Sarunā ar Edmundu Novicki tēmu netrūka. Viņš ir ideāls gadījums „Bałtycki futbol” portālam – latvietis ar poļu saknēm. Latvija un Polija savijas visas intervijas laikā, un ne tikai futbola kontekstā. Kājbumbas, protams, būs daudz, jo Latvijā šis gads bija ļoti interesants!
Rafał Kobza („Bałtycki futbol): Tu esi dzimis Daugavpilī, tavs tēvs ir polis un tava mamma latviete, vai ne? Kāda ir tavas ģimenes vēsture?
Edmunds Novickis (Sportacentrs): Īstenībā esmu dzimis Rēzeknē, bet Daugavpilī dzīvoju no 3 vai 4 gadu vecuma. Mamma un visi viņas priekšteči (cik nu tālu zinu) ir latvieši, bet tētis un tēta tētis ir poļi. Latgalē, Daugavpili ieskaitot, ir diezgan daudz poļu, kuri tur dzīvo vairākas paaudzes. Lai gan ikdienā poļu valodas lietošana ir ierobežota un viņš nav mācījies poļu skolā, mans tētis lieliski pārvalda poļu valodu, ikdienā daudz skatās Polijas televīziju, ir lasījis daudz grāmatu poliski un tiešām ir īsts polis. Mana poļu valoda ir daudz vājāka, tomēr ar tēti un vectēvu runājam poliski, tāpēc sarunvalodas līmenī spēju saprasties, tāpat varu lasīt poliski, bet grūtāk ir ar rakstīšanas prasmēm.
Vai seko līdzi tam, kas notiek Polijas futbolā?
Vairāk sekoju, kad tur bija liels skaits Latvijas futbolistu un kad Rudņevs bija superzvaigzne Polijā. Tagad sekoju mazāk, pārsvarā Šteinbora gaitām, taču aptuvens priekšstats par Ekstraklasi man ir, jo Latvijas un Polijas futbols regulāri krustojas – šovasar Riga izsita Piast, Latvijas izlase divreiz tikās ar Poliju Euro 2020 kvalifikācijā. Reizēm sarakstos ar pāris poļu žurnālistiem, apmaināmies ar informāciju.
Es jautāju, jo Polijas „Ekstraklasa” tiek uzskatīta par pievilcīgu Latvijā, vai ne? Galvenokārt es domāju par futbolistiem.
Šobrīd Latvijas futbols nonācis līdz tam, ka jebkura līga mūsu futbolistiem ir pievilcīga. (smejas) Taču Polija tiešām ir mums tuvāka nekā citas – ja Lukjanovs, Rudņevs, Rakels un citi sevi tur pierādījuši, caur draugu draugiem un aģentiem ir izveidojušies kontakti, tad, protams, saikne veidojas ciešāka. Turklāt arī tas darbojas otrā virzienā – arī poļu klubi daudz skatās uz austrumiem, Ekstraklasē parādās ne tikai Latvijas, bet arī Ukrainas, Baltkrievijas, Gruzijas, Lietuvas, Igaunijas spēlētāji. Te laikam es drīzāk Tev varētu vaicāt, kāpēc tas tā ir – jo lēti? Katrā ziņā Polija ir labs tranzīts starp austrumiem un rietumiem. Rudņevs no Polijas aizbrauca uz Vāciju, Rakels uz Angliju. Polijas līga dod lielas iespējas (ne man Tev stāstīt, ka tas strādā arī poļu spēlētāju gadījumā kā, piemēram, Pjonteka pāreja), un jautājums tikai ir, vai to izdodas izmantot. Diemžēl Latvijai pozitīvo piemēru ir maz un daudz biežāk pēc kāda laika mūsējie atgriežas atpakaļ Virslīgā.
Atgriežas arī labas naudas dēļ?
