Futbols un televīzijas līgumi ir nesaraujamas lietas – sporta karaļa spēles ir pieprasīta prece TV tirgū, tās gan maksā, gan dod lielas iespējas pelnīt gan vienai, gan otrai pusei. Mūsu skatu punkts ir Latvija, kurā bagātību ar sporta spēļu raidīšanu gan ir grūti vairot. “Bałtycki futbol” izskatīja to, cik daudz Latvijas futbola valstsvienības spēļu tika rādītas Latvijas televīzijās deviņdesmitajos gados.
To, vai konkrētā futbola spēle tika raidīta Latvijā vai tomēr ne, mēģinājām noskaidrot, izmantojot Latvijas laikrakstu – “Diena”, “Lauku Avīze”, “Neatkarīgā Rīga Avīze” un “Sports” – piedāvātās televīzijas programmas.
Statistika par futbola spēļu translācijām
Latvijas nacionālā izlase Eiropas futbolā atgriezās 1992. gadā un togad piedalījās 1994. gada Pasaules kausa kvalifikācijā. No 1992. līdz 1999. gadam nacionālā izlase aizvadīja 82 spēles, no kurām 34 notika Latvijā. Pirmajā gadā valstvienībai bija jāaizvada 12 spēļu un pirmās divas (neskaitot neoficiālās) bija viesos, ko nepārraidīja Latvijas kanālos.
Valstsvienības pirmā TV parādītā spēle no Baltijas kausa. Foto: “Lauku Avīze” 03.07.1992.
Jūlijā Liepājā Latvija piedalījās Baltijas kausā, un abas spēles, kā noprotams no preses aprakstītā, rādīja Latvijas Televīzijas 1. kanālā, bet atkārtojumā un tikai spēles otro daļu.
Latvijas izlases pirmā kvalifikācijas spēle TV programmā. Foto: laikraksts “Diena” 08.08.1992.
12. augustā Daugavas stadionā pret kaimiņiem lietuviešiem 1994. gada Pasaules kausa kvalifikācijā futbola pārraidi translēja valsts galvenajā medijā tiešraidē, bet atkal ar izņēmumu – tikai no 2. puslaika. Turpinājumā sekoja pilna spēles Latvija–Dānija (0:0) translēšana LTV1, septembrī no Īrijas – ne. Latvijas iedzīvotāji varēja raudzīties, kā rudenī mūsu valstsvienība nospēlē neizšķirti pret Spāniju Daugavas stadionā un oktobra beigās Lietuvā. Atlases maču no Albānijas Lāčplēša dienā un pārbaudes spēli pret poļiem viesos futbola līdzjutēji TV ekrānos neredzēja, taču gada noslēdzošo spēli Spānijā 16. decembrī, kur gan sagrāve ar 0:5, raidīja LTV1. Nākamajā gadā Latvijā pie televizoriem varēja skatīties spēli no Dānijas un visas trīs atlases mājas spēles (tiesa gan, divas no tām – pret Ziemeļīriju (1:2) un Īriju (0:2) – raudzīties skatītāji varēja sabiedriskās TV otrajā kanālā un atkārtojumā no plkst. 22.45). Tātad kopsummā pirmajā atlases ciklā kāda no televīzijām parādīja deviņas jeb 75% spēļu.
Taču, kā liecina mūsu apkopotie dati, aina par deviņdesmitajiem gadiem ir bēdīga: lai gan no 21 kvalifikācijas mājas spēles visas, kaut arī daļa atkārtojumā vai daļēji parādīta, tikušas piedāvātas skatīties Latvijas skatītājiem, Latvijas Televīzija pārraidījusi tikai 5 spēles izbraukumā.
Izņēmuma gads atlikušajā periodā bija 1997. gads, kad LTV2 parādīja 1998. gada Pasaules kausa kvalifikācijas izbraukuma spēles no Igaunijas (3:1) un Skotijas (0:2). Var uzskaitīt vairākas lielas spēles viesos, kuras tā arī Latvijas sabiedrība deviņdesmitajos gados nepieredzēja savām acīm. Te var izcelt spēli Euro 1996 atlasē pret Ziemeļīriju, kuru Latvijas futbolisti uzvarēja ar 2:1, 1998. gada cīņu pret norvēģiem (3:1), uzvaru pār Grieķiju ar rezultātu 2:1 ļoti veiksmīgajā 2000. gada Eiropas čempionāta atlasē. Un, protams, pēdējo spēli ar Revazu Dzodzuašvili izlases galvenā trenera amatā Brazīlijā.
