18. novembrī Latvijas futbola izlase aizvadīs 2024. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas pēdējo spēli pret Horvātiju. “Bałtycki futbol” aplūkoja visu Latvijas nacionālās valstsvienības galveno treneru paveikto, trenējot mūsu futbolistus, to, kādi notikumi risinājās amata laikā, un treneru aiziešanu no izlases un tās iemeslus.
Rakstā sīkāk izskatīts izlases laika posms no 1992. gada līdz 2019. gadam, tātad neskaitot Daiņa Kazakeviča periodu no 2020. gada. Kopā Latvijas izlasei bijuši astoņi galvenie treneri, bet Aleksandrs Starkovs ar pauzēm bijis galvenais treneris trīs dažādos laikos. Tā kā par pirmo Starkova izlasi (kad Latvijas futbolisti kvalificējās Euro 2004) ir gan stāstīts, gan rakstīts daudz (arī mēs pirms nepilniem diviem gadiem jau lūkojāmies izcilajās spēlēs pret Turciju, kurām šogad aprit 20 gadu), “Bałtycki futbol” šos gadus izlaida, pievēršot uzmanību visiem pārējiem posmiem 1990., 2000. un 2010. gados.
Latvijas izlases atgriešanās
Gatavojoties pirmajām oficiālajām Latvijas nacionālās izlases spēlēm, futbola federācija 1991. gada beigās meklēja galveno treneri. Kā ziņoja laikraksts “Diena”, uz šo amatu pretendēja divi treneri – Jānis Gilis, bijušais slavenās Rīgas “Daugavas” spēlētājs un treneris, tobrīd “Pārdaugavas” junioru komandas galvenais treneris, un Marks Zahodins, kurš vadīja “Skonto” komandu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas par valstsvienības pirmo galveno treneri kļuva Jānis Gilis. 1994. gada Pasaules kausa atlase sākās 1992. gada augustā, līdz tam Latvija aizvadīja vairākas pārbaudes spēles, tajā skaitā arī Baltijas kausu. Intervijā avīzei “Sports” Jānis Gilis, vaicāts par to, kā izlase iegūs informāciju par gaidāmajiem pretiniekiem kvalifikācijas spēlēs, sacīja: “Lielā mērā ceram uz preses atbalstu. FIFA ziņos par Eiropas III grupas komandu draudzības spēlēm, mums arī tas jādara obligāti. Iespēju robežās sūtīsim turp savus “izlūkus”, mēģināsim dabūt videomateriālu.”
Februāra beigās Latvijas izlase aizvadīja pirmo pārbaudes spēli, taču tā bija pret Ukrainas komandu Ļvivas “Karpati” (2:0). Debijas mačā Bukarestē Latvija piekāpās mājiniekiem ar 0:2, nākamā oficiālā spēle bija Maltā (arī zaudējums), bet pirms tam Latvija pabija Norvēģijā, kur latvieši tikās ar U-21 izlasi (0:1) – par parādīto sniegumu dusmīgs bija J. Gilis. Atzīmējams fakts – braucienus uz Norvēģiju un Maltu apmaksāja uzņēmums “Pārdaugava”. Jūlijā Liepājā Baltijas kausā uzvara ar 2:1 pār Igauniju, bet zaudējums Lietuvas rezervistiem ar 2:3, tādējādi pirmo Baltijas kausu pēc padomju okupācijas gadiem ieguva lietuvieši, kuri tobrīd viennozīmīgi bija attīstītākā futbola zeme Baltijā. Pirms 12. augusta spēles pret Lietuvu Pasaules kausa atlases ietvaros bija plānota gan treniņnometne Zviedrijā, kas nenotika naudas līdzekļu trūkuma dēļ, gan pārbaudes spēle pret Sīrijas izlasi, taču viesi “uzmeta” latviešus, un tā nenotika.
12. augustā Latvija savā debijas atlases spēlē piekāpās kaimiņiem no Lietuvas – 1:2. Lietuvieši bija acīmredzami spēles favorīti – 1989. gadā Padomju okupācijas augstākajā līgā Viļņas “Žalgiris” bija 4. vietā, bet Rīgas “Daugava”, spēlējot pirmajā līgā, ierindojās 21. vietā un izkrita uz 2. līgu. Mačā pret Lietuvu interesantu gadījumu piefiksēja žurnālists Māris Meistars no “Dienas”: “Nobeigumā jautājumus nepaguva uzdot LJ žurnālists Anatolijs Kreipāns, kuram bija četri vaicājumi, bet preses konferences vadītājs Mārtiņš Pagodkins, aizbildinoties ar laika trūkumu, atļāva tikai vienu. A. Kreipāns atteicās un izgāja ārā, to vēlāk komentējot ar neizpratni par tādu vadīšanas stilu. Viens no viņa jautājumiem bija par incidentu pēc spēles. A. Kreipāns kopā ar Ralfu Zeidu (“Rīgas Balss”) devās uz ģērbtuvēm, taču vestibilā viņus aizturēja policisti un tālāk neļāva iet, kaut arī pirms mača A. Kreipāns bija liecinieks epizodei, kad policisti tika iepazīstināti ar preses caurlaidēm, kuras īpašniekiem ieeju nedrīkst liegt nekur. Šis konflikts uz ārpasauli neizgāja, bet ja abu Latvijas žurnālistu vietā būtu bijuši francūži…”
26. augustā Latviju mājās gaidīja spēle pret 1992. gada Eiropas čempioni Dāniju. “Latvijas Jaunatnes” žurnālists Armands Puče vēlāk ziņoja neticamo, bet notikušo: “Neizšķirts – 0:0. Latvijai uzvara!” Pēc teicamās spēles pret dāņiem latviešiem bija jālido uz Īriju, bet pirms mača J. Gilis komentēja izlases rocību aģentūrai “Reuter”, ko pārtulkoja “Sports”: “Latvijas izlase nesaņēma no valdības pabalstu un katru rubli gādāja sev pati. – Man bija jārisina abas problēmas – finansu un tehniskas vienlaicīgi, jo valsts ir nabadzīga. – atzīst J.Gilis. “Daugavas” stadionam tika paņemts 2,5 miljonus Latvijas rubļu (17 000 $) liels bankas aizdevums, jo tā saimnieki aizbildinājās ar trūkumu. Tomēr daļa naudas jau ir atpelnīta, pārdodot reklāmas izvietošanas tiesības spēļu laikā “Daugavas” stadionā Zviedrijas televīzijai, kā arī saņemot 17 tūkstošus dolāru no Dānijas līdzjutējiem par ieejas biļetēm.” Īrijā Latvijas izlasei zaudējums 0:4, taču pēc divām nedēļām iegūts punkts mājās pret spāņiem! Jānis Gilis: “Es lepojos ar savu vienību un priecājos, ka mācējām ar godu izkļūt no šīs smagās cīņas ar profesionālo futbolu. Nobeigumā vēl gribu piebilst, ka šī sacensība vēlreiz pierādīja – mūsu neizšķirtam pret Dāniju nav gadījuma rakstsurs.” Rudenī valstsvienība divreiz ieguva punktus (1:1 pret Lietuvu un Albāniju) un zaudēja spāņiem ar 0:5 (tagad to grūti iedomāties, bet toreiz atlases mačs notika 16. decembrī).
Nākamajā gadā Latvijai bija jānospēlē 5 atlases cikla spēles, kurās diemžēl tā arī neguva uzvaru – tikai viens punkts pret albāņiem mājās. Grupā Latvija ierindojās 6. vietā, apsteidzot Albāniju. Liekot punktu Pasaules kausa kvalifikācijai, Jānis Gilis rezumēja, kura teikto lasītāji varēja izlasīt avīzē “Diena”, pirmo ciklu: “Sajūta ir divējāda. It kā pirmo uzdevumu mēs esam veikuši. Tas ir, esam izveidojuši izlasi un iegājuši starptautiskajā futbola apritē. Protams, mēs iepriekš neplānojām ne punktus, ne ieņemamās vietas. Ne visas spēles nospēlējām, kā gribētos. Pilnīgs apmierinājums arī nevar būt, jo diemžēl kāroto pirmo uzvaru neizcīnījām, kaut arī tādas iespējas bija. Sevišķi pagājušogad, kad trijās spēlēs bijām vadībā un tikai savu spēlētāju pieredzes trūkuma dēļ to izlaidām no rokām. Teiksim, Lietuvā, kad ielaidām bumbu vārtos tikai piecas minūtes pirms mača beigām. Tāpat arī pirmajā spēlē Rīgā, kur pieļāvām diezgan bērnišķīgas kļūdas. Komandā trūkst individuāli spēcīga spēlētāja, kas būtu spējīgs izšķirt cīņas iznākumu. Mani neapmierina arī rezultativitāte. Šogad piecās spēlēs esam guvuši tikai vienus vārtus. Tas ir ļoti zems rezultāts.”
Nākamais, Eiropas čempionāta, atlases turnīrs Latvijai sākās tikai pēc gada, līdz tam izlase aizvadīja pārbaudes spēles un Baltijas kausu, kurā arī uzvarēja lietuvieši (1993. gadā Latvija). Euro 1996 kvalifikāciju Latvija iesāka ar diviem zaudējumiem pret īriem un portugāļiem mājās. Tātad jau 14 spēlēs Giļa vadībā Latvijai nebija nevienas uzvaras. “Ja nebraucam uzvarēt, tad man ir jādemisionē,” mēnesi pirms mača Lihtenšteinā paziņoja Jānis Gilis. Pateicoties Vladimira Babičeva vārtu guvuma 14. minūtē, Latvijas valstsvienība izcīnīja pirmo uzvaru atlases spēlēs. “Uzvaru nosargājām ar pēdējiem spēkiem. Spēka spēles un mobiluma ziņā pretinieks bija pārāks. Mēs ļoti ilgi gājām uz šo uzvaru, bet spēles problēmas paliek,” pēc mača pret Lihtenšteinu teica J. Gilis. 1995. gadā martā izlase Austrijā zaudēja ar 0:5. Laikrakstam “Diena” Jānis Mežeckis, vaicāts par galvenā trenera krēslu, sacīja, ka “pagaidām visi paliks savās vietās”. “Rīgas Balss” 1. aprīļa iespaidā noziņoja, ka Gilis ir atkāpies, un ironiski uzrunāja lasītājus: “Arī jūs varat piedalīties jaunā trenera izvirzīšanā – zvaniet un izsakiet savas domas jau pirmdien no pulksten 10 līdz 12 uz LFF pa tālruni 292988.” Turpinājumā zaudējums mājās pret ziemeļīriem, maijā uzvara Baltijas kausā. Jūnijā tikšanās ar Portugāli un Ziemeļīriju un augustā Austriju mums nesa iegūtus sešus punktus! “Pēc mačiem Portugālē un Ziemeļīrijā es jau teicu, ka Latvijas izlase sasniegusi jaunu spēles kvalitāti. Šodien Latvijas skatītāji redzēja, ka tā tas tiešām ir. Mēs izpildījām savu spēles plānu. Esmu lepns par savu komandu,” J. Giļa pateikto pēc 3:2 pār austriešiem citēja “Diena”. Cikla noslēgumā izlasei uzvara ar 1:0 pār Lihtešteinu un minimāls zaudējums Īrijā – grupā 12 punktu, esot iedzinējos 4. vietā esošajai Austrijai par 4 punktiem.
Intervijā “Dienai” pēc otrās atlases grupas Jānis Gilis atzina, ka līgums ar viņu kā izlases galvenajam trenerim ir beidzies. “Ja man atkal tiks piedāvāts šis darbs, tad šoreiz būs mazliet citi noteikumi un prasības, lai izlase varētu funkcionēt krietni profesionālākā līmenī. Te federācijai vajadzētu darīt krietni vairāk nekā līdz šim. Nākamajā ciklā (pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrs) izlozē Latvija varētu būt ceturtajā “grozā”. Ne mani kā treneri, ne spēlētājus zaudējumi pat spēcīgām komandām vairs neapmierinās. Mēs sākam apjaust savu spēku un gribam to pierādīt spēlē. Izlases kodols ir labākajos futbolistu gados. Ja būs radīti normāli darba apstākļi, tad agrāk ieguldītajam darbam būs vēl labāki rezultāti nekā līdz šim, jo saskatu progresa iespējas. Latvijas izlase futbolā pēdējos gados ir spērusi tik platu soli, kā neviena. Latvijas futbolistus sāk pazīt un atzīt ārzemēs. Tas jau labs mūsējo meistarības novērtējums. Un nākamajos gados ir pamats gaidīt vēl labāku.” Sarunā ar laikrakstu “Sports” gada nogalē treneris atzina, ka esot problēmas ar futbola federāciju, jo novilcina jauna līguma parakstīšanu, bet cerēja, ka viss nokārtosies. “Diena” nākamā gada 15. janvārī ziņoja, ka Jānis Gilis ir apstiprināts par izlases galveno treneri.
