Jānis Vītols tvitē par Latvijas futbolu angļu valodā, viņš savulaik spēlēja volejbolu un būtībā tas viss, kas man jāsaka ievadā. Pārējo viņš pastāstīs ļoti interesantā intervijā. Par Latviju, par Poliju, par latviešiem, par poļiem. Un, protams, par sportu. Vērts lasīt!
Kad un kā tu nolēmi rakstīt par Latvijas futbolu angļu valodā?
Šo kontu izveidoju 2018. gada augustā, lielākoties tas bija dēļ tā, ka šeit Twitter lietotnē tāda konta nebija un man gribējās izveidot to, lai cilvēkiem no visas pasaules ir viegli pieejama informācija par Latvijas futbolu, virslīgu angļu valodā šeit Twitter, vēlviens liels nopelns konta uzsākšanai bija veiksmīgā, nu jau bijušā FK Ventspils uzbrucēja Adeleke Akinyemi sezonas dēļ, jo viņa lieliskā Eirokausa un Virslīgas sezona divus gadus atpakaļ lika runāt šeit Latvijā par pāreju uz kādu spēcīgāku klubu, kas bija kaut kas nebijis Virslīgā kopš Patrika Twumasi laikiem, vēl lielu devumu sekotāju pirmajā nedēļā man pienāca klāt, kad Akinyemi izdomāja aizmukt no Ventspils komandas uz dažām dienām, tā kā no manis liels paldies Adelekem, jo viņš bija viens no lielākajiem iemesliem šī konta izveidē.
Vai tev ir vairāk Latvijas vai ārvalstu sekotāju? Cik liela interese ir no citām valstīm?
Es tagad uz momentu nevarēšu pateikt, vai man vairāk ir sekotāji no Latvijas, vai no ārzemēm, bet ja man būtu jāpasaka konkrēta atbilde tad es teiktu, ka vairāk sekotāju man ir no Latvijas, bet tāpat, interese par mana konta saturu ir no daudzām pasaules valstīm, par ko man ir prieks, ik pa laikam nāk privātas vēstules ar jautājumiem par konkrētiem Virslīgas vai Latvijas futbolistiem, tā kā interese ir.
Vai tev kādreiz ir bijuši dīvaini, neparasti jautājumi vai pieprasījumi? Tas vairāk attiecas uz ārzemniekiem.
Jā, ir bijuši, kas visvairāk palicis atmiņā un ir manā top divi, pirmais, jauni futbolisti man raksta vēstules, vai es varu viņus iekārtot uz pārbaudēm kādā Latvijas komandā, vai arī tāds nedaudz smieklīgāks jautājums, cilvēki no ārzemēm grib investēt diezgan lielas naudas summas kādā Latvijas komandā un jautā man, vai es varu izpalīdzēt viņiem, bet es uz tādām vēstulēm parasti neatbildu, un domāju turpinājumā neatbildēšu arī.
Man būtu arī savs saraksts, bet daudz kas ir atkarīgs no cilvēka rakstura. Un kādi cilvēki, tavuprāt, ir latvieši? Reiz es dzirdēju, ka viņi nav ļoti atvērti, bet man nav bijusi iespēja pārbaudīt to ārpus interneta.
Tas tiešām kā tu saki ir atkarīgs no paša cilvēka, jo es zinu latviešus kas nav atvērti, un es zinu latviešus kas ir atvērti, bet no manas personīgās pieredzes ceļojot apkārt pa Latviju, es varu teikt latvieši no mazspilsētām ir ļoti atsaucīgi un laipni cilvēki, tas nenozīmē ka lielpisētās tādu cilvēku nebūt nav, tur visi ir lielākā ikdienas steigā, bet lasot atsauksmes internetā no ārzemniekiem, kas ir bijuši Latvijā brīvdienas, lielākoties tās atsauksmes ir bijušas, kā viena no labākajām vietām kas ir apmeklēta un iesaka to arī citiem, tieši arī dēļ iedzīvotājiem, tātad, tas nozīme, ka varbūt latviešiem nav nemaz ne vainas, kā tas varbūt ir dzirdēts no citiem? Es pats arī tā uzskatu.
Bet neatkarīgi no rakstura, mēs droši vien varam pateikt, ka lielākā daļa nav “futbola” cilvēki?