Pēdējo 1-2 gadu laikā, visticamāk, nauda, lai atgrieztos Virslīgā, ir milzīgs faktors, taču uz to var paskatīties arī no citas puses – pirmkārt, karjeras izaugsmei un arī naudas ziņā jebkurā gadījumā vērtīgāk doties tālāk uz Rietumiem, nevis spert soli atpakaļ, atgriežoties Latvijā. No Virslīgas ir ļoti grūti izsisties Top5 līgā, no Polijas to izdarīt ir daudz reālāk. Otrkārt, Polijas Esktraklasē algas jebkurā gadījumā ir augstākas nekā Virslīgā – poļu kolēģis man saka, ka algas Ekstraklasē parasti ir ap 10-20 tūkstošiem eiro mēnesī. Virslīgā tādu algu nav (labākajiem laikam robežās 5-10 tūkstoši), lai gan tās, protams, pēdējos pāris gados ir jūtami augušas. Tāpēc domāju, ka bieži vien mūsējie vienkārši nespēj noturēties Ekstraklasē, tāpēc samierinās ar Virslīgas naudas piedāvājumu.
Nu, Kamils Bilinskis teica, ka Latvijā nopelnījis labāk nekā Plockas „Wisła” klubā. Vai visiem Virslīgas futbolistiem futbols ir pamatdarbs? Kāda ir situācija 1. līgā?
Man nav iemeslu neticēt Kamilam, bet ņem vērā, ka Plockas Wisla ir viens no finansiālā ziņā mazākajiem Ekstraklases klubiem (Deloitte dati poliski), kamēr Riga ir mūsu futbola naudas līderis, turklāt šogad samaksāja daudz naudas prēmijās par lieliskajiem rezultātiem Eirokausos + Virslīgas tituls. Klasiskā gadījumā, piemēram, Cracovia futbolists pelna ievērojami vairāk nekā, piemēram, RFS spēlētājs.
Šī gada Top7 komandas noteikti ir pilnībā profesionālas, savukārt Daugavpilī un Mettā par profesionālu var uzskatīt treniņprocesu, bet algas, visticamāk, ir profesionālajam sportam neatbilstošas. Šajās divās komandās netrūkst jauniešu, kuri mācās skolā vai studē. 1. līgu var uzskatīt par pusprofesionālu/amatieru līgu.
Nauda ir nauda, bet es gribētu pievērst uzmanību kaut kam citam – mārketingam. Divām augstākajām līgām un kausam ir titula sponsors, Fantasy League ir sākusies pirmo reizi. Notiek ļoti daudz. Un efekts ir labāks nekā kampaņā ar vilkiem, vai ne? (smejas)
Saprotu, ka Tu joko, bet es tiešām negribētu salīdzināt ar vilkiem. Pozitīvi raugos uz jebkuru aktivitāti, uz jebkuru centienu izdarīt futbolam kaut ko labu un nemēģinu dalīt „labāks/sliktāks” kategorijās. Man ļoti nepatīk, un šeit es ne tikai par futbolu, ka mūsdienās ir tik populāri izsmiet, kritizēt, ņirgāties par pilnīgi jebko, kas nonāk uzmanības centrā. Viedokļi, protams, var atšķirties, bet vai tiešām vienmēr šis viedoklis skaļi jāizkliedz agresīvā formā? Bet, atgriežoties pie uzdotā jautājuma, Latvijas klubu futbols maziem, taču pārliecinošiem solīšiem soļo virzienā, lai kļūtu par labi iesaiņotu produktu. Vēl vajadzētu tikai kvalitatīvus futbola stadionus un Virslīga, kā to skandē Krivuņecs, tiešām kļūs par labāko sporta līgu Baltijā. Plus vajadzētu klubu finanšu stabilitāti, bet tas viss, protams, nav tik vienkārši.
Es to nesauktu par ņirgāšanos, bet, manuprāt, tā ir pilnīgi nepareiza ideja. Zaudējumi vājā stilā, bez cīņas, nav saistīti ar vilkiem. Roberts Uldriķis to diezgan asi kritizēja. Bet es domāju, ka federācijai tagad ir lielākas problēmas nekā vilkiem. Ko UEFA un FIFA vēlas darīt LFF?
Neviens, ieviešot vilku ideju, negribēja nodarīt apzinātu ļaunumu futbolam un tā tēlam. Cilvēki centās izdarīt kaut ko pozitīvu. Saprotu, ka uz izlases zaudējumu fona vilki neizskatās labi, tāpēc ir jāprot reaģēt – neesmu mārketinga speciālists, bet ieteiktu, piemēram, mazāk asociēt vilkus ar izlasi, bet vairāk kā talismanu, kurš piesaista bērnu uzmanību, dodas uz labdarības pasākumiem un tamlīdzīgi. Ja par UEFA, FIFA un LFF, tad man nav kvalitatīvas informācijas. Cik saprotu, LFF šobrīd ir zināma likviditātes krīze (maz fiziskas naudas kasē, lai norēķinātos par tekošajiem maksājumiem), bet skaidrs, ka UEFA finansējums nekur nepazudīs – galvenais, lai būtu politiskā stabilitāte, tam būtu jāseko arī finansiālajai stabilitātei.