Atlasē uz 1998. gada Pasaules kausu Latviju salozēja kopā ar Austriju, Skotiju, Zviedriju, Baltkrieviju un Igauniju. Šajā grupā Latvijai uzdevums bija iegūt vismaz ceturto vietu. Grupas pirmajā daļā latviešiem četros mačos 1 punkts. Pēc zaudējuma Austrijā 1:2 valstsvienības galvenais treneris Jānis Gilis izteica nepatiku pret tiesnešiem: “Ārkārtīgi neapmierināts esmu ar tiesnešu darbību. Tas nav pirmais gadījums, kad soģis tiesā pret Latvijas izlasi. Nezinu, kāda spēle būtu jārāda, lai tienseši pret mums būtu labvēlīgāki. Brīdī, kad noraidīja Stepanovu, tiesnesis sabojāja spēli, un es domāju, ka skatītāji no tā tikai zaudēja.” Noslēdzoties gadam, Latvija grupā ierindojās pēdējā vietā. (Interesanta situācija mūsu grupā izveidojās ar Igaunijas un Skotijas spēli, kas bija plānota 9. oktobrī, taču “gaismu sāgas” dēļ tika izspēlēta 11. februārī nevis Igaunijā, bet gan… Monako.) Jānis Gilis paralēli darbam izlasē pieņēma uzaicinājumu trenēt Liepājas “Metalurgu” 1997. gada Virslīgā. Pasaules kausa atlase Latvijai atsākās ar spēli Daugavas stadionā aprīļa beigās pret Baltkrieviju – uzvara ar 2:0. Maijā Tallinā otrā uzvara grupā, bet jūnijā 1:3 pret austriešiem. Arvien vairāk presē parādījās publikācijas, kurā aplūkoja tiesnešu lēmumus. Pēc zaudējuma Austrijai J. Gilis atkal kritizēja soģus. “Pirmajā puslaikā risinājās līdzvērtīga spēle, un komanda izpildīja doto uzdevumu. Bija grūti pateikt, kas šajā sacensībā uzvarēs. Uzskatu, ka pirmajā puslaikā mūsu futbolisti pat spēlēja agresīvāk nekā austrieši. Spēles liktenis izšķīrās 39. minūtē. Mūsu sacensībās līdzīgi gadījumi jau bijuši nosacīti vājākā komanda izrāda nopietnu pretestību, un tad tiesnesis sāk palīdzēt potenciāli stiprākajiem. Pēc nepareizā noraidījuma laukumā sākās viena aktiera teātris. Man nav pretenziju pret mūsu futbolistiem. Viņi izdarīja visu, ko šodien varēja,” trenera viedokli piefiksēja laikraksts “Sports”.
Jāni Gili vasarā atlaida (vai, kā vēlāk atzina intervijā “Sportam”, uzrakstīja atlūgumu pēc domstarpībām ar kluba vadību) no “Metalurga” galvenā trenera posteņa, jo sniegums neattaisnoja gaidīto. Septembrī Latvijas futbolisti pieveica igauņus, bet zaudēja minimāli Zviedrijā. Pirms noslēdzošās atlases spēles Skotijā J. Gilis bija izpildījis iepriekš noteikto uzdevumu – iegūt vismaz 4. vietu grupā – un atzina, ka ir neziņā par savu nākotni, jo vienošanās par nacionālās izlases trenēšanu beidzas gada beigās. “Visi jautājumi par mūsu valstsvienības turpmāko likteni jāuzdod Futbola federācijas vadībai, kas ir tiesīga dot izsmeļošu atbildi,” preses konferencē, kuru atspoguļoja “Sports”, teica Gilis. Galvenais treneris arī pateicās līdzjutējiem par atbalstu Zviedrijā: “Latvijas futbola izlases vārdā atvainojos līdzjutējiem, kuri uzmundrināja mūsu komandu iepriekšējā mačā Zviedrijā. Toreiz pēdējās minūtēs piedzīvojām zaudējumu, taču tas neattaisno futbolistu rīcību. Neraugoties uz neveiksmi, viņu pienākums bija pateikties pēc spēles par lielo atbalstu, ko Zviedrijā nodrošināja mūsu līdzjutēji. Uzskatu, ka šāda pateicība ir svēts pienākums. Nevaru iedomāties kaut ko nozīmīgāku par cieņu pret saviem līdzjutējiem, it sevišķi tiem, kuri dodas mūs atbalstīt citā valstī. Saprotu futbolistus, jo viņi ļoti pārdzīvoja nepatīkamo vārtu zaudēšanu spēles pēdējās minūtēs. Tomēr gribu atvainoties par to, ka Zviedrijā futbolisti nepieskrēja pie mūsu līdzjutēju tribīnes. Domāju, ka līdzīgi gadījumi Latvijas izlases spēlēs vairs nedrīkst atkārtoties.” Pēdējā spēlē Glāzgovā 0:2, kas tomēr izrādījās pēdējā Jānim Gilim, kurš 1998. gada Pasaules kausa atlasē ieguva 10 punktus.
Jāni Gili nomaina gruzīns Revazs Dzodzuašvili
Par nākamo Latvijas izlases galveno treneri pēc Jāņa Giļa kļuva gruzīns Revazs Dzodzuašvili, kuru oficiāli LFF valde apstiprināja 1997. gada novembrī. Kā ziņoja avīze “Sports”, futbola federācija rīkoja konkursu uz šo svarīgo posteni. Kā kandidāti tika saukti Jānis Gilis, kurš savu kandidatūru atsauca, Aleksandrs Starkovs, Jānis Skredelis, Revazs Dzodzuašvili un Sergejs Borovskis. Federācijas prezidents Guntis Indriksons stāstīja savus nodomus, kas piefiksēti laikrakstā “Sports”. “Kārtējais kvalifikācijas cikls ir beidzies, un līdz ar to beigušās arī trenera Jāņa Giļa saistības ar izlasi un Futbola federāciju, kā arī mūsu saistības ar viņu. Rodas loģisks jautājums: vai mēs turpinām visu, kā bijis līdz šim, vai arī meklējam jaunus ceļus, domājot par Latvijas futbola līmeņa pacelšanu augstākā pakāpē. Apspriežot, vispusīgi izskatot šo jautājumu, diskutējot un strīdoties pat savā starpā, nonācām pie secinājuma, ka uz šo amatu jāizskata vairāki kandidāti ar viņu koncepcijām,” klāstīja Indriksons, kurš atzīmēja, ka nekādu pretenziju pret līdzšinējā trenera darbu nav. Jānis Gilis intervijā laikrakstam “Sports” atzina, ka par atkāpšanos domājis jau ilgāku laika posmu. “Sapratu, ja tiek izsludināts konkurss, nav ētiski tajā piedalīties esošajam trenerim. Protams, varu pateikt paldies, ka federācija izvirzīja mani konkursam, taču ir principi, kurus cenšos nepārkāpt,” teica Gilis. No visiem treneriem, veicot sarunas, izvēlējās tieši gruzīnu speciālistu, tiesa gan, radās arī problēma – Revazam Dzodzuašvili uz galda bija arī piedāvājums kļūt par savas valsts nacionālās izlases galveno treneri. Beigu beigās Latvijā sākās Dzodzuašvili laiki.
Tikko kā Latvija bija aizvadījusi 1998. gada Pasaules kausa atlases turnīru, bet nākamās – Eiropas čempionāta – kvalifikācijas spēles valstsvienībai jāaizvada septembrī. Līdz tam Dzodzuašvili trenētajai komandai bija paredzēts pārbaudes spēļu turnīrs Maltā. Aprīlī Latvija Liepājā zaudēja Lietuvai, bet maijā Rīgā – Izraēlai ar 1:5. “Vakara Ziņās” Valters Nikans pēc mača rakstīja: “Pēc apkaunojošā zaudējuma Izraēlas izlasei svētdien Rīgā ar 1:5 vēl nekad tajos masu medijos, kas regulāri atspoguļo futbolu un seko notikumiem, nebija bijusi tāda vienprātība. Kritika ir pamatota, jo izlases gruzīnu treneris Revazs Dzodzuašvili pagaidām netiek galā ar to, ko no viņa gaida. Proti — beidzot izcīnot arī kādu uzvaru, būdams pie Latvijas valstsvienības stūres. Jebkurā sevi cienošā futbola klubā šāds treneris pēc šāda snieguma būtu izlidojis no savas vietas kā korķis. Runa jau nav par rezultātu, lai gan 1:5 nekad un nekādos apstākļos nevar saukt par “skaistu zaudējumu”.”
Pēc mēneša Igaunijā Latvijas izlase beidzot uzvarēja gruzīnu speciālista vadībā (dienu vēlāk uzvara pret Andoru). Pēdējā pārbaude pirms atlases cikla sākuma bija 19. augustā Reikjavīkā, kur zaudējums 1:4. Pirms septembra sākumā gaidāmās spēles Oslo cerību par labu iznākumu nevarēja būt daudz. Taču trīs Latvijas spēlētaju – Mariana Pahara, Andreja Štolcera un Mihaila Zemļinska – vārti nesa lielu sensāciju Norvēģijā (3:1). Oktobrī latvieši Daugavas stadionā uzveica Gruziju, bet Mariborā ar 0:1 zaudēja Slovēnijai, taču iegūtie 6 punkti Latvijai tobrīd deva pirmo vietu grupā. Kvalifikācijas spēles atsākās marta beigās, kad Dzodzuašvili trenētie futbolisti spēja noturēt Grieķijas uzbrukumu un iegūt neizšķirtu, ko klātienē piedzīvoja gan Latvijas prezidents, gan premjerministrs. Pēc mēneša izlasei mājās bezvārtu neizšķirts pret Albāniju. Latvijas nacionālā izlase tobrīd, ieskaitot pārbaudes spēles, nebija guvusi vārtus jau gandrīz pilnas 6 spēles.
Mājas spēļu sērija turpinājās ar izlaistu vadību pret slovēņiem (1:2). Pēcspēles preses konferencē Dzodzuašvili vairāk pievērsās ne tieši laukumā todien notikušajā, bet gan vainoja Virslīgas komandu trenerus, kuri nepiekrita pārcelt spēles, kas notika 30. maijā. “Izlasei un federācijai jādiktē noteikumi, nevis klubu treneriem! Tā turpināt nedrīkst, vai arī manis te vairs nebūs! Vai es, vai viņi!” gruzīnu trenera sacīto piefiksēja laikrakstā “Diena”. Artūrs Vaiders rakstā “Kuram ir jādiktē noteikumi?” iztirzāja trenera pārmetumus par Virslīgas spēļu nepārcelšanu un tā dēļ izlašnieku noguršanu un beigās atzina: “Varbūt pat ir jānožēlo, ka Revazs Dzodzuašvili pirms mēneša neizšķīrās pamest Latviju un atgriezties dzimtenē, lai kļūtu par Gruzijas izlases galveno treneri. Tur viņa skaļo balsi un garās runas noteikti saprastu labāk. Šejieniešiem ir grūti pieņemt diktatoriskās metodes, vai tās dzimušas Džugašvili vai Dzodzuašvili galvā.” Iepriekš galvenais treneris vainoja izlases spēlētāju Valēriju Ivanovu par nevēlēšanos doties uz izlasi, lai gan to liedza viņa klubs krievijā. Taču jau pēc dažām dienām Revazs Dzodzuašvili reabilitējās, viesos uzveicot grieķus. Šajā mačā pirmo reizi izlasē debitēja Māris Verpakovskis, kurš guva vārtus.
