Stāsts par “Skonto” faniem

Opublikowano 14.02.2023
o 23:09
przez Krists Brutāns

Iepriekšējā gadsimta deviņdesmito gadu beigās Latvijas futbolā izveidojās vairākas fanu grupas, starp tām bija arī “Skonto” fani. Par to, kā viss aizsākās, kādi cilvēki bija grupējumā, kādas bija attiecības ar ventspilniekiem un liepājniekiem, un vēl ko citu – vairāk šajā rakstā.

“Baltycki futbol” uz sarunu aicināja vienu no zinošākajiem un ilglaicīgākajiem “Skonto” faniem Eduardu (zināms kā Edward).

“Futbols maz aizgāja no 1998. gada, tad jau bija “Skonto” ziedu laiki, es redzēju fanus, konkrēti bija Minskas fani, mani tā enerģija paņēma, un es gribēju iesaistīties kādā līdzīgā grupējumā, tikai uz vietas, Latvijā. Toreiz tikai uz izlasi gāju, un kluba lietas nebija tik interesantas. Bet pamazām, pamazām sāku skatīties, kā “Skonto” spēlē, sekot, bija Eiropas kausi. Tajā laikā bija “Barcelona”, “Inter” un tā tālāk,” par periodu pirms aktīvās fanošanas pastāstīja Eduards.

Pirmā spēle, uz kuru ieradās sarunas biedrs, bija UEFA kausa spēle pret Maskavas “Dinamo”. “Mēs zaudējām – 2:2 bija izbraukumā, 2:3 zaudējām šeit uz vietas, lai gan bija cerības, ka mēs uzvarēsim. Šis mani piesaistīja vietējā futbolā. Tad pa nopietno izveidojās fanu kustība 2000. gadā, kad atvēra “Skonto” stadionu. Es gāju uz “Skonto” spēlēm jau tad kā skatītājs, un pēc tam tu skaties, kā pretējā pusē veidojas fanu kustība. Es nebiju viens no tiem, kas to izveidoja, es vienkārši biju tas, kurš piedalījās tajā kustībā.”

Piemēram, vienā no vecajām fanu izveidotajām mājaslapām lasāms, ka viens no pirmajiem organizētajiem “Skonto” fanu braucieniem bija 1999. gada beigās uz Ventspili, kurā ieradās apmēram 20 skontiešu fanu. 2000. gada sezona, kā atzīmēja Edward, jau bija pietiekami nopietna – fani (Skonto Support) brauca uz izbraukumiem Liepājā, Ventspilī un citur.

Tā laika Latvijas presē sāka parādīties arvien vairāk rakstu par vietējo fanu kultūru, to, kā tā veidojās. 2000. gada jūnijā krievu valodā iznākušajā laikrakstā “Bizness un Baltija” žurnālists Andrejs Hramcovs rakstīja par liepājnieku, ventspilnieku un skontiešu faniem, tajā skaitā par pirmajiem kautiņiem savā starpā.

2001. gads iezīmējās ar vairākiem spilgtiem notikumiem. Viens no tiem – brauciens uz Krakovu, kur notika Eirokausu spēle.

Laikraksts “Sports” (04.08.2001.)

“Bija piedāvājums aizbraukt uz Krakovu – tev vajadzēja nopirkt fanu kreklu, un tev piedāvāja braucienu. To piedāvāja klubs, man liekas, ka bija arī paziņojumi televīzijā par šo, ka nopērc kreklu un par velti aizbrauksi uz Krakovu. Es nopirku kreklu, pieteicos, bet rezultātā no 50 cilvēkiem aizbrauca labi ja 20–30, daudzi pieteicās, bet neatbrauca. Tagad es saprotu, ka tas bija pluss, ka tev ir pustukšs autobuss un vieglāka braukšana. Kad mēs aizbraucām uz turieni – kas ir Krakovas “Wisla”, domāju, fani zina –, tie zinošie pateica,” turpināja Eduards, “ka atribūtiku neņemiet nost, ka braši veči nekad to nedara, aizgājām ar šallēm. Un tad mums bija īsi divi kautiņi, mēs trijatā pret poļiem – tiesa, tie bija jaunāki fani, nekādi super krutie cilvēki. Pirmo kautiņu mēs godam nostāvējām, pēc tam gājām uz autobusu, un tur bija lielākais uzbrukums, kas varēja būt, saskrēja no visām malām. Meta ar akmeņiem, miskastēm, tur bija jautri. Tad mēs jau uzreiz pārbraucām uz stadionu, tad arī tajā laikā to cilvēku, kas bija sadurts, arī atveda, bet viņš nebija mūsējais, viņš bija vienkārši pieteicies braukt.”