Kā secināms pēc mūsu apkopojuma, no 40 pārbaudes spēlēm, tajā skaitā Baltijas kausa izcīņu, parādītas tikai deviņas mājas un neviena spēle izbraukumā. Kopsavelkot visas spēles: tika parādītas 30 no 34 mājas spēlēm un 5 no 48 spēlēm viesos jeb tikai 10.4% spēļu izbraukumā. Jāatzīmē, ka kopš 1993. gada spēles Daugavas stadionā pret ziemeļīriem nacionālās izlases spēles rādīja tikai pa LTV 2. kanālu.
(LTV korespondents Andris Jansons savā “Youtube” kanālā ir pievienojis trīs apskatus no Euro 2000 atlases spēlēm: 1999. gada martā pret Grieķiju (0:0), jūnijā pret slovēņiem (1:2) un pret Norvēģiju (1:2) rudenī.)
LTV iespējas devņdesmitajos
Komentēt šo paradoksālo situāciju ar TV translācijām lūdzām FK “Alberts” dibinātājam un spēlētājam, bijušā laikraksta un žurnāla “Sports”, šobrīd par futbolu rakstošajam LSM.LV portālā žurnālistam Kristiānam Girvičam, kurš deviņdesmitajos izlaida tikai vienu izlases mājas spēli un bija vairākkārt izbraukumos ar izlasi (1992. gadā Lietuvā, 1996. gadā Baltkrievijā un Austrijā, 1997. gadā Igaunijā, Lietuvā un Zviedrijā, kā arī 1998. gadā Slovēnijā). Uz jautājumu, kāda bija cilvēku uztvere par to, ka daudz spēļu nemaz nevarēja Latvijā redzēt, Kristiāns atbildēja, ka neatceroties daudz ņemšanos ap šo tēmu, jo, piemēram, tolaik nebija tādu sociālo tīklu kā tagad, kur varētu “pacepties”, un bija tikai viena televīzija, kas vismaz kaut ko rādīja, – LTV, kas turklāt varēja spēļu nerādīšanu izskaidrot ar nabadzību. “Manuprāt, tāda arī bija sabiedrības uztvere – naudas nav, mēs to nevaram atļauties,” piebilda Girvičs.
Taču dažas spēles, ko Latvijas kanāli nerādīja, Kristiāns ir redzējis: “1998. gadā Norvēģijā spēli Latvijā nerādīja, bet tur bija daži līdzjutēji, kuri atgriezās Rīgā ar komandu tajā pašā naktī. Kāds bija ierakstījis spēli no norvēģu TV, un tad nākamajā rītā mans tētis brauca pakaļ VHS kasetei pie tolaik populārā fana Amigo jeb Alda Survillo. Tad to kaseti nesu uz Barona ielas kino “Daile” ierakstu studiju, kur strādāja mūzikas aprindās slavenais Dailes Zigis, kurš tad pāris stundās pārrakstīja citā kasetē. Tad mēs ar tēti noskatījāmies un jau vakarā devām kaseti tālāk draugiem, kuri organizēja skatīšanos vēl citās kompānijās. No šodienas viedokļa tas, protams, bija episki.” Vēl pārbaudes spēli viesos pret Tunisiju, pateicoties satelīta šķīvim, kurš uztvēra kādu no tālākiem kanāliem, K. Girvičam izdevās vērot.
1999. gadā “Sporta Avīzē” Andris Ušackis no LTV vairākos rakstos komentēja notiekošo ap sporta pārraidēm televīzijā. LTV pārstāvis uzskaitīja vairāku sporta notikumu TV reitingus, ko nodrošināja uzņēmums “Baltic Media Facts” (vēlāk zināms ar “Kantar” vārdu). Redzams, ka daudz TV skatītāju vēroja gan Pasaules kausa finālu, gan Euro 2000 kvalifikācijas spēli pret Albāniju, tā ka interese bija.
TV reitingi apkopoti, izmantojot “Sporta Avīzes” rakstu “Skats no ekrāna otras puses” (12.1998.)