26. jūnijā Latvija aizvadīja pārbaudes spēli Brazīlijā (0:3), līdz nākamajai kvalifikācijas spēlei Tirānā atlika nedaudz vairāk par diviem mēnešiem. Pienāca 3. augusts, un avīzē “Rīgas Balss” varēja lasīt, ka… pēkšņi izlases galvenais treneris atvadījies no “Skonto” komandas (tur strādāja par konsultantu) un devies uz Saūda Arābiju vadīt vienu no labākajām komandām, kas piedāvāja vairākas reizes lielāku atalgojumu. Vēlāk “Sporta Avīzei” gruzīnu speciālists atzina, ka iemesls aiziešanai nebija tikai nauda. “Atklāti sakot, daudz ko izšķīra situācija, kas organizatoriskajā ziņā izveidojusies ap Latvijas izlasi, – izlase it kā paliek aiz borta. Salīdzinājumā ar klubiem izlase paliek otrajā plānā. Izlasei nepalīdzēja ne klubu treneri, ne prezidenti. Darbā visu laiku bija jūtams sasprindzinājums. Jūs taču zināt, cik daudz man vajadzēja cīnīties ar klubu treneriem, aicinot uz izlasi viņu futbolistus un kaut ko pierādot.” Un tā arī noslēdzās Dzodzuašvili gaitas kā izlases galvenajam trenerim – lai gan bieži kritizēts, pats arī daudz kritizējis, tomēr rezultāti Latvijas izlasei atlases turnīrā bija atzīstami.
Latvijā turpinās ārzemnieku laiki
Revaza Dzodzuašvili vietā stājās angļu treneris Gerijs Džonsons. Pirmā spēle jaunā trenera vadībā bija septembrī pret Albāniju Eiropas čempionāta kvalifikācijas grupā, kurā pirms rudens cikla (3 spēles) Latvija 7 mačos bija ieguvusi 11 punktus, atrodoties 3. vietā aiz Slovēnijas, kurai 14 punktu, bet virs Grieķijas ar 9 punktiem. 2. vieta nodrošinātu Play-off spēles par tikšanu finālturnīrā. Anglijas speciālista debijā Albānijā Latvija atradās pat vadībā ar 3:1, taču beigas neizturēja un nospēlēja 3:3. Tad sekoja 2:2 izbraukumā Tbilisi un oktobrī 1:2 Daugavas stadionā pret grupas uzvarētāju Norvēģiju. Nākamā gada septembrī Latvija uzsāka Pasaules kausa atlasi, zaudēdama pirmās divas spēles, ko aizvadīja mājās, pret Skotiju un Beļģiju. Pēc zaudējuma ar 0:4 pret beļģiem preses konferencē galvenais treneris atvainojās par parādīto sniegumu, taču bija apņēmīgs turpināt. Pirmo uzvaru G. Džonsons kopā ar izlasi piedzīvoja novembrī, viesos uzvarot Sanmarīno (1:0). Laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze” žurnālists Askolds Uldriķis rakstīja: “Sarunā ar žurnālistiem Džonsons jau izpauda savus rēķinus, cik punktu varētu būt komandām pirms spēlēm jūnijā. Viņaprāt, Latvijai būs septiņi – viens punkts martā viesos pret Horvātiju un trīs aprīlī savā laukumā pret Sanmarīno. Jūnija sākumā spēlēs pret Beļģiju un Horvātiju arī izšķiršoties, vai Latvijai izdosies iegūt vienu no pirmajām divām vietām grupā.”
2001. gada februārī pārbaudes spēlē uzvarēta Lihtenšteina. Pasaules kausa atlase turpinājās ar zaudējumu pret Horvātiju viesos (1:4), pēc kura intervijā “Sporta Avīzei” Džonsons atzina, ka nedomā par demisiju. Tobrīd vairākos Latvijas medijos varēja lasīt kritiskus rakstus, kas veltīti anglim. Žurnālists Valters Nikans “Vakara Ziņās” rakstīja: “Pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā Latvijas izlase piedzīvojusi trīs zaudējumus pret objektīvi stiprākiem pretiniekiem. Komandas trenera Garija Džonsona spriedelējumi, ka vēl pastāv izredzes kvalificēties, skan vairāk nekā naivi. Ar saviem tukšajiem izteikumiem viņš jau vairākus mēnešus muļķo futbola cienītājus un speciālistus. Nē, man nav nekas pret Džonsonu kā cilvēku, taču ir jau pietiekami daudz pierādījumu, ka viņš neder par treneri komandai, kas spēlē valstu izlašu līmenī. Viņš visu dara, labu gribēdams, taču realitāte ir pavisam cita.”
Un tad pienāca spēle pret Sanmarīno 25. aprīlī… Kas interesanti, pirms šī mača Latvijas izlases spēlētājiem nolasīja atklāto vēstuli, kuru parakstīja līdzjutēju klubs “Sarauj, Latvija!”. “Nevienam nav noslēpums, ka Latvijas izlases pēdējās spēles pret Beļģiju un pat uzvaras pār Lihtenšteinas un Sanmarīno futbolistiem nevar neizsaukt nemieru. Rodas iespaids, ka vairākiem no jums izlases liktenis ir vienaldzīgs. Jūs uzspļaujat mums visiem, kas piepilda “Skonto” vai citu pilsētu stadionus, laikā, kad mēs ar milzīgu entuziasmu sekojam jums visā Eiropā. Nesauksim konkrētus vārdus, taču fakts paliek fakts (to, starp citu, vienā no pēdējām preses konferencēm apstiprināja arī Garijs Džonsons) — vairāki no jums, spēlējot izlasē, acīmredzami taupa savus spēkus, neatdod sevi laukumā par visiem simt procentiem. Jūsu rādītais futbols šajās spēlēs nav salīdzināms ar to, ko jūs esat spējīgi rādīt un ko redz līdzjutēji Anglijā un Krievijā. Tas mums vairs nav cilvēcisks apvainojums, jo dažkārt gribas atklāti protestēt,” jau pēc spēles vairākos medijos bija lasāma šī vēstule.
Latvijas izlase, izvirzījusies vadībā jau pirmajā minūtē, tomēr nespēja uzvarēt Sanmarīno valstsvienību (1:1). Loģisks solis, ko sagaidīja Latvijas futbola līdzjutēji, – galvenais treneris paziņo par atkāpšanos pēc šīs kaunpilnās spēles. Taču tas tā nenotika uzreiz: pēcspēles preses konferencē Džonsons vainoja žurnālistus par rakstiem, kas sekoja pēc zaudējuma pret Beļģiju, un negrasījās demisionēt, ja vien to neprasīs federācijas vadība, kā arī pirms tam iesaistījās konfrontācijā ar Askoldu Uldriķu, sabojājot viņa diktafonu (nākamajā dienā treneris gan atvainojās, gan kompensēja zaudējumus). Taču jau tuvāk pusnaktij, kā rakstīja “Sporta Avīzē”, pēc federācijas vadības (ko gan vēlāk LFF prezidents Guntis Indriksons noliedza) prasības uzrakstīja atlūgumu, kas gan bija vēl jāapstiprina LFF valdei.
“Mēs ticam, ka jums tas ir pa spēkam. Pietiek atcerēties pagājušā gada spēli pret Skotiju, ko par nožēlošanu mēs zaudējām ar 0:1, vienīgos vārtus zaudējot pēdējā minūtē. Ticiet, tāpat kā jums, arī mums bija ļoti sāpīgi, taču nevienam no jūsu līdzjutējiem pat prātā neienāca doma mest akmeni Latvijas izlases virzienā, jūs par kaut ko vainot. Visi redzēja, kā jūs cīnījāties visas 90 minūtes, sevi nežēlodami. Tovakar jums vienkārši nepaveicās. Arī turpmāk mēs no jums gaidām līdzīgu spēli un pašatdevi. Uz priekšu, Latvija!” vēstulē spēlētājiem pirms spēles pret Sanmarīno norādīja līdzjutēji.
Spēle norisinājās 25. aprīlī, bet 3. maijā federācija rīkoja diskusiju, kurā piedalījās federācijas pārstāvji, Virslīgas komandu, jauniešu izlašu treneri, žurnālisti un citi futbola cilvēki. Mērķis šai sarunai bija, pirmkārt, nolemt, vai LFF jāpieņem Džonsona atlūgums, un, otrkārt, diskutēt, kuram būtu jābūt nākamajam galvenajam trenerim. Kā lasāms NRA, pārsvarā visi uzskatīja, ka Džonsonam ir jāpamet trenera amats, bet daži izcēla arī spēlētāju atbildību par parādīto slikto spēli. “Džonsons pieļāva ļoti daudz kļūdu. Galvenais – viņš nesaprata, ka Latvijā cilvēkiem ir cita mentalitāte, jo gribēja šeit ieviest to, kas notiek Rietumos. Nacionālajā izlasē to bija neiespējami izdarīt, jo šī futbolistu paaudze izaugusi citos apstākļos. Sliktākais, ka pēdējā mačā pret Sanmarīno mums laukumā vairs nebija komandas,” sarunā par izlases tālāko likteni sacīja treneris Jānis Dreimanis. Viktors Ņesterenko teica, ka “nav jēgas vainot tikai Džonsonu, bet arī Futbola federācijas vadību. Pirmā kļūda bija tā, ka no amata tika novākts Jānis Gilis. Savukārt Dzodzuašvili kļuva par īstu atradumu – viņš bija autoritatīvs treneris, kura vadībā Latvijas izlase uzņēma apgriezienus”. Valde pēc dažām dienām vienbalsīgi pieņēma Džonsona atlūguma vēstuli un tajā pašā sēdē apstiprināja galvenā trenera lomā Džonsona asistentu izlasē un “Skonto” galveno treneri Aleksandru Starkovu.
Jurijs Andrejevs nomaina savu kolēģi Aleksandru Starkovu
Pēc aizvadītā Euro 2004 finālturnīra Portugālē jau tā gada septembrī sākās jaunais atlases turnīrs uz Pasaules kausu 2006. gadā. Kvalifikācijas pirmajā mačā pret portugāļiem Aleksandru Starkovu galvenais tiesnesis noraidīja no laukuma un vēlāk FIFA piešķīra 6 spēļu diskvalifikāciju. Galvenā trenera amata pienākumus pārņēma Jurijs Andrejevs, kurš novembrī oficiāli kļuva par valstsvienības galveno treneri, Aleksandram Starkovam atstājot izlasi un aizbraucot trenēt uz krieviju. Pasaules kausa atlasi Latvijas izlase noslēdza ar zaudējumu Portugālei un kopā grupā iegūtiem 15 punktiem, būdama 5. vietā virs Luksemburgas un Lihtenšteinas, bet par 2 punktiem atpaliekot no Igaunijas. 2008. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijā no 4. groza Latviju ielozēja kopā ar Lihtenšteinu, Islandi, Ziemeļīriju, Dāniju, Zviedriju un Spāniju. Pirmajā spēlē komandai zaudējums ar 0:1 zviedriem, kam sekoja oktrobrī uzvara ar 4:0 pār Islandi un otrais minimālais 0:1 zaudējums Ziemeļīrijā.
Nākamajā (2007.) gadā februārī pārbaudes spēlēs pret Bulgāriju un Ungāriju izlase jau kārtējo reizi palika sausā un zaudēja. To visu varēja labot jau drīz – 28. martā izbraukumā favorītu statusā Latvijas izlasei jāspēkojas pret Lihtenšteinu. 1680 skatītāju klātbūtnē mājinieki ar 1:0 uzvarēja Latviju. Pēcspēles preses konferencē Jurijs Andrejevs gan atkāpties negrasījās. “Vairāki spēlētāji nebija labākajā sportiskajā formā. Pirmo puslaiku nospēlējām ļoti slikti un arī otrajā neko nespējām izdarīt. Diemžēl mums nebija tāda uzbrucēja, kāds pretiniekiem bija Mario Friks, kurš izmantoja savu izdevību. Drīzāk mēs zaudējām, nekā Lihtenšteina uzvarēja. Ja nevaram uzvarēt šo komandu, tad nav ko domāt par pirmajām divām vietām grupā. Cerību vairs nav. Mana palikšana amatā ir Futbola federācijas vadības ziņā. Man ir līgums līdz kvalifikācijas cikla beigām, un esmu gatavs turpināt darbu,” galvenā trenera sacītais piefiksēts laikrakstā “Diena”. Arī federācijas prezidents Guntis Indriksons dienu pēc spēles atzina, ka tomēr treneri nevajadzētu atlaist, turpretī ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis laikrakstam NRA sacīja, ka “pēc šādām spēlēm kaut kas noteikti ir jāmaina”. Lēmums tiks pieņemts valdes, ko tajās dienās no jauna ievēlēja LFF biedri, sēdē, kurā gan Jurijs Andrejevs paziņoja par atkāpšanos. Taču, kā pats treneris teica, ieradies sēdē, vēl tādu lēmumu nepieņēmis (ņēma vērā valdes locekļu viedokli), ziņoja “Latvijas Avīze”.