Pašā sākumā klubs faniem nedaudz palīdzēja, piemēram, ar izbraukumiem uz spēlēm, taču ar laiku tas beidzās.

“Sporta Avīze” (05.2001.)

Tajā gadā “Sports” ziņoja par notikumiem Liepājā. Tāpat 2001. gadā Grīziņkalnā notika pirmais, kā atzīmēja Molodoy, sarunātais kautiņš starp ventspilniekiem un skontiešiem. Sarunā ar mums vairāk izstāstīja Eduards: “Ja godīgi, tā bija izdomāta situācija, ka mēs no draugiem pāriesim uz ienaidniekiem, jo bija doma, ka, būdami kā ienaidnieki, tādā veidā arvien vairāk spēsim piesaistīt cilvēku. Bija uz ielām kautiņi, ka viens otru meklē, bija parkā sarunāts, mežos sarunāti kautiņi – daudzās vietās.”

“Ar Liepāju bija konflikti, tie bija īsti konflikti, nevis mākslīgi veidoti. Ar RBM (Red Blue Metal) bija pirmie konflikti. RBM daļa aizgāja prom, jo tur bija visādi osipovi, kuri pēc tam uz politiku aizgāja. Tur palika tikai miermīlīgā daļa. Dažiem no “Skonto” bija draudzība ar viņiem, taču ar Metalfaniem nekad nebija draudzība. Tur bija konkurence. Ar Ventspili gandrīz visi konflikti bija mākslīgi. Tie ir mākslīgi, jo tu speciāli meklē pretinieku baru, lai kautos. Ir parastie kautiņi, kuri nav iepriekš paredzēti. Mums bija viens labs ar ventspilniekiem kautiņs pie “Skonto” stadiona, tas bija Antonijas un Dzirnavu ielu krustojumā, tur, kur visas kafejnīcas, viesnīca. Mums bija pret “Ekranas” spēle Baltijas līgā. Tad, kad gājām ārā, redzējām, ka venstpilnieki stāv. Un mēs piedāvājām “Ekranas” uzreiz apvienoties vienā barā, apvienojāmies, un mums izveidojās draudzība, vēl līdz šodienai ir. Un tad mēs visi gājām pa ielu, un ventspilnieki gāja pretī, tas skaitās dabīgi notikušais kautiņš. Tas nebija iepriekš izplānots. Arī ar Liepāju – tu ej pa ielu, un tevi sagaida,” par kautiņiem paturpināja Eduards.

“Jūrmalā bija bieži dažādi, tur varēja būt daudz cilvēku, jo bija tuvu Rīgai. Ar Daugavpili bija vairāki kautiņi. Mums mērķis nebija gatavot cilvēkus, kas cīnītos, kautos, viņi – ventspilnieki – tieši uz to gāja.”

“Mēs sākumā saucāmies SS – Skonto Support. Pēc tam izveidojās H-Side. Attiecīgi nākamie, kas bija, – Skonto Ghosts un pārējie – bija it kā viens un tas pats. Ja ir viens grupējums, tas ir nepareizi. Ja es sevi nosauktu par ultrām, tad visi ir līdzatbildīgi par to nosaukumu. Ja viena daļa nosaukta par Support, otra – par ultrām, tad būtu vienkāršāk. Mēs noņemam atbildību no vienas grupas, un tajā pašā laikā otra grupa ir atbildīga par sevi. Tas mums nebija izdarīts. Daļa cilvēku sevi varēja saukt par Skonto H-Side, Skonto Ghosts, otra daļa tā kā negribēja, lai nebūtu konflikta ar tiem pašiem ventspilniekiem. Atnākt uz spēli pret Ventspili – tas nozīmē, ka tev ir iespēja, jo tevi zina un tev ir šalle, dabūt pa muti,” par attiecībām ar Ventspils grupu izklāstīja Edward.