Kā vienā no “Sporta Avīzes” numuriem rakstīja A. Ušackis, deviņdesmito gadu vidū, kad Latvijā ieradās UEFA amatpersonas, tika panākta vienošanās, ka, lai popularizētu futbolu, Latvijas Televīzija var rādīt Čempionu līgas spēles bez samaksas. “Mums savukārt bija jāsadarbojas ar Latvijas Futbola federāciju vietējo futbola apskatu veidošanā un jātranslē svarīgākās valsts čempionāta spēles,” savā publikācijā norādīja Ušackis un sacīja, ka LTV jānodrošina arī Virslīgas spēļu translācijas. Taču sabiedriskais medijs nelabprāt to darīja mazās TV auditorijas dēļ (divas līdz trīs reizes mazāk nekā basketbola čempionātam).
2000. gada novembrī rādītajā raidījumā “Nedēļas vidū”, kurā viedokļos dalījās LTV pārstāvji, Andris Ušackis teica, ka Latvijas Televīzijai lielā futbola izlases spēle Brazīlijā tikusi piedāvāta rādīt par brīvu, proti, nebūtu jāmaksā nekāda licences maksa, bet tehniskās izmaksas bijušas lielas – par satelītu izdevumi varēja būt 5 līdz 6 tūkstoši latu. Taču vai tiešām tik nozīmīgu spēli Latvijas futbola vēsturē LTV nevarēja atļauties? Te gan jāņem vērā objektīvā nabadzība sabiedriskajam medijam. Piemēram, kā savā rakstā izklāstīja Ušackis, LTV sporta raidījumu finansējums no valsts budžeta kopš 1998. gada samazinājās: 1999. gadā budžets saruka par 49 tūkstošiem latu, bet 2000. gadā, salīdzinot ar 1998. gadu, tas bija par 3/4 mazāks – tikai 34 000 latu. Kā citā rakstā “Sporta Avīzē” 2000. gadā sacīja par sportu atbildīgais Latvijas Televīzijā, šis budžets ir bez Sidnejas olimpiskajām spēlēm, kam “šāgada maksa ir 210 000 latu plus 100 000 latu iepriekšējos gados”, un sporta sadaļa papildus nopelna no reklāmdevējiem vairāk nekā 100 000 latu.
Raksta tapšanas laikā “Bałtycki futbol” centās sazināties ar pārstāvjiem no LTV: no Andra Ušacka neizdevās iegūt atbildes, Māris Rīmenis, ilggadējs sporta žurnālists, kā arī īsu brīdi deviņdesmitajos sporta vadītājs ziņu dienesta paspārnē, atzina, ka nav tik zinošs par TV translācijās tobrīd, un sacīja, ka “kaut ko rādīja, kaut ko nerādija, bet vairāk nekā tagad, jo viss maksāja salīdzinoši lētāk”.
Kolēģis Rafals sakontaktējās ar Olafu Pulku, kurš no 1995. līdz 1998. gadam strādāja par Latvijas Televīzijas ģenerāldirektoru. Atbildot par naudas iespējām, O. Pulks rakstīja, ka situācija nebija rožaina: “Ar finansēm televīzijai bija saspringti. Nebija ieviesta abonēšanas maksa, un katru gadu valdība, veidojot budžetu nākamajam gadam, lēma par finanšu piešķīrumu televīzijai. Bija atļautas arī reklāmas, un ieņēmumu īpatsvars LTV budžetā no reklāmām ar katru gadu pieauga.”