Pilnīgi noteikti piekrītu tavam apgalvojumam, jo to parāda apmeklētība Virslīgas spēlēs, bet arī no otras puses, šeit Latvijā mums cilvēki kā saka pienesās klāt un pievienojas visiem lielajiem faniem, ja ir ļoti labi rezulāti, vai ir kāds ļoti liels notikums, bet ja mēs runājam bez tiem diviem pieminētajiem notikumiem, par ikdienišķo situāciju šeit kuriem futbols interesē vai nē, tad atkal pieminēšu starpību starp lielpilsētām un mazajām pilsētām, jo mazajās pilsētās, ja komanda spēlē kaut otrajā, trešajā vai vēl zemāk pēc spēka līgā, tad pilsētā, tajā dienā ir vieni lieli svētki futbola spēles laikā, tādas sajūtas lielpilsētās uzņemtajos mačos nejutīsi, un tā es varētu teikt ir ar visiem sporta veidiem šeit Latvijā.
Es zinu, ka tevi interesē volejbols, esi bijušais spēlētājs. Šis sporta veids nav ļoti populārs Latvijā?
Popularitātes ziņā viņš noteikti nav starp top 3 sporta veidiem Latvijā, varētu diskutēt par iekļaušanu top 5 sarakstā, bet iekļūšana nākamā gada Eiropas čempionātā, pirmo reizi kopš 1995. gada, liks pie televīzijas ekrāniem sarosīties vairāk cilvēkiem, kas ar volejbolu nav nekādīgi saistīti, tā kā neliels grūdiens uz pozitīvo pusi tas volejbolam būs, runājot par volejbola popularitāti pilsētās, vieta kur es esmu piedzimis un audzis, tā ir maza pilsēta Aizpute, tur volejbols kopš astoņdesmitajiem gadiem ir absolūts numur viens sporta veids pilsētā, jo sešdesmitajos un mazliet septiņdesmitajos tur dominēja futbols, tā kā ir vēl Latvijā pilsētas kur volejbols ir populārākais sporta veids.
Vai tu zini vairāk pilsētu, kurās sporta veids nr. 1 ir kaut kas ārpus top3? Man galvā uzreiz ir Sigulda un Daugavpils.
Jā, pirmās pilsētas kas man nāk prātā ir Skrunda, Kuldīga un varbūt pievienotu Jēkabpili, kur noteikti volejbols ir populārākais sporta veids pilsētā. No citiem ārpus top 3 sporta veidiem kas ir populārākais kādā pilsētā ir noteikti rokasbumba, kas ir Vaiņodes, Ludzas un Dobeles sporta veids numur viens. Ir noteikti vēl, bet tie ir pirmie kas man nāk prātā.
Ar kādām emocijām latviešu fani, un cik ļoti viņi sagaida spēles jebkurā sporta veidā pret kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem? Viens lietuvietis (futbolists) man vienreiz pateica: jauniešu komandās mači pret igauņiem un latviešiem vienmēr bijuši kā derbijs.
Diemžēl profesionālajā sportā to es esmu pamanījis tikai vienā sporta veidā, un tas ir tikai ar lietuviešiem, kad Latvijas un Lietuvas izlases tiekas basketbola laukumā, vai tā ir draudzības spēle, vai tā ir čempionāta spēle, jo lietuviešus basketbolā vinnēt vienmēr ir ļoti liels pozitīvs emociju lādiņš latviešu faniem, ar Igauniju profesionālajā sportā, vai vispār jebkurā sporta veidā mums tāda ažiotāža no latviešu faniem kā ar Lietuvu basketbolā nav.
Jā, jauniešos tas varētu būt pat ļoti aktuāli, jo jaunatnes vecumā jaunieši grib pierādīt, ka ir labākie starp Baltijas valstīm tajā vecumā, jo man pašam ir bijusi personīga pieredze braucot uz volejbola sacensībām desmitiem gadu atpakaļ jauniešos Lietuvā spēlējot pret lietuviešu jaunatnes komandām, tur visi grib sevi pierādīt, jo ir cita atmosfēra, cita valoda, pavisam jaunas komandas, kas nozīmē, ir nezināmi spēlētāji un tur emocijas ir pavisam savādākas, nekā spēlējot starp citām Latvijas sporta skolām, ar kurām iznāk spēlēt nedēļas nogalē gandrīz katru otro mēnesi.
