Šī spēle, kas notika pirms 18 gadiem, 2003. gada 19. novembrī, ir un būs daudzu Latvijas sporta ļaužu prātos kā liels sasniegums, kas paveikts. Svinot valsts svētkus, atceramies šo spilgto mirkli.
Latvijas futbola izlase EURO 2004 kvalfikācijas ciklu aizvadīja patiesi teicami: iesākam ar neizšķirtu Rīgā pret zviedriem (0:0), nākamajā spēlē Varšavā uzvara ar rezultātu 1:0; 2002. gadu noslēdzām ar izmocītu uzvaru pār Sanmarīno izlasi ar 1:0. 2003. gads aprīlī iesākts uzvaru Skonto stadionā 3:0 pret Sanmarīno, pēc četrām spēlēm iekrājot 10 punktu daudzumu. Turpretī jūnijā (1:3 Budapeštā atzinām Ungārijas pārākumu) un septembra sākumā (mājās, pretēji Polijā paveiktajam, zaudējums 0:2 poļiem) divos mačos 0 punktu. Prata Latvijas izlases kodols savākties un 10. septembrī pieveikt ungārus (3:1). Pirms pēdējās spēles tabula bija šāda: Zviedrija – 17 punktu, Latvija – 13, Ungārija – 11, Polija – 10 un Sanmarīno – 0.
Tas nozīmēja, ka, lai Latvija nosargātu 2. vietu – iespēju aizvadīt Play-off spēles par tikšanu finālturnīrā Portugālē –, nederēja ar neizšķirtu, ja Ungārija uzvarētu Poliju. Tomēr Latvija uzvarēja, bet ungāri zaudēja, kas nozīmēja – Latvija spēlēs izslēgšanas spēles pret Turciju, kas iepriekšējā Pasaules kausā izcīnīja 3. vietu.
Latvijas izlases sastāva (gan spēlētāju, gan treneru) noskaņa nebija tāda, ka “lūdzu, netraucējiet mums”. Tā nebija, ko izskaidro Aleksandra Starkova pozitīvā attieksme un futbolistu (precīzāk sakot, Māra Verpakovska, piemēram, pirms pirmās spēles iepriekšējā vakarā aizgāja uz “Radio SWH” stundu garu interviju) uzdrošināšanās – Latvijas izlases zvaigzne piekrita “Sporta Avīzes” aicinājumam uz interesantu foto (skatīt zemāk), kurā Verpakovskis redzams ar turku nacionālo cepurīti, kreklu un ūdenspīpi.
Pirmā spēle, kas notika Rīgā, protams, izraisīja lielu ažiotāžu, tribīnes bija pilnas (10 000 skatītāju). Atmiņas no šī mača ir gan programmiņa, gan biļete.
Pati spēle Latvijai izvērsās ļoti labi: 29. minūtē Māris Verpakovskis panāca 1:0 divu spēļu summā, Latvija noturēja šo rezultātu.
Turki bija nikni gan par rezultātu, gan par tiesnešiem. Neņēma vērā daži turku spēlētāji tiesnešu aizrādījumu par bučiem, tādēļ tika aizkavēts spēles sākums. Turcijas vārtsargs saņēma arī sarkano kartīti par pārlieku emocionalitāti. Pēc spēles varēja lasīt ziņojumos par šo maču, ka atzīmē “Attieksme pret tiesnešiem” Latvijas futbolsisti saņēma piecinieku (tas bija augstākais vērtējums), bet turki – nulli (tas pats izpaudās komandu oficiālo pārstāvju vidū: Latvijai 5, Turcijai – 1).
Kas interesanti, uz Latviju tajā laikā atbrauca 2 Japānas sporta žurnālisti, lai uzzinātu par Latvijas futbola panākumu atslēgu. Japāņi esot pasmējušies par Latvijas “līdzjutēju jūsmošanu par hokeja un basketbola izlasēm, jo par to panākumiem Japānā viņa žurnāla lasītāji neko nezinot”, vēstīja Askolda Uldriķa raksts “Sporta Avīzē”. Smieklīga doma bija no lietuviešiem, kas arī atbrauca uz šo spēli, – ka Latvijas uzvaru pār Zviedriju pēdējā grupas spēlē esot nokārtojis Einars Repše… (Tas gan būtu ko vērts, vai ne!) Uz šo unikālo spēli bija ieradušies divi pārstāvji no “Eurosport”, atspoguļojot šo dueli stundu garā sižetā, kā arī vēlāk īsākos videoklipos. Protams, ārvalstu lielie sporta mediji šo notikumu aplūkoja kā lielu brīnumu.
Par atbildes spēli, kas ir raksta tapšanas galvenais iemesls. Sižeta līnija šai spēlei ir lieliska: turki 20. minūtē panāca 1:0, dubultoja pārsvaru 63. minūtē, 66. minūtē pēc standarta Juris Laizāns gūst vārtus (Latvijai der 2:2 summā), bet jau vēlāk, 78. minūtē, Verpakovskis pēc tāla Koļinko raidījuma izraujas viens pret vienu pret vārtsargu un klupdams, krizdams panāk 2:2. Kurš gan netaceras no galvas mača komentētāja Antolija Kreipāna teikto: “Verpakovskis ieiet soda laukumā… divi vie… divi divi. Neizšķirts. Māris Verpakovskis izlīdzina rezultātu!” Un, protams, pēc spēles teksts: “Vai jūs spējat noticēt tam, kas tikko notika Stambulā!” Latvija divu spēļu summā uzvarēja ar rezultātu 3:2!
Šo, no turku skatupunkta vērojot, katastrofu, bet mums – izcilāko sporta sasniegumu plaši aprakstīja lielais vairums pasaules mediju. Turku “Milliyet” šo zaudējumu 2 spēļu summā nosauca par “melnāko dienu mūsu futbola vēsturē”, cits Turcijas preses izdevums “Sabah” atzina, ka “mēs uz Portugāli varēsim doties tikai kā tūristi”. Tāpat “Reuters”, AFP, CNN, BBC, “Sku Sports” rakstīja un stāstīja par šo negaidīto iznākumu.
Tikmēr Latvijas politiķi naski metās pateikties mūsu izlašniekiem (kaut iepriekš no valsts puses daudz palīdzības futbolam nebija). Tā laika prezidente uzreiz pieņēma visu izlasi Rīgas pilī, Šlesers, kas tolaik bija premjera biedrs, solīja futbolam nacionālā sporta veida statusu Latvijā. Pirms tam gan, jāatceras, Saeimas deputāti balsoja pret līdzekļu piešķiršanu LFF izlases nodrošināšanai.
Tas bija, kad Latvijā futbols bija karalis (vismaz sasniegumu ziņā), bet attieksme pret šo sporta veidu diez ko nemainījas, lai gan vainot var arī federāciju, kas vēlāk nebija uzstājīgāka, prasot naudas līdzekļus kādām nepieciešamībām, piemēram, jaunatnes futbolam, infrastruktūrai.
Tālāk Latvijai bija ceļš EURO 2004 Portugālē, kur tika pie viena punkta grupā. Par šo sasniegumu ir uzņemta filma “Futbolā sīkumu nav!”, kas ir ļoti vērtīga futbola vēstures izzināšanai.