Runājot par cilvēkiem, kas nāca uz “Skonto” fanu sektoru, tad tie bija dažādi: pārsvarā tomēr bija cilvēki, kas maz vai neko nezināja par fanu kultūru, taču tas Latvijā bija kaut kas jauns, jauna kultūra, tas tomēr cilvēkus iesaistīja. Eduards vienīgi izklāstīja, ka Rīgā tomēr ir grūti atrast to, kas cilvēkus vieno. Pretēji tam, kā tas ir ārpus Rīgas, kur cilvēki viens otru pazīst. “Bet Rīga tomēr ir liela pilsēta, katram ir savi draugi, savas intereses, “Skonto” apvienoja visus iesaistītos grupā. Pēc tam tu vari atrast piecus draugus, kam patīk spēlēt futbolu, 5 draugus, kam patīk ceļot, 5 draugus, kas iet cīnīties, kauties. Var atrast katrā grupā kādu daļiņu. Mums nebija tāda viena veseluma, kas darīja vienu un to pašu. Apvienojošais faktors bija braukt uz spēlēm.”

Apmēram tajā laikā parādījās, līdzīgi kā pārējām grupām, sava mājaslapa (pat vairākas), kurā, piemēram, rakstīja spēļu apskatus – to, cik daudz cilvēku bija sektorā, kāda bija atbalsta kvalitāte, vai bija kādas problēmas ar apsardzi, vai izmantoja kādu pirotehniku. “Bija vēl IRC sistēma, kura paredzēja, ka tu vari izmantot to kā šobrīd Whatsapp. Tie, kas zina, viņi pievienojas, piemēram, nosaukums “Ultras”, un tur visi iet klāt. Tur ir live sarunas, tu saraksties ar cilvēkiem, tur bija daudz to fanu. Savā starpā viņi sarunājās un konsultējās. Foruma veids parādījās nedaudz vēlāk – tas arī bija nākamais solis. Principā dzīvojām kopā ar laiku. Bija mums daudz cilvēku no RTU, attiecīgi viņi bija zinoši,” to, kā saziņa notika toreiz, pieminēja “Skonto” fans.

Informāciju par fanu kultūru skontiešu fani ieguva no dažādiem avotiem: vieni brauca uz Autrumiem, tur varēja dabūt fanu žurnālus (fanzinus), citi smēlās informāciju no ritetumnieciskās daļas, Polijas, tika vesti diski, visu, ko vien varēja iegūt, vairāk pārādījās informācijas arī internetā. Skontiešu fani arī izdeva savu žurnālu, taču tas bija pirmais un vienīgais viņiem. Eduards atbildēja, ka šis žurnāls tika izdots gandrīz vai, lai tikai būtu bijis tāds fakts, tā kā bija maza auditorija šādiem fanziniem, nebija lielas vēlmes to turpināt darīt. Tam ir vajadzīgs arī cilvēks, kas to visu rakstītu. Un šādam žurnālam ir jābūt interesantam: nepieciešami ir stāsti, ar kuriem varētu pavilkt cilvēkus un kas varbūt vēlāk gribētu iesaistīties aktīvā atbalstīšanā.

2002. gadā Valmierā (kas interesanti, tur ļoti bieži notika dažādi notikumi, piemēram, atbraukušajiem faniem saķeroties ar apsardzi un vietējiem iedzīvotājiem) skontiešu fani 15 cilvēku sastāvā izmantoja pirotehniku, kā arī papīra lentes, kuras tika izmestas spēles sākumā. Puslaika pārtraukumā policisti pieprasīja faniem savākt lentes, ko, protams, skontieši nedarīja. Pēc spēles 4 fanus arestēja un uzlika sodu – 5 diennaktis viņiem bija jāpavada nebrīvē.