Galu galā lietuvieši ir tuvāk latviešiem, vai nē?
Vienozīmīgi lietuvieši ir tuvāk latviešiem, nekā igauņi ar latviešiem vai lietuviešiem, es pat teiktu igauņi ir tuvāk ar somiem, ja man prasītu konkrēti.
Atgriežoties pie futbola, visas Baltijas valstis ir krīzē. Kā jūs Latvijā reaģējat uz pašreizējo nacionālas izlases situāciju?
Vienā vārdā raksturotu visu situāciju- sāpīgi, jo spēlētāji kas mums ir pieejami pašreiz izlasē spēlē klubos, kas nebūt nav sliktas līgas pasaules futbolā (Polija, Ukraina, Šveice) un tā pati Latvijas līga nemaz nav tik slikta spēka ziņā, kaut gan lielākajai daļai it īpaši augsdaļu komandām vairumā līderi ir leģionāri, bet tāpat ja mēs salīdzinam līgas kuras spēlētaji pārstāv no Maltas vai tās pašas Andoras izlasēm, tad mums uz papīra būtu jāiet viņiem pāri, bet realitātē tā nav, ja man prasītu kāpēc tā, es tiešām nevarētu atbildēt.
Kāpēc tā sāpe man ir liela? Jo es pats vēl labi atceros mazs būdams, kur es atrados, skatījos un fanoju līdzi kā Latvijas izlase 2004. gada Eiropas čempionāta spēlēja, un reāli tas bija otrais lielais futbola čempionāts ko atceros ļoti labi, jo pirmais bija 2002. gada pasaules kauss, un uzreiz otrajā lielajā čempionātā ko es atceros spēlē mūsu Latvija? Kas var būt labāks par to, tajā laikā tas tiešām bija man pirmais tāds “wow” manā mūžā, tieši no sporta skata punkta raugoties kā jaunam fanam, jo tādas emocijas tieši dēļ sporta vēl nekad nebiju tad piedzīvojis, vienkārši gribas vēl vismaz vienu reizi to piedzīvot.
Kad poļi man jautā, kāpēc Latvija, kura spēlēja Euro 2004 finālturnīrā, tagad nespēj uzvarēt ar Andoru, es vienmēr atbildu: tā ir sarežģīta problēma. Tomēr, vai tev ir sajūta, ka šie panākumi (Eiro 2004) ir izniekoti neatkarīgi no citiem faktoriem?
Atšķirībā kā uz to skatās, bet es domāju nē, tieši tās izlases ziņā es domāju, bet ja mēs runājam no tā laika kāds futbola bums bija tad un potenciāls tad jā, runājot kāpēc nē tieši par pašu izlasi, jo ja mēs skatamies uz tās izlases līderu vecumiem, tad vienīgie kas man paliek atmiņā kuri tajā laikā tuvojas 35 gadu vecumam bija Astafjevs un Zemļinskis, bet pārējie mūsu līderi bija no 24-30 gadu vecumam, kas nozīmē ka uz karjeras norietu viņi vēl nebija, bet uzreiz ir arī jautājums, vai Latvijas izlase tajā laikā kā saka pārleca pāri savai pakaļai? Es domāju ka pārleca, uzreiz arī nākamais, vai mums bija iespēja ar šo kodolu tikt vēl kādā čempionātā? Jā bijām ļoti tuvu uz 2010 gada Pasaules čempionāta playoffiem, vienkārši atklāti runājot tā paaudze bija mūsu labākā, kad būs tāda vēl mums, neviens nezina, bet nu tāpat tas neatņems šo faktu no Latvijas sporta vēstures lappuses, kad Latvijas izlase spēlēja Euro 2004, tādēļ tās izlases ziņā nē, visas federācijas ziņā jā, tika izniekoti.
Vai tik mazai valstij kā Latvija katrs panākums sportā ir iemesls svinībām? Nu, varbūt izņemot skeletonu, kur brāļi Dukuri regulāri sasniedza labus rezultātus? Es gribu teikt, ka dažreiz tiek gaidīti panākumi, un dažreiz tie ir negaidīti.