Intervijā “Neatkarīgajai” J. Andrejevs sacīja, ka vairāki spēlētāji aizvadīja vāju spēli, it īpaši, pēc trenera domām, izlases uzbrucējs Māris Verpakovskis, jo “viņa atdeve acīmredzami bija ļoti zemā līmenī”. Uz jautājumu, vai pēc treneru nomaiņas izlases rezultāti kļūs labāki, bijušais treneris teica: “Diemžēl šajā jautājumā varu piekrist mūsu federācijas prezidentam Guntim Indriksonam, kurš visu laiku saka, ka mūsu līmenis ir pašreizējais, kādā atrodamies. Jā, mēs varam vienā mačā mājās apspēlēt spāņus tādēļ, ka iepriekšējā mačā, maigi izsakoties, izgāzāmies un gribēsies reabilitēties. Uzplaiksnījumi ir iespējami. Tomēr diez vai mums vajadzētu gaidīt stabilu sniegumu no tā sastāva, kas mums patlaban ir. Valdes sēdes noslēgumā teicu, ka jums jāizvēlas jaunais treneris un jānosargā viņu no kritikas, citādi viņš nokļūs tādā pašā situācijā kā es. Ja arī uz šejieni atbrauks Gūss Hidinks par diviem miljoniem, tad viņa rīcībā būs tie paši futbolisti. Viņu meistarības līmenis nav tāds kā citās izlasēs. Jebkuram trenerim būs grūti strādāt ar Latvijas izlasi.” Jau drīz Latvijas izlases stūri atkal pārņēma Aleksandrs Starkovs.
Starkova atgriešanās – pirmie gadi ļoti labi, vēlāk sākas kritums
Pēc kaunpilnā zaudējuma Lihtenšteinā un Andrejeva aiziešanas no izlases Latvijas valstsvienībai bija vēl atlikusi liela daļa Euro 2008 kvalifikācijas cikla. Jūnijā “Skonto” stadionā mūsējie divreiz ar 0:2 piekāpās Spānijai un Dānijai, tādējādi izlases futbolisti jau sešās spēlēs nebija guvuši kaut vienus vārtus. Lai gan augustā pārbaudē pret Moldovu izlase beidzot iesita, tomēr zaudējums 1:2 dusmas tikai palielināja. Pirms nākamās spēles pret Ziemeļīriju, kas bija mūsu pretinieks atlasē uz 2008. gada Eiropas čempionātu, Latvijas fanu sektorā izkāra plakātu “Nav cīņas, nav atbalsta”, kam uzmanību pievērsa Aleksandrs Starkovs, kurš spēja iedrošināt mūsu spēlētājus un pieveikt mača favorīti Ziemeļīriju. Tas ļāva Latvijas komandai izlīst no pēdējās vietas grupā. Turpinājumā rudenī Starkova trenētie vīri 5 spēlēs ieguva 6 punktus (otrā uzvara pār Islandi un revanšs pret Lihtenšteinu), kas nodrošināja Latvijai 5. vietu grupā 7 izlašu konkurencē.
Novembra beigās norisinājās 2010. gada Pasaules kausa kvalifikācijas izloze, kas Latvijai, kura bija 5. grozā, no pirmajiem četriem groziem piespēlēja nomināli (vērtējot pēc ranga) vienas no vājākajām komandām – Moldovu, Šveici, Izraēlu un Grieķiju (no pastarīšiem tika tobrīd vājā Luksemburga). “Sporta Avīze” rakstu par šo izlozi nodēvēja ar virsrakstu “Dāvanas no Dienvidāfrikas”. 2008. gadā pirms septembra svarīgajām spēlēm aizvadīja 7 pārbaudes mačus, no kuriem sešās uzveica pretinieku. Kvalifikācijas turnīru iesākām ar uzvaru viesos pret Moldovu, turpinājām ar zaudējumu pret grieķiem un šveiciešiem. Pēc 1:2 Šveicē izlases galvenais treneris daudz vainoja tiesnesi, kurš vienu no Latvijas futbolistiem noraidīja no laukuma. “Domāju, ka noraidījums bija tiesneša kļūda. Šis noraidījums ietekmēja spēles gaitu. Daži tiesneša svilpieni par labu šādai stiprai komandai pret tādu mazu valsti kā mēs vienmēr izšķir rezultātu par labu spēcīgākajiem. Tas ir viens no momentiem, kas aptumšoja šo spēli. Tāda palīdzība stiprai komandai neatstāj mums, mazai valstij, nekādas cerības,” sacīja A. Starkovs, kurš citēts “Neatkarīgajā”. (Bēdīgs fakts no spēles, kas bija lasāms avīzē “Diena”: “Akmens arī Šveices Futbola federācijas dārziņā, kas joprojām uzskata, ka Latvijā valsts valoda ir krievu. Vismaz tādā mēlē tika paziņotas spēlētāju maiņas, uz ko saujiņa latviešu tribīnēs atbildēja ar svilpieniem. Latvijas Futbola federācijas ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis esot saņēmis Šveices kolēģa mutvārdu atvainošanos.”)
Oktobrī “Skonto” stadionā 89. minūtē izrauts neizšķirts pret Izraēlu, bet nākamā gada pavasarī dažu dienu laikā Latvijai divreiz pieveikta Luksemburga, tādēļ tas daudziem līdzjutējiem ļāva noticēt, ka ir iespējams vēl ieķerties cīņā par vismaz 2. vietu grupā. Septembrī Izraēlā uzvara ar 1:0 un 2:2 mājās pret šveiciešiem nozīmēja, ka svarīgākā spēle vēl ir priekšā – oktobrī Grieķijā. Taču pēc veiksmīgā pirmā puslaikā, kurā ar diviem vārtiem atzīmējās Verpakovskis un deva mums 2:1, atlikušajā spēles daļā grieķi iesita četrus vārtus, kas palika bez latviešu atbildes. Ciklu noslēdzām ar uzvaru pār Moldovu un kopā grupā 17 punktiem.
Tāpat kā iepriekš, nākamā atlase sākās septembrī. Līdz tam Latvijas komanda nospēlēja 10 mačus, nevienā no tiem neuzvarot. Septembra un oktobra atlases spēlēs Latvija ieguva 4 punktus. Arvien vairāk sāka skanēt kritisku viedokļu par Latvijas izlasi, tajā skaitā par to, ka pārāk maz iespēju tiek dots jaunajiem futbolistiem. Pēc rudens spēlēm galvenais treneris atzina, ka “mēs esam ceļā uz nākotnes komandas veidošanu”, tā lasīt varēja laikrakstā “Diena”. 2011. gada sākumā Latvijas izlase aizvadīja skandalozo maču pret Bolīviju (visi trīs vārtu guvumi no 11 metru soda sitieniem), pēc šīs spēles FIFA uz mūžu diskvalificēja spēles tiesnešus. Turpinājumā Latvijas nacionālā izlase tikās ar Izraēlu, kurai zaudēja gan martā, gan jūnijā ar rezultātu 1:2, kas nozīmēja Latvijai 5. vietu, iepaliekot Gruzijai par 5 punktiem. Rudenī izlašnieki paņēma 7 no maksimāli iespājamiem 12 punktiem un atlases beigās apsteidza gruzīnus par vienu punktu. Taču, lai gan bijām priekšā savām zemāk grozos esošajām pretiniecēm Maltai un Gruzijai, ap izlasi nebija vairs tik laba noskaņojuma. Tobrīd A. Starkovs bija kļuvis par galveno treneri Azerbeidžānā (2010. gadā ar “Skonto” uzvarēja Latvijas čempionātā), apvienojot divus darbus vienlaicīgi. LFF ģenerālsekretārs sacīja, ka Starkovam ir jāizvēlas, kuru darbu – būt par galveno treneri Latvijas izlasē vai Azerbaidžānas klubā – viņš vēlas saglabāt, jo abus neļaušot apvienot. Taču 2012. gada janvārī tomēr LFF pagarināja līgumu ar Starkovu – pat par spīti tam, ka turpina strādāt arī Azerbaidžānā.
Tolaik “Sporta Avīze” nopublicēja interviju ar Jurģi Kalnu, kurš atzina, ka vēlētos uzspēlēt nacionālajā izlasē, taču šaubījās, vai Starkova vadībā tas maz varētu notikt. “Man tas būtu liels gods, bet, ja neesmu saukts līdz šim, tad netikšu saukts arī tagad. Kas zina, varbūt izlasi turpmāk vadīs ārzemnieks un mani izsauks!? Ja godīgi, man arī šā brīža izlases spēles stils nešķiet simpātisks – sēdēt aizsardzībā un cerēt uz pretuzbrukumiem. Tad jau labāk patika Gerija Džonsona stils. Atceros maču pret Albāniju. Nospēlējām 3:3. Jā, varbūt nebija tas labākais rezultāts, taču mēs spēlējām futbolu – gājām uzbrukumā, skatītājiem bija ko redzēt, bija interesanti. Tagad valstsvienībā uzbrucējs ir pretīgākā pozīcija, jo labi, ja piecās spēlēs varēsi iesist vienu golu. Rudņevam vajadzēja četrpadsmit spēļu. (..) Manuprāt, ir jāmaina viss Latvijas futbols. Valstsvienībai vajag ārzemnieku, kurš ar neitrālu aci novērtē visus, lai paaudžu maiņas procesā puse nav tādu, kuri izgājuši “Skonto” skolu. Kad būšu izlases treneris, tad par to parunāsim…” sarunā teica J. Kalns. Vaicāts par iespājamu “Skonto” futbolistu lobēšanu izlasē, intervijā avīzei “Diena” Aleksandrs Starkovs to noliedza: “Manuprāt, tie, kas to saka, ir atpalikuši no dzīves. Par “lobēšanu” bija pamats runāt pirms gadiem astoņiem, kad gandrīz visa izlase bija “Skonto” futbolisti, bet tā jau sen ir pagātne – tā vairs nav. Turklāt visi atceras “lobēšanas” sekas – Euro 2004. Protams, neliegšos, ka esmu tuvs “Skonto”. Tas ir klubs, kurā ilgi strādāju, bet varu galvot, ka izlases sakarā biju, esmu un būšu profesionāls – uz izlasi aicinu tikai tajā brīdī spēcīgākos futbolistus. Ar piebildi – manuprāt, labākos. Tas taču būtu dīvaini, ja es kā galvenais treneris uz izlasi aicinātu cituprāt labākos?! Es varu runāt vēl par šiem nepamatotajiem pārmetumiem. Vai man turpināt?”
Martā beidzās Starkova un Baku kluba sadarbība, pieredzējušais treneris varēja pievērsties tikai un vienīgi izlases darbam. Latvija 2014. gada Pasaules kausa kvalifikāciju iesāka ar vāju sniegumu – zaudējumiem pret Grieķiju, Bosniju un Hercegovinu un Slovākiju un trim punktiem mājās pret Lihtenšteinu. Taču rezultāti palika otrajā plānā, tiem pa priekšu izvirzījās Artjoma Rudņeva atbilde uz vietējās preses jautājumu par latviešu valodu – futbolists sacīja, ka zināt latviešu valodu viņam nav nepieciešams. Uz to reaģēja nacionālās izlases kapteinis Kaspars Gorkšs ar atklāto vēstuli: “Jautājums šeit ir par attieksmi un mana izlases biedra gadījumā, manuprāt, runa ir vairāk par veselo saprātu un savā ziņā vienkāršu inteliģences trūkumu un neizprotamu bravūru. Dzirdot un lasot šodien atspoguļotos izteikumus, neviļus liek man aizdomāties, ka runātājs nebūt nav ne nodevējs vai kauna traips, kā tiek skandināts, bet apveltīts ar muļķību – tieši tādu pašu, kā visi pārējie, kuri, dzīvojot savu dzīvi Latvijā, tā arī nav uzskatījuši par vajadzīgu mācēt savas Valsts valodu un vēl vairāk – lepojas ar savu nemācēšanu!” Lai gan Rudņeva izteikumi un attiecīgi Gorkša vēstule bija pirms 16. oktobra spēles pret Lihtenšteinu, kurā uzvarējām 2:0, tas nevarēja neietekmēt komandas iekšējo noskaņojumu.