Jāsaka, tolaik situāciju adekvāti parādīja prese, piemēram, žurnālists Valters Nikans no “Vakara Ziņām”, raksta nosaukums – “Valmieras stadions iekļūst pasaules futbola vēsturē”. “Pretstatā Valmieras futbolistiem savu neproefesionalitāti Latvijas virslīgas futbola čempionāta spēles laikā atkal izrādījuši atbildīgie par kartības uzturēšanu Jāņa Daliņa stadionā. Pēc trešdienas spēles četri “Skonto” fani Valmierā notiesāti ar piecām dienām administratīvā aresta. Par papīra lenšu mešanu laukumā un dūmu sveču dedzināšanu tribīnēs pēc savas komandas vārtu guvuma arestēti aktīvākie fani, iemeslu formulējot kā nepakļaušanos kārtības sargu prasībām un lamāšanos. Nepakļaušanas nozīmēja atteikšanos savākt izmestās papīra lentes. Nevienā pasaules stadionā nekad neviens kaut ko tādu no līdzjutējiem līdz šim nav prasījis. Arī dūmu sveces aizdedzināšana tribīnēs nav aizliegta, ja vien tā netiek mesta. Latvijas futbola federācijas (LFF) atbildīgais par kārtību un drošību stadionos Vladimirs Žuks uzskata, ka piespriests neadekvāti liels sods. Jau agrāk valmierieši nav spējuši normālā veidā tikt galā ar nekārtību cēlājiem, un šajā stadionā visbiežāk notiek dažādi starpgadījumi.”

Kā sarunā ar mūsu portālu izstāstīja Eduards, pēc šī notikuma viņiem notika migrācija – vairāki fani pārmetās uz ventspilnieku pusi, jo tajā laikā populāra bija skinhedu kultūra.

“Bija daudz piedāvājumu izveidot kaut ko interesantu, kas skanētu citādāk. Kā rebrendings. Bija radoši cilvēki, kuri to darīja un kuriem bija daudz brīva laika, gatavoja standarto, parādījās digitālās iespējas, agrāk visu taisīja ar savām rokām. Parādījās iespēja, ka tu vari printēt banerus. Cilvēkiem iepatikās, un izveidojām Skonto Ghosts. Daudzi cilvēki pēc 2008.–2009. gada sāka braukt prom, bija krīze. Vieglākais bija šķirties no Skonto Ghosts un paņemt atpakaļ veco – to pašu H-Side. Ja tev nav tik daudz vairs stipru pretinieku un ja nav neviena tajā pašā Skonto Ghosts, kas gatavi iet un aizstāvēt klubu ar dūrēm, mēs izdomājām atpakaļ atgriezties pie H-Side,” par Skonto Ghosts periodu sacīja Edward.

Skonto Ghosts 2008. gadā. Foto: Ultras.lv

Pēc Eduarda domām, labākie, aktīvākie gadi bija 2005.–2006. gads, “kad viss aizgāja uz augšu ekonomikā un pārējās lietās – visi sāka strādāt, nauda parādījās, cilvēki varēja atpūsties, aizbraukt izbraukumos. Pēc izlases triumfa 2003.–2004. gadā dabūjām daudz cilvēku sektorā. Krasas izmaiņas sākās 2008./2009. gadā, kad sākās finansiālas problēmas gan cilvēkiem, gan valstij. Trešdaļa aizbrauca uz ārzemēm – man pat ir karte ar cilvēkiem, kuri pašreiz atrodas ārzemēs (Francijā, Zviedrijā, Vācijā, Skotijā, Īrijā utt.) un kuri ir “Skonto” fani. Laiku pa laikam saraksties ar cilvēkiem, uzturi kontaktu. 2010. gads bija gads, kad atkal aizgāja uz augšu, parādījās jauni cilvēki. Klubā parādījās jauni cilvēki, kuri mēģināja arī fanus iesaistīt, konsultējās ar mums, prasīja, kādas aktivitātes vajag. Mēs izveidojām web veikalu, mājaslapu, daudz ko darījām. Latvijā tajā laikā tas bija topiņš, citur nekā tāda nebija. Pēc tam ir 2013. gads, kad aizgāja viss uz leju. “Skonto” izmeta no Virslīgas (nedabūja licenci startam 2016. gada Virslīgā – K.B.), aizgājām uz 1. līgu – cilvēkiem nebija tik lielas intereses par 1. līgu, kā bija par Virslīgu. Eirokausu nebija. Tur palika apmēram trešdaļa no aktīvajiem, nebija uz katru spēli tik masveidīgi”.