Lielajos čempionātos vai spēlēs jā, tas ir iemesls svinībām vai lai kāds sporta veids tas būtu, bet nu tas vairumā ir saistīts noteikti ar Latvijas top trīs sporta veidiem, kur ir vislielākās svinības, basketbols un hokejs pēdējos gados ir likuši svinēt pēc lielām uzvarām čempionātos, bet futbols pēdējā laikā nav (izņemot uzvaru pret Austriju, kas vairāk bija ļoti negaidīts latviešiem), it īpaši tādēļ ka hokejā un basketbola mums ir pasaules līmeņa zvaigznes, kuru notikumiem otrpus okeānam seko daudzi, kas diemžēl futbolā mums nav pagaidām, bet runājot par Dukuru sasniegumiem, tajā ziņā cilvēki jau pie tā Latvijā ir pieraduši tik ļoti, ka cits rezultāts jeb izcīnītā vieta jau bez maz vai ir vilšanās cik no cilvēkiem var noprast, bet pats galvenais triumfs tur diemžēl vēl nav, kas ir olimpiskais zelts.
Viennozīmīgi vēl lielāku pozitīvo lādiņu dod negaidīti panākumi nekā gaidīti, jo ja pirms sacensībām ir gaidīts panākums un tas tiek uzvarēts, tad cilvēki teiks “ko vajadzēja to izdarījām, skatamies tālāk”, bet ja netiek izdarīts savs darbs ko vajag izdarīt, tad ļoti daudz negācijas nāk no latviešiem, viens ļoti labs piemērs no mana skatu punkta raugoties par negaidītu panākumu, ir 2012. gada Londonas olimpiskās spēles, kur Māris Štrombergs izcīnīja olimpisko zeltu BMX sportā, redzot kā viņam gāja visās kvalifikācijas kārtās man nebija ticības, bet līdz ko bija finiša taisne bija es biju šokā lielā, jo viņš to negaidīti izcīnīja un es domāju daudziem tautiešiem bija tādas pašas sajūtas pirms lielā fināla.
Piekrītu, veiksmes garša ir atkarīga no cerībām vai nē, un tās ir atkarīgas no cilvēkiem. Man šķiet, ka mums Polijā ir prasīgi fani, kuri visu laiku vēlas labus rezultātus. Tas ne vienmēr nozīmē ieguvumus. Piemēram, bērnu futbolā liela problēma ir vecāki, kuri nesaprot, ka viņu bērns nav Verpakovskis, tiesnesis nav Treimanis, un mačs nav Pasaules kausa fināls. Kliedzieni, tiesneša vai trenera kritizēšana, runa savam bērnam kā viņam vajag spēlēt ir diemžēl normāli. Kā ir Latvijā?
Es nemācēšu konkrēti atbildēt kā ir Latvijā, jo neesmu to tik daudz pieredzējis pats, bet noteikti tāpat vien ir kā visur pasaulē, vienīgais ko varu padalīties šajā jautājumā ir no savas pieredzes apmeklējot dažas sava radinieka futbola spēles, kur es esmu dzirdējis izsaukumus no vecākiem uz saviem bērniem, kā pareizi spēlēt, kas noteikti nepalīdz bērniem un kas nav pareizi, bet tāpat tas liekas man muļķīgi lasot visus stāstus, jo tajā vecumā rezultāts nav pats galvenais, bet nu tādi karstasinīgāki vecāki noteikti tā nedomā, bet kas viņiem to varētu ieskaidrot? Es domāju ja paši nesaprot, tad tikai un vienīgi treneri.
Visbeidzot es vēlos tevi uzjautāt par Poliju, jo šī tema ir interesanta man un arī maniem lasītājiem no Polijas – kā jūs uztverat Poliju un poļus Latvijā? Šeit es jautāju ne tikai par sportu, bet kopumā.
Man pašam personīgi ar poļiem nav bijusi saskarsme dzīvē, cik vien braucot cauri Polijai degvielas uzpildes stacijā, vai arī mani apstādinot policijai kaut kur Polijā, bet tā man tiešām nav ko sliktu teikt par poļiem, visi cik man ir nācies saskarties ir laipni un atsaucīgi, protams varu teikt nedaudz iespaids uz mirkli mainījās pēc vienas boksa cīņas, starp latvieti Mairi Briedi un poli Kšistofu Glovacki, bet es pilnīgi saprotu poļu fanus, jo ja mēs būtu apmainītās lomās un tas notiktu ar mūsu bokseri, tad es pilnīgi tā pat justos kā poļu fani tajā brīdī.