Vai var sapņot par labāku sniegumu spēlēs ar šādām problēmām saknē?
Man liekas, ka šobrīd tam nav īsti pamata. Lai ko teiktu populisti, ka „vajag tikai cīnīties vairāk”, „vajag tikai labāku treneri”, šobrīd izlase ir Latvijas futbola sistēmas pēdējo ~15 gadu atspulgs. Protams, šogad pārāk daudzās spēlēs bija slikta spēles kvalitāte, pat sliktāka nekā objektīvais izlases varējums (drausmīgas spēles Ziemeļmaķedonijā, Austrijā, kā arī Rīgā pret Slovēniju un Izraēlu), taču „lielā bilde” un tabula ir objektīva. Nedomāju, ka īstermiņā (2 gadu laikā) kaut kas strauji mainīsies.
Ikreiz, kad Polijas izlase spēlē pret Latviju, mūsu valsts komentētāji un žurnālisti atceras Euro 2004 kvalifikācijas. Vai arī jums joprojām ir šis turnīrs galvās?
Protams, Euro 2004 atceramies ne tikai šobrīd, bet atcerēsimies visu dzīvi. Šai sakarā minēšu divas interesantas lietas: Latvija tajā ciklā bija fantastiski noslīpējusi pretuzbrukumus un tieši šādā veidā uzvarēja Varšavā, toties atbildes spēlē Latvija pret Poliju spēlēja netipiski uzbrūkoši un, manuprāt (cik nu precīzi spēju atcerēties 16 gadus vecus notikumus), parādīja labāko vai vismaz skaistāko sniegumu tajā ciklā, taču zaudēja ar 0:2. Pēc šīs spēles daudzi līdzjutēji zaudēja cerības uz kvalificēšanos finālturnīram un 3 dienas pēc spēles pret Poliju uz spēli pret Ungāriju atnāca tikai 4.5 tk skatītāju… Latvija uzvarēja ungārus (3:1), pēc tam uzvarēja Zviedrijā (1:0), pēc tam play-off pieveica Turciju (1:0, 2:2) un iekļuva finālturnīrā, radot milzīgu ažiotāžu ap futbolu kā tādu. Mazliet žēl, ka Latvijas līdzjutējs atbalsta tikai, kad ir uzvaras, bet piemērs ar apmeklējumu spēlē pret Ungāriju parāda, ka futbols asinīs latvietim tomēr nav.
Tajā laikā komandas lielākā daļa bija „Skonto” spēlētāji – klubs, kas šodien nepastāv. Pirms kāda laika bija baumas par sponsoriem no Krievijas, kuri vēlējās iegādāties klubu. Protams, sponsoru nav, bet padomāsim par to. Vai Skonto atgriešana šodien ir vajadzīga Latvijas futbolam?
Man liekas, Skonto tukšumu Riga un RFS galvaspilsētā ir labi aizpildījušas. Kā minēju iepriekš, Latvijas futbolam svētīgi būtu finansiāli stabili klubi. Šobrīd Virslīga, manuprāt, jau tā ir ļoti pārpildīta ar naudīgiem klubiem, un klubi kopumā iztērē daudz vairāk nekā gūst ienākumus. Man nav nekas pret, ja parādītos vēl kāds finansiāli spēcīgs klubs, bet pašam svarīgāk šķiet, lai Latvijas klubu futbols nepazaudē to, kas jau šobrīd ir. Domāju, cilvēki nenovērtē to, kas mums šobrīd klubu futbolā ir – sportiskā konkurence, pietiekami labs līmenis (daudzas komandas brauc uz nometnēm siltajās zemēs), interesanti leģionāri (gan sevi jau pierādījuši un spēlējuši labās līgās, gan arī 18-19 gadus veci talanti, kuri nākotnē varbūt spēlēs Top5 līgās). Es 2019. gada Virslīgu ļoti izbaudīju un turu īkšķus, lai kaut kas līdzīgs sportiskā ziņā paliek, jo, vēsu prātu skatoties, nākamajos gados drīzāk kļūs sliktāk nekā labāk. Šobrīd Latvijas klubi ar savu konkurenci mūs priecē!
