atgriezīšos futbolā, piecus sešus gadus to biju atstājis novārtā. Biju uz spēli Gibraltārā un redzēju to spēli, kas bija OK, jo iepriekšējos mačos, ko redzēju, pēc 20 minūtēm jau gribēju beigt skatīties.”
Jēkābs: “Tāpēc uz tā visa fona ir svarīgi rezultāti, jo tas ir galvenais priekšnoteikums, kā piesaistīt cilvēkus, būsim godīgi.”
“Basketbolā es neredzu nevienu fanu kustību, lai man piedod Valmiera ar savu sirēnu, viņi turpina būt nožēlojami, kā daudzus gadus nekas nemainās, tā nemainās. VEF pats sastrīdējās ar saviem faniem, tur ir tikai viņu vaina, diezin vai atradīsies kāds entuziasts, kurš ies fanot par viņiem,” savas pārdomas bija Mikum. “Pārējiem klubiem, man šķiet, nekad nav bijis un diez vai izveidosies kāds nopietns grupējums. Jo, kā jau minēja Kārlis, nav mūsu jauniešiem entuziasma, jo, kad mēs bijām jauni, mums bija entuziasms, mums bija mazāk pieeajami resursi un bija interesanti, kad tu ieguvi kādu informāciju no ārzemēm (un to atkārtot vai mēģināt līdzināties). Ja runājam par futbolu, ja Ivars grib atgriezties futbolā, man vecums nāk virsū. Un, ja UL es kādu laiku biju par zavaģilu vai par Capo, tad pēdējos gados jau Kārlis Briedis vairāk ņemas, es piepalīdzu. Ja runājam par UL, tad UL sniegums ir atkarīgs no tā, kā spēlē Latvijas izlase. Ņemot vērā, ka pēdējos gados sniegums bija, kāds bija, džeki centās, darījām, ko varējām,” tā Mikus.