Foto no 2007. gada

“Toreiz viss notika dabiski – ja cilvēks grib fanot, viņš nāk un fano, sevi radoši izpauž. Ja tev patīk zīmēt banerus, tu zīmē banerus. Ja tev patīk dziesmas sacerēt – cilvēki daudz sēdēja, tulkoja dziesmas, lika vārdus klāt. Cilvēki veidoja trafaretus. Bija liels daudzums radošu cilvēku. Viens ar mājaslapu izpaudās, otrs – ar dziesmām, trešais – ar pirotehniku. Viss gāja uz augšu, katru reizi bija kaut kas jauns. Bija atraktīvi un interesanti. Tie gadi – pirms krīzes – bija labākie. Krogs parādījās, bija mums, faniem, komanda sava,” sarunā “Baltycki futbol” atzīmēja Eduards.

Svinot 2010. gada Virslīgas titulu. Foto: H-Side

Pēc Skonto Ghosts beigām fanu grupā iesaistījās vairāki jauni cilvēki, kas pamainīja vidi.

“Mums tajā laikā atnāca cilvēki, kuri latviskoja daudz ko. Piedāvāja savu motīvu, dziesmu vārdus. Un tas viss aizgāja uz klubu. Visiem patika. Mums izšķirošais bija 2014. gads,” Eduards stāstīja, “kad bija Latvija–Armēnija spēle un kad aizgāja “putin huilo”. Tas bija kā lakmusa papīrs, ka tas parāda, vai tu esi ar mums vai tu esi otrā pusē. Bet es teikšu, ka liela daļa, kas tad vēl bija par krieviju, pagājušogad tomēr jau pārskatīja uzskatus. Kad tu saki, ka tur ir agresija, viņi saka – pierādi, ku tur ir agresija, ka tur nav nekā, nav tur tanku. Attiecīgi viņi tagad vairāk ir sapratuši. Nevaru pateikt procentuāli, bet 2014. gadā no krieviem bija puse pret pusi – puse bija par, puse bija pret. Mums agrāk pirmais dalījums bija skinhedos un sarkanajos. Tad tev jāizveido grupējums vai nu ar tiem, vai tiem. Rīgā tomēr ir tāda – ir gan tādi, gan tādi. Un kaut kā visi pastāvēja. Neviens neapbižojās par to. Kāds agrāk teica – ja par krieviju slikti dziedāsim, tad ar mums nebūs. Arī par izlasi – nedziedāšu “Uz Sibīriju nebrauksim un krieviem rūdu neraksim”, nu, labi, nedziedi. Pēc kāda laika viņš dzied šo pantu. Cilvēki mainās, uzskati mainās.”

2015. gada sezonas beigās Edward piedalījās raidījumā “Ole”, kurā ieskicēja situāciju toreiz: “Šogad bija divi tādi momenti. Pirmais – mums bija neliela sašķelšanās. Cilvēki nevar pastāvēt bez vadības, līdera. Citādi kļūst kā bars. Vienu no līderiem neatbalstīja tik aktīvi, cik to vajadzēja izdarīt. Un viņš pagāja nost. To uzreiz varēja just – apmeklējums kritās līdz pat 5 cilvēkiem spēlē. Tad pārējie cilvēki, to sapratuši, pēc kāda laika pamainīja savu viedokli, gāja pie tā cilvēka un sauca viņu atgriezties atpakaļ. Tikko viņš atnāca, minimālais skaitlis bija pie piecpadsmit. Uz spēli pret Liepāju mēs speciāli saucām cilvēkus uz sektoru, jo futbols ir futbols, problēma ir. Ja cilvēkus nesauc, tad viņi arī nenāks. Bija akcija – katram cilvēkam (no bijušajiem “Skonto” faniem) tika aizsūtīts aicinājums, lai nāk un atbalsta. Savācām 35 cilvēkus, kas ir labi mums šogad. Bija 60–70 citos gados, bet tagad nav.”

Uz Eirokausiem Skonto Ghosts/H-Side daudz reižu nebija, pats Eduards arī tikai dažas reizes.

Viena vieta internetā, kur satikās fanu grupējumi, bija ultras.lv forums.

Edward: “Mēs izveidojām to Ultras.lv forumu, un tur bija spēļu atskaites, likām bildes, mēģinājām parādīt, ka tā kustība pastāv. Tas nebija mums pašiem domāts, bet gan cilvēkiem no malas. Jo tur, mājaslapā, pirmajā rindā – “Pievienoties”. Ja cilvēkam ir interese, viņš skatās, es aiziešu uz Liepāju vai es aiziešu uz Rīgu vai Ventspili, vai tikai uz izlasi. Bet tas kopumā tikai uz dažiem desmitiem cilvēku atstāja kaut kādu efektu, un viņi pievienojās kādai grupai.”