Tas spilgti izpaudās nākamā gada martā, kad viesos latvieši nospēlēja 1:1 pret Lihtenšteinu. Taču atkāpšanās uzreiz nesekoja. Portālam Sportacentrs.com LFF ģenerālsekretārs Mežeckis dažas dienas pēc mača teica: “Spēli Lihtenšteinā, protams, vērtēju kā sliktu un neizdevušos. Skaidrs, ka neviens nav apmierināts ar šādu sniegumu un šādu rezultātu. Par Starkova atkāpšanos runas pagaidām nav. Sanāksim kopā visa Treneru padome, arī olimpiskā [U-21] izlase. Izanalizēsim visu šo situāciju, un pēc tam jau dzīve rādīs.” Pēc klupiena Lihtenšteinā maija beigās Latvijas futbolisti ieradās uz nometni, kuras ietvaros aizvadīja divas pārbaudes spēles (1:3 pret Kataru un 3:3 ar lielisku atspēlēšanos pret turkiem).
Pirms mača mājās pret bosniešiem Jānis Mežeckis preses konferencē noliedza, ka galvenajam trenerim šī ir “būt vai nebūt” spēle, bet pats treneris komentēja situāciju par “iekrišanu dubļos” Lihtenšteinā: “Spēlētāji kopā ar visu komandu pēc mača pret Lihtenšteinu (1:1) tika nolieti ar samazgām. Zaudē visi. Latvijas izlases hokejisti nezaudē? Aiziet, apšaujam viņus pēc trešā zaudējuma. Kurš tad uzvarēs ceturto spēli, ja viņus apšaus? Mums kā komandai pašiem ir jāpieceļas pēc zaudējuma – neviens nepalīdzēs, jo uzvarām ir daudz draugu, bet zaudējumam nav neviena. Domāju, ka izdarījām ļoti daudz pareizu soļu, treniņu, sapulču.” Pirmo puslaiku, kura sākumā Fertovs saņēma sarkano kartīti, latvieši izturēja, bet otro vairs ne – 0:5. Aleksandrs Starkovs pēc mača neatkāpās, lai gan toreiz daudzi līdzjutēji viņu vairs negribēja redzēt izlasē. Žurnālists Ilvars Koscinkevičs “Sporta Avīzē” neilgi pēc mača bija uzklausījis gan galvenā trenera, gan LFF vadības viedokli. A. Starkovs nebija pārdomājis un deva atbildību par galvenā trenera posteņa saglabāšanu federācijai. Sarunā ar Mežecki netieši varēja noprast, ka tomēr būtu jāvienojas par Starkova aiziešanu no valstsvienības, LFF prezidents Indriksons vairāk pievērsās spēlētāju līmeņu salīdzinšanai, taču arī piekrita, ka, iespējams, vajagot mainīt treneri. 11. jūnijā notika LFF valdes sēde, kurā “nolēma, ka valstsvienības galvenais treneris Aleksandrs Starkovs šajā amatā paliks līdz pasaules čempionāta kvalifikācijas cikla beigām, kas mūsu izlasei pienāks 15. oktobrī”, ziņoja “Latvijas Avīze”.
Taču jau jūlijā viss izmainījās – Aleksandrs Starkovs atkāpās, par ko gan izbrīns bija žurnālistam Anatolijam Kreipānam intervijā Latvijas televīzijai. Kā viņš teica, jocīgākais bija, ka lēmums tika pieņemts vairāk nekā mēnesi pēc spēles pret Bosniju un Hercegovinu. 11. jūlijā ziņās varēja lasīt gan par Starkova atkāpšanos, gan par to, ka viņa vietā pieņemts Marians Pahars, tā brīža U-21 izlases galvenais treneris. Jocīga notikumu secība bija tādēļ, ka vēl jūnijā pēc zaudējuma Bosnijai un Hercegovinai sasauktajā preses konferencē LFF prezidents sacīja, ka Starkovam ir jāpaliek strādāt: “Šobrīd neredzu variantus un arī iemeslus, kādēļ Starkovam būtu jāaiziet no amata. Jā, ja beigsies cikls un atradīsimies zemāk par Lietuvu un Lihtenšteinu, tad ir skaidrs, ka ir pamats par to runāt. Šobrīd esam tajā vietā, kurā mums ir jābūt. Var jau stādīt lielus uzdevumus, var jau pēc tam ņirgāties paši par sevi un treneri, bet ir reāli jāskatās uz lietām. Reālas lietas ir tādas, ka šobrīd mums ir trīs četri konkurētspējīgi futbolisti – Vaņins, Gorkšs, Cauņa un Rudņevs. Tā kā tā ir realitāte, un tāpēc jautājums par Starkova nomaiņu vienkārši būtu lielākais stulbums, kādu es pats varētu pieļaut.” Par savu lēmumu atkāpties intervijā “Sporta Avīzei” jūlija beigās sacīja Aleksandrs Starkovs: “Jebkurai komandai, jo īpaši nacionālajai izlasei, ir jābūt sajūtai, ka tai uzticas, ka to mīl, par to pārdzīvo un pārdzīvo vienmēr. Ideālā variantā – visi – līdzjutēji, spēlētāji, treneri, vadība. Ja tā nav, nebūs arī rezultāta. Šajā gadījumā jutu, mana intuīcija teica priekšā, ka tā šobrīd nav. Pat pēc tam, kad valde man deva uzticību, es nesajutu, ka situācija mainās.” Lai gan pirmie gadi pēc atgriešanās izlasē bija veiksmīgi, tomēr pēdējos gados iezīmējās negatīva tendence, kas loģiski noslēdzās ar Aleksandra Starkova atvadām no valstsvienības. Taču, kā izrādījās, Starkovs nebija teicis pēdējo vārdu saistībā ar izlases trenēšanu.
Latvijas futbola leģendas Mariana Pahara iespēja
Jaunajam izlases trenerim Marianam Paharam nebija lielas pieredzes trenera arodā, tomēr iekrāta sezona asistenta lomā un divi gadi jau galvenā trenera amatā bijušajā flagmanī “Skonto”. 2012. gada decembrī iecelts par U-21 izlases galveno treneri, līdz kļūšanai par nacionālās valstsvienības treneri ar jauniešu izlasi nospēlēja tikai vienu atlases spēli (4:0 pret Lihtenšteinu). Debija pie lielās izlases stūres bija jau pēc mēneša kopš iecelšanas par treneri, un tā notika Igaunijā, kur pārbaudes spēlē vairākumā 1:1. Paharam priekšā bija vēl 4 spēles 2014. gada Pasaules kausa kvalifikācijā – septembrī mājās uzvara pār Lietuvu, kam sekoja divi zaudējumi viesos un pēdējā grupas mačā neizšķirts pret slovākiem. Latvijai 5. vieta ar 8 punktiem, par trim atpaliekot no dienvidu kaimiņiem. Gatavojoties Euro 2016 atlasei, Latvija aizvadīja vairākas pārbaudes spēles, tajā skaitā uzvarot Baltijas kausā. Un tieši pirms jau svarīgākās spēles – kvalifikācijā pirmais mačs bija Kazahstānā – Latvija “Skonto” stadionā ar 2:0 uzveica armēņus. “Šī ir tikai pārbaude, gatavojamies mačam pret Kazahstānas izlasi, tomēr prieks par uzvaru. Armēnija FIFA rangā ieņem 36. vietu, kas nozīmē, ka varam pārspēt arī spēcīgākus pretiniekus nekā paši. Jā, bija kļūdas, otrais puslaiks man nepatika, taču labi, ka pirms oficiālas spēles ieguvām pozitīvas emocijas. Mums tomēr uzvaru nav tik daudz,” Mariana Pahara sacītais pēc spēles citēts “Latvijas Avīzē”. Šī spēle ir zīmīga ar to, ka Lavijas fanu sektors pirmoreiz izpildīja “putin huilo”. Latvijas izlases vārtsargs Aleksandrs Koliņko atļāvās uz Sportacentrs.com žurnālista jautājumu par faniem atbildēt šādi: “Ja godīgi, man nepatika atbalsts. Es nesapratu fanus. Kādā sakarā šeit Putins, kad spēlē Armēnijas izlase ar Latvijas izlasi? Ja jums ir kaut kādi, nezinu, politiskie uzskati, ejiet uz Krievijas vēstniecību un tur varat izteikties. Kā tas attiecas uz futbolu, ja godīgi, nesapratu. Tas man nepatika.”
Diemžēl ciklu nespējām iesākt ar uzvaru, Kazahstānā piedzīvojot bezvārtu neizšķirtu. Pirmajā mājas spēlē pret specīgo Islandi, ko daudzi futbola līdzjutēji nemaz par tādu neuzskatīja (vēl gaišā atmiņā bija Euro 2008 atlasē gūtās uzvaras ar 4:0 un 4:2 pār islandiešiem), līdz gandrīz 2. puslaika vidum 0:0, bet 66., 77. un 90. minūtē viesi raidīja bumbu mūsu vārtos, un tas ļāva islandiešiem būt pirmajā vietā grupā pēc 2 spēlēm (cikla 1. mačā Reikjavīkā 3:0 pret turkiem). Jau pēc trim dienām jāspēkojas pret Turciju, un šādā spēlē izlases galvenais treneris deva iespēju debitēt (un jau sākumsastāvā) FK “Liepāja” talantam Jānim Ikauniekam. Un spēle nesa augļus – 1:1 pret Turciju. Taču novembra spēli Amsterdamā gan Marians Pahars un spēlētāji, gan līdzjutēji vēlējās aizmirst pēc iespējas ātrāk – Latvijas izlasi saplosīja ar 6:0 līdz tam gan Islandē, gan Čehijā zaudējusī Nīderlande. Uz izlases nometni 2015. gada martā Marians Pahars neizsauca Vācijas Bundeslīgā spēlējošo Artjomu Rudņevu. Pats futbolists trenerim sacījis, ka nav gatavs par visiem 100% būt izlasē, tādēļ treneris viņu neizsauca. Tas gan nebija ne pirmais, ne pēdējais gadījums, kad Rudņevs neatbrauc uz izlases nometni (gan Starkova, gan arī jau Pahara vadībā vairākos sabraukumos viņš netika paņemts). Tas gan nepatraucēja latviešiem aizvadīt spēli Čehijā tuvu izcilībai: izcilais pretuzbrukums un Alekseja Višņakova solo skrējiens un vārti 30. minūtē deva mums vadību spēlē, tuvu izlase bija otrajiem vārtiem mača 2. daļā, kad Valērijs Šabala noorientējās un pārmeta “svecīti” pāri čehu vārtsargam Petram Čeham, taču bumba nogriezās no rezultatīvās trajektorijas un aizripoja nedaudz garām kreisajam vārtu stabam. Diemžēl pašās spēles beigās, 90. minūtē, čehi izlīdzināja – 1:1.
Cikla turpinājumā Latvija mājās jūnijā ar dziļu aizsardzību neļāva sevi saplūkāt, taču 0:2 pret Nīderlandi nekādu prieku nedeva. Septembrī Turcijā negaidīts 1:1, kas diemžēl nesekmēja iegūt punktus pret čehiem (1:2) mājās “Skonto” stadionā, paralēli dažus simtus metru tālāk notiekot Eiropas čempionāta basketbolā spēlei ar Latvijas izlases dalību. Oktobrī izbraukums uz Islandi, valsti, kas pārsteidza visus, kvalificēdamies Eiropas čempionātam, deva pozitīvas emocijas – pēc vāja spēles sākuma atspēlēšanās un iegūts neizšķirts. Pirms pēdējā mača grupā pret kazahiem Latvijai bija 5 punkti – no tiem četri pret augsta līmeņa komandām –, bet Kazahstāna bija ieguvusi tikai divus. Bet spēle diemžēl neizdevās – 0:1 pret kazahiem un pēdējā vieta grupa. Cikls noslēdzās “ar pliekanu garšu”, kā rakstīja Ilmārs Stūriška “Latvijas Avīzē” pēc zaudējuma pēdējā cīņā. Preses konferencē Marians Pahars arī bija vīlies par iznākumu, taču par izlases nākotni bija cerīgs: “Bija labas spēles, bija sliktas, bet domāju, ka mūsu komandai ir nākotne un mēs paliekam labāki un labāki. Mēs vēl neesam TOP komanda, bet cerams, ka kādreiz par tādu kļūsim.” Žurnālists Ivars Āboliņš pēc klupiena pret kazahiem rakstīja: “Kopumā šis cikls diemžēl jāvērtē ar mīnusa zīmi. Tomēr patiesais Pahara darba un izlases spēka mērs būs nākamais cikls – tas arī saliks visus punktus uz i un parādīs, kāda ir mūsu patiesā vieta pasaules futbola kartē. Un var izrādīties gan, ka tā ir zemāka nekā ļaunākajos murgos redzētā, gan daudz augstāk, kā jebkad esam uzdrošinājušies sapņot.”