“Sportam bija sava redakcija, un, apstiprinot budžetu LTV kopumā, pēc tam to sadalīja arī starp struktūrvienībām LTV. Sports savā ziņā bija priviliģētā situācijā, jo LTV vienīgā pārraidīja sporta pārraides. Ja neskaita Ostankinas TV, kas arī tika translēta Latvijā no Maskavas,” par sporta pārraidēm atbildēja LFF viceprezidents. “Naudu Olimpisko spēļu raidīšanai un Eiropas čempionāta futbolā translācijai valdība piešķīra atsevišķi. Tā kā LTV ir EBU biedre, tad saņēma tiesības pārraidīt šos pasākumus Latvijā. Ostankinas pārraidītie Latvijā bija jāaizklāj. 1996. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs pirmi reizi klātienē bija pārstāvēts plašs skaits ar komentētājiem, kuri šīs spēles komentēja LTV. Futbola sacensību pārraidīšana LTV bija sporta redakcijas pārziņā, viņi arī izlēma, kuras spēles rādīt. Neizslēdzu, ka federācija par šo spēļu translēšanu maksāja LTV, vismaz tehniskos izdevumus. Pieņemu, ka izdevumi, lai par translāciju no Daugavpils bija dārgāki, tādēļ iespējams biežāk rādīja spēles no Rīgas.” Olafs Pulks arī atzīmēja, ka deviņdesmitajos LTV bija vienīgā televīzija Latvijā, kas spēja kaut cik kvalitatīvi translēt sporta notikumus.
1992. gada decembra maču no Spānijas gan varēja vērot tālraidē. Kā ziņoja “Diena”, tas izmaksāja 30 tūkstošus dolāru. Žurnālists Arturs Vaiders savā rakstā aprakstīja situāciju no lietderības viedokļa, proti, vai izdevumi bija adekvāti tajos laikos. “Tomēr, cik zināms, šoreiz šis žūksnītis tika izņemts no valsts caurā maka. Protams, futbols ir jārāda. Arī no ārzemēm (par spēli no Viļņas var pateikt kaut novēlotu paldies!). Šoreiz ir pamats šaubīties, vai Latvijas Spānijas spēle bija īstā, kurai “ziedot” šādu summu. Tikai retais varēja cerēt uz pieklājīgu galarezultātu (atcerēsimies 0:4 Dublinā), un piedzīvotais zaudējums nākamajai dienai nedz uzlaboja noskaņojumu, nedz cēla darba ražīgumu. Protams, futbols ir sporta karalis, un visā pasaulē to rāda visvairāk. Bet vai mums tik akli vajadzētu atdarināt pasauli?” savas domas izteica sporta žurnālists, kurš izcēla arī faktu, ka uz spēli pret spāņiem Daugavas stadions nebija pilns.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sabiedriskajā medijā visvairāk tika rādīts basketbols, kas bija ārpus konkurences: laika periodā no 1992. līdz 1994. gadam basketbolam atvēlēja 205 stundas, salīdzinot ar futbolu, kuru varēja skatīties 83 stundas, kas gan bija vairāk nekā hokejam.
Apkopoti dati no avīzes “Sports” raksta par LTV sporta sadaļu (09.03.1995.)
Atzīmējams, ka PSRS okupācijas laika beigās, 1989. gadā, Latvijā samazinājās pārraidīto futbola spēļu skaits. Laikrakstā “Sports” informatīvo raidījumu galvenās redakcijas vecākais redaktors Aloizs Zeps, vaicāts par sporta translācijām, atbildēja: “Gada laikā Latvijas televīzija noorganizē vidēji 70 sporta sacensību translācijas. Piemēram, pērn hokeja mačus translējām 29 reizes, šogad plānojām parādīt 22 spēles. Otrajā vietā translāciju skaita ziņā basketbols, seko volejbols. Sakarā ar meistarības zudumu samazinājusies futbola spēļu translācija.” Tiesa, kā tika atzīmēts 1987. gadā, rādīt futbolu pa TV bija problemātiski, jo apgaismojums bija novecojis. “Pašreizējais apgaismojums, kas tika ierīkots sen sešdesmitajos gados, palicis bez izmaiņām. Paaugstinājušās prasības, audzis “Daugavas” spēļu līmenis, tikai apgaismojums palicis iepriekšējais. Vajadzīgo 1000 luksu vietā mums ir 160 luksi uz kvadrātmetru. Pašreiz to ir iespējams palielināt tikai līdz 400 luksiem. Tas mūs neapmierina, jo arī ar tādu apgaismojumu nav iespējama spēļu translācija pa televīziju.”
Intervijā “Dienai” 1995. gadā Izraēlā spēlējošais futbolists Armands Zeiberliņš: “Berševā, kur es tagad spēlēju, uz ielas sveicina, signalizē mašīnas. Latvijā neko tādu neesmu pieredzējis. Un tā arī nevar būt, jo futbolu televīzijā te tikpat kā nerāda.”