Neatņemama fanošanas sastāvdaļa bija un ir izlases fanu sektors.

“Kādreiz mēs bijām vadošie, mēs, “Skonto” un “Ventspils” fani, izveidojām to aktīvo fanu kustību. Agrāk bija sektors “Sarauj, Latvija”, un mēs sākumā gājām kopā visi. Un tad sapratām, ka uzskati viens otram ir atšķirīgi, un tad mēs izdomājām, ka mums ir jāveido savs sektors. Nosaucām par sektoru, kas dzied. Tas ilga līdz 2005. gadam, kad Ventspils aizgāja prom no sektora, viņiem pamainījās tie uzskati, un mēs palikām, un nāca klāt liepājnieki, Jelgava, Baroni. Pamazām, pamazām sāka veidoties tāds Ultras Latvija grupējums. Tur bija visi, kas bija aktīvi Latvijā. Tas līdz šodienai ir veiksmīgākais grupējums, kas izlasi atbalstīja. Pašreiz, ja mēs apskatāmies uz klubiem, vairs nav to klubu – ne Liepājas “Metalurga”, ne “Jelgavas”, ne FK “Rīga”. Visi, kas bija aktīvi un kam bija patriotisms, gāja un atbalstīja izlasi. Un tur mēs mācījāmies to pareizo fanošanu. Klubos viss bija kaut cik ideāli, bet bija ļoti maz cilvēku, izlasē bija daudz cilvēku, bet nebija tā mugurkaula, lai visu labi organizētu – kā mašīnai izdarāms. Kā Polijā, Ungārijā – ārzemēs. Līdz mums tas neaizgāja. Pirmkārt, mentalitātes dēļ, otrkārt, izlases neveiksmīgu spēļu dēļ, kā tas bija pēdējos gados. Nevarējām turpināt to atbalstu tādā kvantitātē un kvalitātē, kā tas bija vairākus gadus iepriekš,” ar savām domām dalījās Eduards, kurš atzina, ka izlase bija kā saldais ēdiens, tur visi mēģināja tikt, gandrīz visi no “Skonto” faniem gāja uz izlasi.

H sektors 2001. gadā pret krieviju. Laiks, kad vēl nebija Ultras Latvija. Foto: LFF (klikšķināt uz foto, lai redzētu pilnu galeriju)

Viņš pieminēja, ka tomēr Latvijā un ārzemēs situācija ir atšķirīga: Latvijā ir cita mentalitāte, mums reti cilvēki pavelkas, kamēr ārzemēs viņi ir drošāki, nebaidās iesaistīties.

“Viņiem tas ir normāli – aiziet pafanot par izlasi. Pie mums kautrējas, neiet uz to sektoru. Mierīgāki, taču piemērs par Somiju – viņiem bija moments, kad atbalsts bija sliktāks nekā mums. Bet tagad Somija – diena pret nakti. Viņiem atbalsta līmenis ir gājis uz augšu un augstā līmenī. Arī par Igauniju: viņi mierīgi var aizvest divus autobusus ar cilvēkiem vienādos kreklos. Piemēram, Baltijas kausā – vai Latvijas cilvēki ir aizbraukuši uz Lietuvu vai Igauniju. Praktiski nekad (neskaitot Ultras Latvija). Lietuviešiem valsts lielāka, vairāk cilvēku, attiecīgi viņi proporcionāli var savākt vairāk cilvēku. Pieņemsim, tu vari dabūt 50 cilvēkus, viņi – vismaz 70 cilvēkus vai 100, jo ir vairāk kā dienvidnieki, mentalitāte citādāka. Mums bija atšķirīga fanošanas kultūra: mēs iesaistījām tikai tos aktīvos fanus no klubiem – Baronus, “Skonto”, VEF, Jelgavas, Liepājas. Tad pie tiem klāt vēl draugi, jo uz izlasi visi var atnākt, uz klubiem viņi nenāk. Šī otrā daļa arvien vairāk sāka iejusties tajā bariņā, un viņi veidoja jau noteiktu daļu sektora. Man bija saraksts – kopā bija 400 cilvēku, kam es varu izsūtīt biļešu piedāvājumus.”