2018. gada Pasaules kausa atlases grupas izlozē Latvija ieguva pietiekami labas (izvērtējot, ko potenciāli varēja iegūt, proti, daudz stiprākas) komandas – no ceturtā jeb vienu augstāk, nekā bijām mēs, groza dabūjām Fēru salas, ko, tiesa, vairs nevarēja uzskatīt par pundurīti futbolā (atlasē uz Euro 2016 salinieki divreiz pieveica grieķus un ierindojās 5. vietā, apsteidzot tieši Grieķiju). Nākamais gads Latvijai iesākās un turpinājās ar bezzaudējumu sēriju, piemēram, martā Gibraltārā uzvarot ar 5:0, jūnijā otro reizi, Mariana Pahara trenēti, Latvijas futbolisti uzvarēja Baltijas kausā (taču te jāatzīmē, ka izspēlējās vecā nerakstīgā prasība – jebkādā veidā, arī spēlējot ar “autobusu”, kā bija Tallinā, kur ar neizšķirta noturēšanu garantējām titulu, uzvarēt Baltijas kausā, nevis censties iespēlēt jaunāku sastāvu, dodot iespēju mazāk izlasē uzspēlējušajiem). 2. septembrī mājās ar 3:1 pieveikta talantīgā un, ja paskatāmies spēles protokolu, ar daudziem labos Eiropas čempionātu klubos pierakstītiem spēlētājiem esošā Luksemburga. Pirmajā kvalifikācijas spēlē Andorā minimāla uzvara ar 1:0 – ar spēlētāju sniegumu paši, treneris un līdzjutēji bija ļoti neapmierināti. “Bija nervoza spēle. Manuprāt, tiesneši jau no pirmajām minūtēm nogalināja spēli. Tas nekādā gadījumā nav mums attaisnojums, jo vajadzēja iesist otros vārtus, lai būtu vieglāk. Varbūt nebijām optimālajā kondīcijā vai sastāvā. Diemžēl dažādi faktori ietekmēja spēli. Tagad visi var spēlēt un atņemt punktus visiem. Būs grūti visiem. Savā laukumā viņi var iesist jebkuram. Mūsu izpildījumā nebija pati labākā spēlē, taču esmu priecīgs, ka izdevās gūt trīs punktus,” pēc spēles teica Marians Pahars. Turpinājumā rudenī latviešiem bija labvēlīgs kalendārs – divas mājas spēles pret Fēru salām un Ungāriju.
Pret Fēru salām Latvijas izlasē un jau pamatsastāvā debitēja Vladislavs Gutkovskis, bet tas uzbrukumā neko nedeva, viesiem pa vārtiem abos puslaikos un uzvara pār latviešiem un tobrīd pēc 2 kārtām tabulā ierindojās 2. vietā. Marians Pahars preses konferencē atzīmēja, ka Latvija nebija optimālā sastāvā (tovakar otro spēli izlasē aizvadīja Gļebs Kļuškins, palīdzēt izlasei kārtējo reizi nevarēja Rudņevs, arī Dubra un Cauņa). Nacionālās izlases treneris preses konferencē nepaziņoja par atkāpšanos. Taču vilšanās par zaudējumu bija. Andris Sudmalis, “Kurzemes Vārda” žurnālists, rakstīja: “Šovakar Latvijas izlase, visticamāk, ļoti mazas klātienes un neklātienes auditorijas vērota, Rīgā tiksies ar Ungāriju. Visas pazīmes liecina, ka M. Pahars pats savu amatu negrasās pamest, lai gan tieši šāds solis Latvijas izlasei šobrīd ir nepieciešams. Trīs gadu laikā kopš atrašanās savā amatā kādreizējais Latvijas futbola līdzjutēju gandrīz pielūgtais Pahars ir kļuvis par šobrīd Latvijas kājbumbā vienu no nemīlētākajām personībām, un daudzus līdzjutējus šobrīd vieno pārliecība – Marianam Paharam ir jāpamet izlases galvenā trenera amats.” Lai gan pret ungāriem neizdevās paņemt punktus, spēles saturs bija pietiekami labs, taču vārtus Latvijas izlase nespēja gūt.
Cikls turpinājās ar zaudējumu Portugālē, bet nākamā gada martā viesos pretī bija Šveice – 0:1, taču parādītais sniegums mūsu spēlētāju izpildījumā iepriecināja, kas gan punktus tabulā nedeva. Jau pēc trim dienām spēle Gruzijā, kas izvērtās kā ļauns murgs. Bezierunu sagrāve ar 0:5, spēlējot praktiski ar to pašu, pirms tam smagu cīņu aizvadījušo sastāvu. “Nezinu, kas notika ar futbolistiem, tomēr pēc šādām spēlēm galvenie treneri parasti atkāpjas. Man bija kauns skatīties mūsu futbolistu spēli šodien, īpaši ņemot vērā, ka pirms pāris dienām tā tik laba bija Šveicē. Futbolists var būt noguris vai negatavs, bet šādi spēlēt nedrīkst. Domāju, ka Latvijas Futbola federācijas (LFF) vadītājiem jāmeklē jauns treneris,” Pahara sacītais pēc mača bija atreferēts “Latvijas Avīzē”. Atlūgumu par atkāpšanos iesniedza drīz pēc spēles beigām pats Pahars. Šoreiz nevajadzēja skubinājumu ne no preses, ne LFF vadības. Jau pēc aptuveni 3 nedēļām futbola federācija izziņoja, ka par nacionālās izlases galveno treneri iecelts… Aleksandrs Starkovs.
Vērā ņemama un, ar laiku atskatoties, interesanta bija Mariana Pahara saruna ar žurnālistiem, kas notika neilgi pēc atkāpšanās no amata (Sportacentrs.com pieejama pilnā apmērā: pirmā daļa un otrā daļa) un kurā viņš izteica savas domas par šiem nedaudz vairāk nekā trim ar pusi gadiem izlasē. Šajā sarunā Marians Pahars pasacīja, ka jau pēc zaudējuma Fēru salām viņš vēlējās atkāpties, to izstāstīja treneru asistentiem, LFF vadībai, taču viņu atrunāja veikt šādu darbību. Spēles pret Gruziju pārtraukumā, kā sarunā ar žurnālistiem pastāstīja, galvenais treneris bija pieņēmis lēmumu un to nemainītu, ja arī rezultāts būtu bijis mazāks. “Pēc spēles pret Gruziju, kad jau biju viesnīcā divos naktī un kad spēlētāji man zvanīja, rakstīja un gribēja, lai ar viņiem tiekos – jau naktī, pēc spēles –, un prasīja, lai neaizeju no izlases – droši vien tā dēļ bija vērts strādāt. Un tas ir pats vērtīgākais, kas bija. Jo rezultāta diemžēl nebija [ironiski iesmejas]. Tas patiesībā silda [sirdi], un, ja reiz šādu novērtējumu saņēmu, acīmredzot nebiju šeit veltīgi,” Mariana Pahara teikto var izlasīt Sportacentrs.com. Latvijas futbola leģendas Mariana Pahara ceļš ar Latvijas nacionālo izlasi beidzās brīdī, kad šķita, ka ir sasniegts zemākais punkts Latvijas futbola vēsturē (to uzrādīja valstu reitings). Jāatzīmē vēl kāda svarīga detaļa: Marians Pahars uzsāka gaitas izlasē, runādams krievu valodā, taču turpinājumā, kā viņš pats apsolīja, saziņā izmantoja lielākoties latviešu valodu.
Starkova trešais posms…
Laikā posmā starp Pahara aiziešanu un Starkova apstiprināšanu Latvijas izlases mājvietā “Skonto” stadionā notika pārvērtības – “Skonto” stadionā kustamās mantas īpašnieki skrūvēja nost krēslus u.c. lietas, ziņoja portāls “Delfi”. Līdz mačam mājās pret Portugāli bija atlikuši divi mēneši, tomēr spēle pret portugāļiem norisinājās 2000. gadā atklātajā stadionā. Aleksandrs Starkovs, ticis atkal pie galvenā trenera amata valstsvienībā, sacīja: “Apzinos, ka manu apstiprinājumu sabiedrība varētu uztvert neviennozīmīgi, taču šobrīd izjūtu lielu motivāciju strādāt un palīdzēt Latvijas izlasei sasniegt to līmeni un rezultātu, kādu tā ir spējīga sasniegt.” Pieredzējušais treneris solīja vairāk runāt latviski, ko iepriekšējās reizēs nedarīja gandrīz nemaz. Pirmajā sabraukumā jūnijā Latvijai bija jāizvada kvalifikācijas spēle pret Portugāli un pārbaudes mačs pret igauņiem. Atlases spēlē, kurā spēles dienā biļeti varēja iegādāties, ja paveicās, par aptuveni 100 eiro, pret Portugāli ar Ronaldu uzbrukumā Starkovs četriem futbolistiem deva iespēju debitēt izlasē – Jevgeņijs Kazačoks un Ņikita Koļesovs sāka pamatsastāvā, bet Dāvis Indrāns un Edgars Vardanjans tika uz maiņu no soliņa. Trīs dienas vēlāk pirmo reizi nacionālās izlases kreklā uz laukuma izgāja Roberts Uldriķis, bet komanda otro reizi zaudēja “jaunā” (ne vecuma ziņā) trenera vadībā zaudēja. “Notiek sastāva atjaunošana, un viņiem nepieciešams laiks, lai aprastu ar valstsvienības spēli. Ticu, ka ceļš ir pareizs. Jauno spēlētāju iesaistīšana ir pārdomāts solis. Viņi šajās spēlēs sevi parādīja pietiekami labi,” pēc zaudējuma ziemeļu kaimiņiem (1:2) preses konferencē teica A. Starkovs (citāts no “Dienas”).
Latvija atlases ciklā pirms rudens daļas noslīdēja uz pēdējo vietu grupā, jo Andora jūnijā mājas pieveica Ungāriju, kas latviešiem bija nākamais pretinieks. Zaudējumi Ungārijā un mājās pret Šveici nozīmēja, ka Latvijas izlase deviņas spēles pēc kārtas ir piekāpusies pretiniekam. Neveiksmīgā atlase uz 2018. gada Pasaules kausu oktobrī noslēgta ar 0:0 Fēru salās un 4:0 pret Andoru, tādējādi ierindojoties 5. vietā ar 7 punktiem. Pēc izlozes apspriestie 12 punkti no fēriešiem un andoriešiem plus pret pārējiem pieķertie punkti bija tikai iedomas, un tas jau trešo kvalifikācijas periodu pēc kārtas netieši parādīja tā laika Latvijas futbola līmeni.
Kopš Aleksandrs Starkovs kļuva par izlases galveno treneri, vienu no meistarīgākajiem Latvijas futbolistiem Artūru Karašausku neizsauca uz valstsvienību (tam par iemeslu ir pirms daudziem gadiem notikušais konflikts abu starpā). Togad Artūrs Virslīgā atzīmējās ar 12 vārtu guvumiem un neilgi pēc pēdējā atlases mača pret andoriešiem izcēlās ar diviem precīziem sitieniem Latvijas kausa finālā pret “Riga”, nesot uzvaru Liepājas komandai. Gan kausa finālā, gan iepriekš Artūrs pēc saviem vārtiem “zvanīja” Starkovam. “Visu laiku viņu bāžat un bāžat [man sejā], bet teikšu tā, ka viņam pašam no jūsu puses tas ir slikts pakalpojums, jo viņu tas piespiež vēl kaut kā atbildēt – un ne vienmēr pareizi un skaisti. Kā gan viņš pēc tam, tik daudz sarunājis un parādījis, ieradīsies komandā, kā gan mēs, 25 cilvēki, tad pēc tam apsēdīsimies?! Vai jūs viņu pēc tam nosēdinātu blakus citiem spēlētājiem? Nezinu, nezinu…” sarunā ar žurnālistiem gada beigās Starkovs izklāstīja savas domas par Karašauska situāciju.