Un droši vien Virslīgā vairs nav tādu klubu kā Daugava Daugavpils vai FK Jūrmala. Oļegam Gavrilovam vajadzēja būt tiesas priekšā decembra beigās, ja pareizi atceros?
Es pat teiktu – mums nav šādu komandu, jo tie pat nebija klubi… 2012.-2014. gadā es pacietīgi apmeklēju daudzas jo daudzas spēles, Virslīga bija daudz zemākā līmenī, ar, visticamāk, daudzām sarunātajām spēlēm, tāpēc vēl jo vairāk izbaudu 2017.-2019. gada Virslīgu. Gavrilova tiesas procesam nesekoju līdzi, bet, kā raksta kolēģis Delfos, tad tiesas sēdes dažādu iemeslu dēļ regulāri tiek pārceltas.
Atgriezīsimies pie pavedieniem ar Poliju uz brīdi. Kad Latvija spēlēja mājās ar Poliju, Rīgā ieradās daudz poļu žurnālistu, daži no viņiem runāja ar tevi. Par ko viņi visbiežāk jautāja?
Viens poļu žurnālists (Maciej Kaliszuk, Przegląd Sportowy) ieradās Rīgā nedēļu pirms spēles ekspedīcijā – viņš tikās ar Paharu, Stojanoviču un arī mani, vēloties diezgan sīki uzzināt par Latvijas futbolu. Par Virslīgu, futbola problēmām, izlases regresu, skatītāju nelielo skaitu, algām Virslīgā, Ekstraklasē pabijušajiem spēlētājiem un tā tālāk. Šis žurnālists sagatavoja labus materiālus, bet uz spēli nemaz nedevās, jo atbrauca jau citi viņa kolēģi. Savukārt pirms spēles Rīgā vēl pāris žurnālisti runāja ar mani un interesējošās tēmas bija apmēram tādas pašas – gribēja uzzināt kaut ko vairāk par Latvijas futbolu.
Un ko tu domāji brīdī, kad ieraudzīji, ka viens savādnieks no Polijas katru dienu raksta par Latvijas futbolu? (smejas)
Tu par sevi? Pirmkārt, varu teikt tikai labākos vārdus. Malacis! Jau minēju par piemēru ar līdzjutējiem uz spēli Latvija – Ungārija. Šeit līdzīgi – pat Virslīgas spēlēs Rīgā esmu ievērojis, ka salīdzinoši lielā skaitā uz mačiem nāk ārzemnieki… Viņus interesē! Vācu un angļu valodā runājoši jaunieši Virslīgas stadionos Rīgā ir ikdiena. Savukārt, ja runājam par žurnālistiku/blogošanu, tad pirms pāris gadiem ļoti foršu saturu taisīja „One Nil Up” – projekts, kuru izveidoja Latvijā dzīvojošs spānis Rubens un anglis Grejems. Pat latviešu medijiem ārzemju čaļu (ieskaitot Tevi) sagatavotajos materiālos ir daudz kā vērtīga un interesanta. Skaidrs, ka, piemēram, Biliņskis Tev kā īstam polim pastāstīs vairāk un atklātāk, nekā latviešu žurnālistiem. Novēlu turpināt tādā pašā garā!
Es redzēju interviju, kurā tu runāji par nelielu skaitu futbola žurnālistu Latvijā. Vai Jurijs Žigajevs ar savu blogu ir ienesis jaunu enerģiju?
Jā, protams, ka ir ienesis! Viņš kā personība ir interesants, ar labu humora izjūtu, viņam ir vērā ņemami sasniegumi futbolista karjerā, viņam pašsaprotami ir ļoti labs kontakts ar aktīvajiem futbolistiem, viņš labi saprotas gan ar latviešu, gan krievu auditoriju. Plus viņš pierādīja, ka arī darba spējas ir diezgan augstā līmenī. Vēl viens plusiņš 2019. gada Latvijas futbola sezonai.
Pietiekami daudz par futbolu. Par ko, izņemot kājbumbu, interesējas Edmunds Novickis? Ko tu dari savā brīvajā laikā?