“Tur gan bija problēma ar federāciju,” par grūtībām runāja Eduards, “uz fanu sektoru nav jāpārdod biļete lētāk nekā pārējos sektoros. Jo attiecīgi ko cilvēki dara – skatās, ka tur ir lētāk, tad arī pirks tur un ies tur. Viņi traucē, atnāk, saka, ka man tur ir vieta, kur stāv kājās cilvēki sektorā. Tad vai nu ej augšā, vai nu blakus, vai celies kājās. Tu it kā esi gatavs fanošanai, bet tev vēl jāskrien pakaļ katram un jāsaka, ka šeit nesēž. Tas arī ir nepareizi, bija grūti. Nebijām viens otru saklausījuši, viņi cenas nemainīja. Attiecīgi mums tas traucēja. Viņi, protams, piedāvāja – nopēciet visu sektoru. Labi, es izpirku, pārdodu 2/3, ko es darīšu ar atlikušo trešdaļu? Jāceļ biļetes cena. Tikko tu pacel cenu, es tev dodu par pieci, uz biļetes rakstīts, ka par trīs, tev teiks, ka tu sev kaut ko gribi dabūt. Fani neko nepateiks, jo viņi zina. Bet būs cilvēki, kuri padomās, ka vēlas nopelnīt, taču nezina, ka izpirka visu sektoru, vēl palika 10 biļetes, esi mīnusā. Jo piesakās 400, atnāk 350.”

Kā vienu no labākajām lietām sarunas biedrs nosauca fanu turnīrus, uz kuriem regulāri devās skontiešu fani. Pirmais turnīrs bija 2001. gadā.

“Kauņā bija atvērta manēža, iespaidi bija forši. Mums bija laba komanda – cilvēki, kas trenējās, gados jauni. Mēs, fani, arī katru setdienu spēlējām futbolu. Bija prieks braukt – tu patusē ar faniem, iegūsti draugus. Tev ir iespēja iepazīties ar faniem. Pēdējos gados arī ukraiņi piedalījās. Cilvēkiem ļoti patika fanu turnīri. Veidojām attiecības ar lietuviešiem, bija arī baltkrievi, Baltkrievijas daļa, kura bija rietumnieciska, kaut gan tā vieta pie Ukrainas – Homeļa. Bet fani bija tie pareizie. Un tad ar viņiem kontakti bija, kādreiz bija pat ar “Baltika” no Kaļiņingradas. Parasti ir divas dienas turnīrs, mums veiksmīgas bija tikai pirmās. (Smejas.) Bija tusiņi, krogi, aizej gulēt ap pieciem sešiem, pulksten 10 jau jāspēlē. Bija labi, katru gadu lietuvieši mainīja vietu, kur notika turnīri. Vienreiz ir Kauņa, pēc tam ir Klaipēda, pēc tam – Viļņa. Organizēja tikai lietuvieši. Mums piedāvāja pirms Covid laika, mēs uzņēmāmies veidot turnīru, taču sākās kovids, un viss atcēlās. Jo uz Lietuvu atbrauktu vairāk komandu nekā uz Rīgu, uz Rīgu atbrauktu tikai īstie fani – “Žalgiris”, Panevēžas “Ekranas”, Klaipēda –, pārējie uz robežas,” pozitīvajos iespaidos dalījās Edward.

“Skonto” fani arī rūpējās par to, lai tiktu saglabātas dažādas vēsturiskas liecības.

“Ja klubu, piemēram, atjauno, tad tev ir iespēja šo visu cilvēkiem izstāstīt, ka ir tāda vēsture. Daudz relikviju – biļetes, krekli, medaļas, buči – glabājas pie manis. Mums ir 7 spēlētāji, kas ir leģendas, par katru mums ir izveidots stāsts un aprakstīta vēsture. Sākot ar Paharu un beidzot ar Cauņu. Mums bija savs krogs, tur mums bija pie sienām vēsturiskās liecības par Skonto. Tagad nav ne krogu, ne komandas, nekā, tas viss ir saglabāts, bet tas gaida savu laiku,” stāstīja Eduards.