2017. gada novembrī Latvija nospēlēja divas pārbaudes spēles, kurās zaudēja Saūda Arābijai un Kosovai, nākamā gada 3. februārī Turcijā ar nepieredzējušu sastāvu (seši futbolisti debitēja izlasē) vēlreiz zaudējums, šoreiz pret Dienvidkoreju. Martā turpinājās pārbaudes mači – savā otrajā izlases spēlē Vladislavs Fjodorovs panāca neizšķirtu (1:1) pret Fēru salām, bet pret Gibraltāru 88. minūtē ielaisti vārti un kārtējais piedzīvotais apkaunojums pavasarī Latvijas futbola izlasei. Pēc mača intervijā, ko publicēja federācijas mājaslapā, Aleksandrs Starkovs: “Ja runājam par otro pārbaudes spēli pret Gibraltāru, tad visi mūsu patiesie līdzjutēji un arī nelabvēļi rēķinājās ar pozitīvu rezultātu. Visi domājām par uzvaru. Mums šoreiz tas neizdevās. Kādi ir iemesli? Ziniet, futbolā nereti notiek paradoksi. Šajā mačā mums piederēja pārsvars, it īpaši, pirmajā puslaikā. Savukārt otrajā puslaikā ielaidām vārtus pēc rikošeta, kas bija zināmā mērā neloģisks, ja vērtējam tieši pēc spēles gaitas… Toties šie vārti iepriecināja mūsu nelabvēļus. Vēlos to uzsvērt, jo mēs pēc spēles aizvadījām sapulci ar mūsu spēlētājiem. Personīgi man tas nebija pārsteigums, un mani iepriecināja futbolistu attieksme par notikušo. Futbolistiem šobrīd ir kauns. Arī mums visiem ir kauns. Mūsu valstsvienības īsto līdzjutēju priekšā vēlos atvainoties par to, ka esam sagādājuši viņiem nepatīkamus mirkļus. Es nepārtraukti saņemu īsziņas un zvanus, kur cilvēki jūt līdzi… Atkārtošos, Gibraltārs ir tā komanda, kuru mums ir pienākums uzvarēt. Taču futbolā tādus vārdus kā “pienākums uzvarēt” allaž nepieciešams pierādīt laukumā. Šajās pārbaudes spēlēs mēs dodam spēļu praksi mūsu jaunajiem futbolistiem, ja skatāmies viņu aizvadīto spēļu skaita valstsvienībā. Dodam iespēju gūt šādu pieredzi. Dāvis Indrāns vai Jevgeņijs Kazačoks vairs nav tik ļoti jauni spēlētāji vecuma ziņā, taču viņi vēl ir nepieredzējuši tieši valstsvienības spēlēs. Viņiem vēl nav pat 10 spēļu valstsvienībā. Šiem spēlētājiem ir jākrāj pieredze – gan pozitīva, gan arī negatīva pieredze. Par nožēlu šoreiz guvām negatīvu pieredzi. Ceru, ka mūsu patiesie līdzjutēji būs kopā ar komandu arī turpmāk.”
Tātad, tāpat kā pret Lihtenšteinu (1:1) 2013. gada martā, arī šoreiz bez paziņojuma par atkāpšanos uzreiz pēc spēles. Jānis Mežeckis dienu pēc zaudējuma intervijā Latvijas radio sacīja, ka nevajadzētu uz karstām pēdām pieņemt kādu lēmumu. Taču jau pēc nedēļas, 3. aprīlī, LFF valde ar 6 balsīm “Par”, trim balsojot “Pret”, atbrīvoja A. Starkovu no izlases trenera amata. Savā ziņā kritiens no Gibraltāra klints bija zīmīgs, jo aprīļa noslēgumā norisinājās LFF kongress, kurā ievēlēja jaunu prezidentu un savu darbu prezidenta amatā, kas ilga no 1996. gada, noslēdza Guntis Indriksons, piedzīvojot gan Euro 2004 sasniegšanu, gan kārtējo “zemāk vairs nav kur krist” brīdi.
Soms Pātelainens noturas tikai pusgadu
Pēc ārkārtas valdes sēdes, kā rakstīja “Diena”, LFF ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis atzinis, ka valstsvienības nākamo galveno treneri meklēs ārzemnieku speciālistu vidū. Jūnija sākumā bija jāaizvada Baltijas kausa spēles – līdz šiem pārbaudes mačiem arī būtu jātiek galā ar jaunā trenera atrašanu, sacīja J. Mežeckis. Par jauno futbola federācijas prezidentu 27. aprīlī kļuva Kaspars Gorkšs, bet 10. maijā Sportacentrs.com ziņoja, ka par nacionālās izlases galveno treneri virza somu Miksu Pātelainenu (pirms tam vadījis gan vairākus klubus, gan arī Somijas izlasi no 2011. līdz 2015. gadam). Galvenā trenera prezentācijā pirms Baltijas kausa jaunais treneris teica, ka Latvijai ir labi futbolisti, kuri var sasniegt veiksmīgu rezultātu. Pātelainens uz spēlēm pret kaimiņiem un Azerbaidžānu izsauca arī Starkova laikā nespēlējošo Artūru Karašausku.
Savā pirmajā spēlē Latvija Daugavas stadionā uzvarēja Igauniju, pateicoties Jāņa Ikaunieka vārtu guvumam 70. minūtē, bet Lietuvā, kur debitēja Vitālijs Rečickis, neizšķirts 1:1 un uzvara turnīrā. 9. jūnijā, debiju izlasē piedzīvojot vārtsargam Jevgeņijam Nerugalam, latviešiem blāvs sniegums, zaudējums 1:3 Azerbaidžānai, bet vienīgais pozitīvais elements – Roberts Uldriķis spēles pašās beigās guva pirmos vārtus izlasē, kas nodrošināja viņam līgumu Šveices Superlīgā. Rudenī Latviju sagaidīja Nāciju līgas grupas spēles pret Gruziju, Kazahstānu un Andoru. Pirmajā mačā Andorā Latvija neiesita un D līgas 1. grupu iesāka ar neizšķirtu. “Esmu pārsteigts par mūsu sniegumu šovakar, jo tas nebija tas, ko es gaidīju, it sevišķi spēlē pret Andoru. Rezultāts man ir pārsteigums. Nebijām plānojuši šādu spēli. Mums pietrūka kustības un bija daudz kļūdu. Nevar pārmest spēlētājiem par pašatdevi, taču kopumā sniegums bija vājš. Izskatījāmies nervozi, un nesaprotu, kādēļ tas tā notika. Mums bija jābūt pārliecinātiem par saviem spēkiem, bet esmu pārsteigts, ka viss sagriezās otrādi,” pēc 0:0 Andorā teica izlases galvenais treneris. Gruzijā, vārtus ielaižot no 11 metru soda sitiena atzīmes, Latvijai pirmais zaudējums, un pēc divām spēlēm komandas sniegums vērtējams ļoti vāji. Runājot par piešķirto pendeli, “Latvijas Avīzei” viens no Latvijas futbola tiesnešiem sacīja, ka tomēr nevajadzēja piešķirt sodu par labu mājiniekiem, jo uzbrucējs esot simulējis, par ko bija jāpiešķir dzeltenā kartīte par tēlošanu (tiesnesis teica, ka blogos, kurā raksta par tiesnešiem un viņu darbībām, arī citi atzinuši – pārkāpums “bija saskatāms ar mikroskopu”).
Oktobrī mūsējiem bija laba iespēja revanšēties, jo bija 2 mājas spēles. Diemžēl 1:1 pret kazahiem un 0:3 pret gruzīniem, kas bija grupas favorīti, nerādīja par nekādu attīstību, drīzāk turpināšanu grimt purvā. “Pātelainena vadībā komanda pilnīgi mainījusies, tai ir cits stils, esam vairāk pārliecināti par saviem spēkiem, nebaidāmies spēlēt ar bumbu. Agrāk izlasei nebija rakstura, tagad ir, pret kazahiem no 0:1 izmainījām spēli,” Andris Vaņins, kura teiktais citēts “Latvijas Avīzē”, turpināja, “guvām vārtus un varējām uzvarēt. Tas ceļš ir pareizs, esam spēruši platu soli uz priekšu. Es ceru, ka Pātelainens paliks ar izlasi arī pēc Nāciju līgas spēļu beigām.” Cikla noslēgumā Latvijas futbolisti tā arī nespēja gūt uzvaru – viesos neizšķirti pret Kazahstānu un Andoru. Lai gan uzvaru grupā no Latvija izlases nevarēja pieprasīt (Gruzija gan pēc spēlētāju sastāva, gan pēc bukmeikeru koeficientiem bija favorīti), divas uzvaras pret Andoru un apsteigt Kazahstānu varējām vēlēties. Noslēgumā Latvijas valstsvienība ar iegūtiem 4 punktiem, esot labākai vārtu starpībai, apsteidza Andoru, bet atpalika no Kazahstānas par 2 punktiem, bet no Gruzijas – par 12 punktiem.
Interesanti, ka līgums ar somu treneri bija līdz gada beigām. Uzdevums, ar kādu pieņēma amatā Pātelainenu, bija cīnīties par uzvaru grupā, kas netika izpildīts. Intervijā (publicēta 26. novembrī) “Latvijas Avīzei” LFF prezidents Kaspars Gorkšs minēja, ka Miksu Pātelainena darbu vērtēs LFF treneru padome un valde, tad arī lemšot par nākamajiem soļiem. LFF valdes sēdē 4. decembrī tika uzklausīts galvenais treneris, un sēdes protokolā rakstīts, ka K. Gorkšs individuāli satiksies ar Pātelainenu un “uzņemas atbildību pieņemt lēmumu par darba attiecību turpināšanu”. Somu speciālists vēlāk gan atzina, ka nejutis atbalstu no LFF un ka atšķīrušās trenera un federācijas domas, un atkāpās (bet līgums jau pavisam drīz tāpat beigtos) no amata. Gorkšs, Sportacentrs.com vaicāts par to, kā nonāca līdz šādam lēmumam, sacīja, ka Pātelainenam trūka konkrēta redzējuma par valstsvienības nākotni.
Stojanovičs LFF kongresu gadā ar izlasi graujoši zaudē
Nākamās spēles izlasei bija 2019. gada martā, Euro 2020 atlasē tiekoties ar Ziemeļmaķedoniju un Poliju, tādēļ ar trenera meklēšanu nevarēja iekavēties. Pēc 2018. gada pēdējās LFF valdes sēdes Kaspars Gorkšs, atbildot uz jautājumu par nākamo nacionālās izlases galveno treneri, teica, ka kopumā esot skaidrs, kurš tas būs, taču to nevarot vēl nosaukt, jo viņš ir darba attiecībās ar kādu klubu. Starp izskanējušajiem kandidātiem bija tikko par Latvijas čempioni ar “Riga” kļuvušais Viktors Skripņiks un 2017. gadā futbola klubu “Riga” trenējušais Slaviša Stojanovičs. LFF valdes sēdē 15. janvārī K. Gorkšs ziņoja, ka ir panākta vienošanās ar iespējamo izlases galveno treneri, bet kandidāts piekodinājis, lai viņa vārds netiktu publiskots, jo viņš vēl aizvien ir galvenais treneris citā futbola komandā, un ka ir vienošanās – jauno treneri oficiāli prezentēs 1. martā. Jau tobrīd neoficiāli ir zināms, ka tas būs Slaviša Stojanovičs. 1. martā izziņoja, ka Stojanovičs oficiāli kļuvis par Latvijas nacionālās izlases galveno treneri. “Man nepatīk lietot klišejas, bet trenēt Latvijas izlasi – tas man ir liels gods. Nav pirmā reize, kad atrodos pie nacionālās valstsvienības stūres, tādējādi zinu, ar ko jārēķinās un cik specifisks ir šis amats. Centīšos strādāt no visas sirds un palīdzēt Latvijas izlasei sasniegt mērķus. Starta pozīcija nav pati labākā, šis ir smags brīdis ikvienam, bet gribam strādāt. Vēlos piesaistīt jaunos futbolistus un ļaut viņiem kļūt par stabiliem spēlētājiem,” nosaucot izlases kandidātus marta sabraukumam, sacīja S. Stojanovičs.