Futbola popularitāte
1993. gadā laikraksts “Sports” publicēja aptaujas, ko rīkoja “Latvijas sociālo pētījumu centrs” – tobrīd viens no vadošajiem pētniecības uzņēmumiem, kas veica dažādas sabiedriskās domas aptaujas [1] –, rezultātus, kurā izcelti 30 sporta veidi, par kuriem visvairāk interesējās (skatījās TV, klausījās radio reportāžas vai lasīja presi) Latvijas iedzīvotāji. Togad 31% no Latvijas iedzīvotājiem interesējās par notiekošo futbolā, kas bija par 8 procentpunktiem mazāk nekā par hokeju, ar kuru, kā tika noskaidrots aptaujā, paši nodarbojās 3% (ar futbolu – 5%).
Laikrakstā “Sports” publicētā socioloģiskā aptauja, ko veica uzņēmums “Latvijas sociālo pētījumu centrs” 1993. gadā [2]
Taču nevar sacīt, ka tolaik futbols ir bijis tas sporta veids, ar kuru maz dzīvotu iedzīvotāji (atšķirība starp hokeju un basketbolu nebija nemaz tik liela, kā daudziem šķita). Vērtīgi būtu bijis vēl uzzināt rezultātus pēc dažādām demogrāfiskām grupām (piemēram, pēc tautībām) attieksmē pret dažādiem sporta veidiem (varētu izvērtēt populāro argumentu, kas raidīts pret futbolu, – ka tas bija “krievu sporta veids”), kā arī šī brīža situāciju, kāda ir un kā ir mainījusies iedzīvotāju interese par dažādiem sporta veidiem.
Nedaudz cits skatu punkts uz futbolu ir, ja aplūko laikraksta “Sports” daudzus jo daudzus gadus gada noslēgumā veikto aptauju, kurā piedalījās tās lasītāji, sūtot vēstules ar anketu. Šajā balsojumā tika noteikts labākais (balsotājiem mīļākais) sportists, sportiste, treneris, sporta veids, komanda un klubs. Protams, tas atkarīgs no katra lasītāja vēlmes piedalīties, taču kā tendenču rādītājs ir pietiekami labs, jo tobrīd “Sportam” bija liela nozīme Latvijas sporta atspoguļošanā.
Laika posmā no 1992. līdz 1999. gadam futbols kā sporta veids neuzvarēja aptaujā ne reizi (jāatzīmē, ka arī kopš pirmās “Sporta” aptaujas 1955. gadā futbols ne reizi neuzvarēja). Augstākā vieta bija otrā, kas iegūta 1992. gadā, 1998. gadā un 1999. gadā.
Laikraksta “Sports” lasītāju ikgadējā aptauja
Apkopojot aptauju rezultātus no 1993. līdz 1993. gadam, jāsecina, ka kopumā futbols nav īpaši daudz iemīlēts (vismaz šajā aspektā), kā tas ir pārējā pasaulē, jo, piemēram, neiekļuva vienā – 1994. gada – Top 10 un kopumā bija 5. vietā aiz basketbola, kas bija pirmajā vietā, hokeja, riteņbraukšanas un volejbola. Tas gan ir jau cita raksta temats, ko apskatīt daudz sīkāk, kādi tad bija iemesli tam, ka futbols tomēr nebija sporta veids Nr.1.
Noslēdzot rakstu, žurnālista Askolda Uldriķa vārdi, atgriežoties pēc spēles Skotijā 1997. gada oktobrī: “Lai neapvainojas citu sporta veidu pārstāvji, taču nevar nosaukt nevienu faktu, kad ārzemēs kādai mūsu komandai vai sportistam būtu pievērsta tik milzīga un ilgstoša uzmanība kā Latvijas futbolistiem. Pagaidām viņi vēl netiek pienācīgi novērtēti savā zemē, taču gan jau pie mums kādreiz būs tāpat kā citās Eiropas valstīs.”
[1] Piemēri: 1991. gada un 1994. gada aptaujas par politiskajām institūcijām un personām.
[2] Aptaujas pilnus rezultātus var lasīt “Sporta” 1993. gada 7. jūlija numurā (skatīt šeit).
Izceltais foto: TV programma laikrakstā “Diena” (19.09.1992.)
Teicams raksts, paldies!
Kristaps Lešinskis