Gandrīz viss brīvais laiks tiek veltīts ģimenei. Spēlējos ar bērniem, mācu viņiem lasīt un skaitīt, spēlējam dažādas spēles, braukājam ar velosipēdiem, vedu dēlu uz futbola treniņiem, braucam ciemos pie vecvecākiem, vasarā dodamies pie jūras. Patīk arī kinofilmas, kā arī skatīties dažādas intervijas un raidījumus Youtube.
Es zinu, ka ikdienā tu strādā bankā/ekonomikā. Kā tik labām žurnālistam žurnālistika nav pamatdarbs?
Latvija nav Polija vai kāda cita liela futbola valsts, kur ir liels pieprasījums pēc futbola satura. Jau šīs sarunas laikā noskaidrojām, ka nereti Virslīga šķiet interesantāka ārzemniekiem nekā latviešiem. Ja manu bezmaksas rakstu internetā izlasa, piemēram, divi tūkstoši lasītāju, ar to ir par maz, lai kārtīgi nopelnītu. Tas pats Jurijs Žigajevs pēc karjeras beigām sapratis, cik finansiālā ziņā nepateicīga ir nodarbošanās ar futbola žurnālistiku, blogošanu un/vai vlogošanu. Tomēr es ne par ko nežēlojos – uzskatu to par fantastisku privilēģiju darboties jomā, kuru ļoti mīlu, kontaktēties ar Latvijas futbola leģendām, uzzināt futbola aizkulises. Nešaubos, ka, piemēram, Francijā, Anglijā vai Spānijā ir cilvēki, kuriem būtu sapnis nokļūt futbola aizkulisēs, intervēt izlases spēlētājus, bet šajās valstīs ir liela konkurence un ne visi tiek pie šādas iespējas. Savukārt man tas ir izdevies, par ko jūtos laimīgs. Līdzīgi kā ar Latvijas futbola izlasi – piemēram, Tomašu Šimkoviču uzskatu par šī gada labāko spēlētāju Virslīgā, taču viņš nekad nav uzvilcis (Austrijas) izlases kreklu, savukārt Latvijas futbolisti, daudzi no kuriem objektīvi ir vājāki nekā Šimkovičs, tiek pie iespējas spēlēt pret Ronaldu, Levandovski, Oblaku, Alabu un citiem. Futbols man ne tikai ļāvis nokļūt tur, kur pirms 10-15 gadiem pat nesapņoju tikt (piemēram, apmeklēt apmēram 30 EČ un PK finālturnīru spēles), bet arī ir devis daudz labu draugu un paziņu, kā arī emocijas.
Labi, tu strādā bankā, esi žurnālists, tev ir TV programma „Futbolbumbas” un vadi futbola kontu Tviterī. Vai tev ir pavisam laiks gulēt? (smejas)
Viss kārtībā – mani neviens neko nepiespiež darīt, tas viss ir mana brīva izvēle un jūtos ar visu apmierināts! Dažreiz sanāk mazāk laika miegam, bet mēdzu brīvdienās to kompensēt un kārtīgi izgulēties. (smejas)
Es esmu dzīvojis Rīgā, tā es zinu pilsētu, bet ja būtu Latvijā pirmo reizi mūžā – ko man jāapmeklē galvaspilsētā tavuprāt?
Ja godīgi, neesmu muzeju, arhitektūras un citu kultūras objektu fans, man patīk dabas skaistums. Rīgā dabas ir maz, bet, ja jāizvēlas viena vieta, tad izcelšu Dzegužkalnu – jauka vieta, kur parasti nav daudz cilvēku un var relaksēties.
Kā bija tavos Ziemassvētkos? Kāds poļu ēdiens?
Mums izveidojusies tradīcija, ka Ziemassvētkus atzīmējam ar sievas vecākiem, bet ar maniem vecākiem parasti svinam Jauno gadu. Sieva ir latviete, tāpēc Ziemassvētkos ēdām latviešu ēdienus.
Tieši, jau drīz Jaunais Gads. Ko es tev varētu novēlēt?
Foršus futbola ceļojumus! Futbols man devis un motivējis pabūt daudzās vietās, labprāt arī 2020. gadā turpinātu realizēt ekspedīcijas!
fot. personīgais arhīvs