Ņemot vērā aizvadīto gadu sliktos rezultātus, Latvija Euro 2020 kvalifikācijas izlozē bija pēdējā grozā, šādā situācijā esot otro reizi (pirmā reize, kas loģiski, bija 1994. gada Pasaules kausa atlasē). Lai gan no spēcīgākajiem četriem groziem Latvijai grupā tika, vērtējot pēc izlašu ranga vietām, vienas no vājākajām izlasēm, tomēr visas bija galvas tiesu stiprākas nekā mēs. Pirmajā mačā, kas bija izbraukumā, Latvijai pirmais puslaiks pilnībā neizdevies un “katastrofāls” (trenera atziņa pēc spēles) – 0:2, un traumā iedzīvojās izlases Nr. 1 vārtsargs Andris Vaņins, kuru nomainīja Pāvels Šteinbors –, taču, lai arī otrajā pusē 1:1, neko iepriecinošu, izņemot to, ka debitēja Kristers Tobers, nevarēja atrast. Uzbrucējs Roberts Uldriķis pēc spēles atstāstīja, ko treneris futbolsitiem teicis, un pieminēja LFF #11vilki: “Puslaika pārtraukumā treneris pateica visu, ko domā. Teica, ka spēlējām bez degsmes un cīņasspara. Izcēla, ka nav jādomā par vilkiem, ja spēlējam kā čivavas. No sevis varu piebilst, ka labāk lai vilki pagaidām ir leļļu teātrī, nevis izlasē. Šeit ir nacionālā izlase, kur jādomā par futbolu, ne kaut kādiem vilkiem. Ja fani redzēs, ka cīnāmies un sitamies, tad arī mūs atzīs. Sākumā jābūt rezultātiem. Tagad sanāk muļķīgi – vilki šeit, vilki tur, bet visu laiku zaudējam.”
Jau nākamā spēle rādīja, ka viss nav tik slikti. Varšavā ļoti labs 1. puslaiks (sitienu statistika līdzīga, kā arī bija vairāki momenti, tajā spēlē labi sevi parādīja Artūrs Karašausks), 0:0 līdz pat 75. minūtei, bet beigās diemžēl neizturējām poļu spiedienu (0:2). Jāatzīmē, ka togad notika vairāki LFF ārkārtas kongresi un viens no tiem vienā dienā ar Latvijas izlases pirmo mājas spēli pret Izraēlu. Pēc nelielā cerību uzplaiksnījuma Polijā jūnijā sekoja sausie zaudējumi gan pret Izraēlu, gan Slovēniju. Vilšanās par spēlētāju sniegumu bija daudziem: no spēles pret slovēņiem, kurā jau 47. minūtē rezultāts bija 0:5, nesagaidījuši beigu svilpi, atstāja nozīmīga daļa atnākušo skatītāju, Ultras Latvija pēc 0:3 noņēma banerus un pārstāja atbalstīt Latvijas izlasi. Daudzi ar ilgu gadu stāžu Latvijas futbola līdzjutēji bija arī neapmierināti, ka pirms spēlēm pret Izraēlu un Slovēniju, lai piesaistītu jaunus skatītājus, LFF bija uzaicinājusi ar koncertu uzstāties reperiem. Sašutumam pamatā bija tas, ka tādējādi tika noņemts fokuss no galvenā, kas notika Daugavas stadionā, – izlašu spēlēm. Uz jautājumu, vai šim izlases sastāvam ir nākotne, pēc zaudējuma Slovēnijai Stojanovičs, kura teikto varēja lasīt “Dienā”, atbildēja noliedzoši: “Ar šādu attieksmi, šādu uzvedību un šādu degsmi noteikti nav. Pat ne tuvu. Pat ne tuvu!” Intervijā “Latvijas Avīzei” Gorkšs uzskatīja, ka trenerim ir jādod laiks (līgums parakstīts tika uz trim gadiem). LFF prezidents: “Pēc katra atsevišķa posma arī vērtēsim viņa darbu, bet lielais mērķis viņam ir izveidot izlasi, integrējot tieši tādas vērtības kā lepnums, pašatdeve. Mazai valstij jāspēlē ar lielu sirdi laukumā. Mēs visi viņu atbalstīsim.”
Nākamajā spēlē Austrijā uzreiz pamatsastāvā savu debiju piedzīvoja trīs futbolisti no Virslīgas – Armands Pētersons, Antonijs Černomordijs un Boriss Bogdaškins. Taču no bedres izlīst neizdevās – vēl sliktāks sniegums un 0:6 pret austriešiem. Septembra nometnē vēl atlika viena mājas spēle, kas tika aizvadīta praktiski kapu klusumā (2 724 skatītāji), tikai vairāki skatītāji pazobojās, padziedot Roberta Gobziņa tekstu “vilkam govs nokoda kāju”. Mārtiņa Ķigura un Ērika Puncula debijā sagandēts spēles sākums (17. minūtē iedzinējos ar 2 vārtu guvumiem) un vēl viens zaudējums. “Šī bija ļoti grūta treniņu nometne, jo trūka piecu sešu pamatsastāva spēlētāju. Šodien bija tikai trīs centra pussargi. Mēs ejam pāris soļus uz priekšu, bet pēc tam trīs atpakaļ,” pēc klupienu turpinājuma pret Ziemeļmaķedoniju secināja S. Stojanovičs. 30. septembra valdes sēdē piedalījās arī galvenais treneris, kurš piekrita, ka spēlētāji šobrīd dzīvo siltumnīcas apstakļos. “Piekrītu, ka spēlētāji jūtas komforta zonā, tiem ir labi atalgojumi. Tiem nav jācīnās. Nav gatavi doties spēlēt citur, saņemot zemāku atalgojumu. Arī klubu pārstāvji pauž šādu viedokli,” Stojanovičs citēts protokolā.
“Mājas” (viesu līdzjutēju bija vairāk nekā vietējo) spēlē pret poļiem bez jelkādiem variantiem kārtējais – jau sestais pēc kārtas – zaudējums, kurā latvieši nespēja gūt vārtus (vēl jāņem vērā, ka cikla pirmajā spēlē maķedonieši savos vārtos iesita). Toties stadionā sanākušie varēja izbaudīt kārtīgu pirotehnikas performanci tovakar. Paši Latvijas futbolisti pirmo reizi rezultatīti atzīmējās 15. oktobrī Izraēlā (1:3), kur precīzs bija Vladimirs Kamešs. Turklāt divas dienas vēlāk daļēji noslēdzās politiskais cirks ar LFF ārkartas kongresiem – biedri nobalsoja par Kaspara Gorkša atstādināšanu no prezidenta pienākumiem. Atlases noslēdzošās divas spēles bija novembrī. Vispirms atzīstams sniegums Slovēnijā, bet arī tas nedeva Latvijai punktus (0:1). Pēdējā spēlē, kas bija mājās, pret Austrijas, kas bija jau nodrošinājusi kvalificēšanos 2020. gada Eiropas čempionātam, izlases rezervistiem (tiesa, vairums no tiem spēlēja Vācijas Bundeslīgā, par ko mēs varam tikai sapņot) Latvijas futbolisti, 18. novembra uzjundīti, izcīnīja ilgi gaidīto uzvaru, kuru kaldināja aizsarga Mārča Oša vārti 65. minūtē. “Kurzemes Vārda” žurnālists A. Sudmalis rakstīja: “Vai šī uzvara palīdzēs S. Stojanovičam saglabāt savu amatu? Tas pagaidām nav skaidrs. Slovēnis, iespējams, jau šonedēļ tiksies ar LFF vadītājiem, lai pārrunātu viņa nākotni izlases galvenā trenera amatā. No vienas puses, komandas sniegums uzlabojas un ir arī izcīnīta uzvara pret spēcīgiem pretiniekiem. No otras puses, kuluāros dzirdams, ka viņam ir spēcīga opozīcija, kas uzskata, ka Latvijas izlasei nav vajadzīgs ārzemju treneris. Pašmāju futbolistu mentalitāti labāk izpratīšot vietējais speciālists. Runā, ka Stojanovičam nelabvēlīgs spriedums jau ir pieņemts un tas vairs tikai jāapstiprina. Kurš nāks viņa vietā? Versijas ir vairākas. Kārtējo reizi tiek piesaukts Latvijā sen strādājošais Tamazs Pertija, esot pieminēts liepājnieks Viktors Dobrecovs, izskan pat Jurģa Pučinska vārds.”
Ārzemju speciālistam līgums vēl uz diviem gadiem, taču līdz ar Gorkša došanos prom (viņš bija viens no galvenajiem Slavišas atbalstītājiem federācijā) izskanēja domas, ka līgumu ar viņu lauzīs (un tas jau nebūtu arī nekas neloģisks – kopumā atlase bija izgāzta). 25. novembrī norisinās kārtējā valdes kopā sanākšana un Stojanovičs prezentē savu atskaiti. Kā lasāms protokolā, tiek diskutēts par “pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem esošā trenera darbā, par trenera darba attīstību un progresu, kā arī par vietējo speciālistu lomu izlasē”. Pēc nākamās sēdes federācijas ģenerālsekretārs Edgars Pukinsks Sportacentrs.com teica, ka nav diskusiju par to, vai atlaist tā brīžā galveno treneri. “Tiek diskutēts par to, vai ilgtermiņā būtu jābūt vietējam vai ārzemju speciālistam. Taču šobrīd valde nevienā brīdī nav virzījusi diskusiju vai lēmuma pieņemšanu par līguma attiecībām ar esošo treneri. Šobrīd nav valdes uzstādījuma kaut ko mainīt. Valdes uzstādījums ir turpināt diskusiju par Latvijas futbola ceļu, kā rezultātā šāds dialogs [par trenera maiņu] var būt, bet šobrīd nevienā brīdī šāds jautājums nav virzīts uz lemšanu,” atbildēja Pukinsks.
16. janvārī sporta vadošais portāls Sportacentrs.com ziņoja, ka valdes sēdē, kas notiks pēc četrām dienām, iekļauts punkts par nacionālās izlases galvenā trenera jautājumu, taču LFF ģenerālsekretārs sacīja, ka neviens no valdes locekļiem it kā neesot nācis ar šādu ierosinājumu un ka Stojanoviču uz šo sēdi neviens neaicinās, jo “šobrīd arī nav jautājuma, ka mēs izteiktu neuzticību vai ko tamlīdzīgu”. Un tad pienāca 20. janvāris: valdes sēdē darba kārtības jautājums Nr. 2 bija “Nacionālās izlases galvenā trenera jautājums”. Kā norādīts protokolā, Artūrs Zakreševskis aicinājis “ar atbildību novērtēt pašreizējo situāciju ar LFF finansēm, ņemot vērā gan 2019. gada budžeta izpildi, gan 2020. gada budžeta projektu, un, ka izlases tagadējā trenera S.Stojanoviča nomaiņa, ņemot vērā viņa līguma nosacījumus, īstermiņā LFF uzliek papildus finanšu saistības, kas mani pamatoti satrauc”. Protokolā pēc šī teiktā ir ierosinājums: “Lauzt līgumu un pilnvarot E.Pukinsku nodrošināt darba attiecību izbeigšanu ar nacionālās izlases galveno treneri S.Stojanoviču.” Seši valdes locekļi nobalso “Par”, vienīgais “Pret” – A. Zakreševskis, Anastasija Kučinska atturējās. Nākamais protokolā atzīmētais: ņemot vērā Latvijas Futbola treneru asociācijas sniegto atzinumu, “tiek virzīta D. Kazakeviča kandidatūra Latvijas nacionālās izlases galvenā trenera amatam. Sēdē tiek ieaicināts D. Kazakevičs. D. Kazakevičs LFF valdei sniedz savu redzējumu par izlases attīstību, iespējamo treneru korpusu, kā arī tuvākajiem plāniem attiecībā uz izlases sagatavošanās posmu”. Tātad pēkšņi izvirza tajā pašā sēdē jaunu treneri, viņš uzreiz ierodas (šī nav problēma LFF sporta direktoram), un valde nobalso (6 “Par”, 2 “Atturas”) un apstiprina Daini Kazakeviču, U-21 izlases galveno treneri, nacionālās valstsvienības galvenā trenera amatā. S. Stojanovičs par savu atlaišanu uzzināja no Edgara Pukinska, kurš šo ziņu nodeva ar īsziņas starpniecību, kā vēlāk laikrakstam “Diena” apstiprināja Latvijas izlases bijušais galvenais treneris. Pēc būtības viņa atlaišana bija pamatota – viņa vadībā izlasei 1 uzvara un 9 zaudējumi –, taču veids, kā tika panākta treneru nomaiņa, vēlreiz parādīja LFF darbības atklātību un loģiskumu.
Izceltais foto: laikraksts “Sports” 2001. gada 27. aprīlī
