Trešdienas, 13. novembra vakarā notika pirmais mačs starp FK Salaspils un FK Tukums 2000-2/TSS komandām, kurā uz spēles bija likta vieta 2025. gada Nakotnes līgā. Spēle noslēdzās ar rezultātu 11:0, un līdzjutēji kā arī futbola sēkotāji ātri vien sāka apspriest notikumus laukumā.
Rezultātu un līmeņa starpību noteica nevis tas, ka FK Salaspils spēlē zemākā līgā, bet galvenokārt tas, ka Tukuma komandas krāsās uz laukuma izgāja spēcīgāks sastāvs nekā parasti. Uz šo spēli ieradās daudz spēlētāju no pirmās komandas. Zemāk atrodas saraksts ar spēlētājiem un viņu spēļu skaitu Virslīgā šogad.
Jānis Beks – 13 spēles
Dans Sirbu – 22 spēles
Dāvis Cucurs – 11 spēles
Artūrs Krancmanis – 21 spēle
Kenroy Campbell – 24 spēles (6 vārti)
Bogdans Samoilovs – 30 spēles (5 vārti)
Rūdolfs Reingolcs – 29 spēles
Kaspars Anmanis – 32 spēles
Maksims Sidorovs – 33 spēles
Kristaps Kārlis Ūzis – 7 spēles
Boriss Kadikovs – bez spēlēm
Uzvara 11:0 ar šādu spēku samēru noskaidro jautājumu par vietu Nakotnes līgā jau pēc pirmās spēles, un uz otro maču Tukuma dublieri var iziet praktiski ar jebkuru sastāvu. Šādu pārsvaru būtu grūti zaudēt. Mērķis ir sasniegts. Šajā brīdī ir vērts arī norādīt, ka mēs varam aplūkot šo jautājumu tikai no morālā limeņa. No juridiskā viedokļa nav neviena noteikuma, kas aizliegtu FK Tukums veikt šādu manevru. Tāpēc nav pamata šādu rezultātu anulēt vai atzīt par spēkā neesošu. Arī futbola pasaulē tas nav nekas neparasts. Daudzās Eiropas valstīs notiek tā, ka svarīgās spēlēs dublieru komandas lielā skaitā atbalsta galvenās komandas spēlētāji.
Svarīgs faktors ir ‘fair play’ jautājums. Kā būtu jāizturas pret šādu spēli? Vai ir jēga to spēlēt? Un vissvarīgākais – kā cilvēks jūtas pēc šādas spēles? Man izdevās iegūt komentārus no abiem klubiem. Sāksim ar FK Salaspils. Kā komanda tiek galā ar to, ka pretinieks iznāca spēcīgākā sastāvā nekā parasti, un kā tas ietekmēja spēlētājus?
“Protams, komanda ir sarūgtināta. Esam sarūgtināti ne tikai par rezultātu, bet arī par negodīgumu, jo, kā jūs pati teicāt, mēs visi redzējām, ar kādu sastāvu pretinieks ieradās spēlēt Salaspilī. No otras puses, tas liecina, ka mūs uzskata par spēcīgu konkurentu, jo baidās spēlēt ar savu sastāvu, ar kuru visu sezonu spēlēja 1. līgas čempionātā. jūtamies apkrāpti. Mēs uzskatām, ka pret mums ir izturējušies nesportiski, jo šodien bija nevis pārspēle uz iekļūšanu 1. līgā, bet gan pārspēle uz iekļūšanu virslīgā. Mēs gatavojāmies spēlēt ar 1. līgas outsideru, kas ar mokām izcīnīja 3. vietu savā līgas galā, nevis tam, kas notika šodien.” – stāstā man Darja, FK Salaspils menadžere.
Tukuma klubam, protams, ir cits skatījums. “Katrs klubs rīkojas atbilstoši savām interesēm, šajā gadījumā mums bija svarīgi nosargāt vietu pirmajā līgā, un mēs izmantojam šīm sacensībām pieteiktos spēlētājus. Salaspils komandā ir vairāki bijušie U15-18 izlašu spēlētāji, kuri agrāk izlasēs spēleja, un mūsu puiši, kā [Kaspars] Anmanis un [Rūdolfs] Reingolcs sēdēja malā. Lūk rezultāts mūsu kluba darbam. Futbolā nav netaisnības, ir sacensību reglaments.” – teica Kaspars Valdmanis, kluba pārstāvis.
Runājot par sacensību reglamentu, kā jau iepriekš minēju, FK Tukums nepārkāpa nevienu no noteikumiem un bija tiesīgs uz laukuma laist tos pirmās komandas spēlētājus, kurus bija iepriekš reģistrējis. Darja ir pārliecināta, ka noteikumi būtu jāmaina.
“Ja LFF patiešām ir svarīgs fair play princips, un ne tikai vārdos, bet arī faktiski, mēs uzskatām, ka federācijai ir jāveic pasākumi, lai izvairītos no līdzīgām situācijām nākotnē.” Neviens no “Salaspils” pēc spēles ar Tukuma pārstāvjiem par radušos situāciju nerunāja. Konflikta nebija, lai gan emocijas noteikti bija dzīvas. “Pēc spēles mēs, protams, paspieduši roku Tukuma trenerim, bet par spēles godīgumu ar viņu nediskutējām. Mēs neredzējām jēgu, jo tas tik un tā nemainītu rezultātu uz tablo. Ja Tukuma vadība uzskata, ka tā bija godīga spēle, mēs viņiem sirsnīgi līdzjūtam.” – secināja Darja.
Protams, vienam no trešdienas mača galvenajiem jautājumiem vajadzētu būt reglaments un pārdomām par iespējamām izmaiņām. Pašreizējā situācija pieļauj pilnīgu dublieru komandu metamorfozi un galvenās komandas spēlētāju palīdzības izmantošanu. Vai FK Salaspils komandai bija izredzes pret spēcīgu, par diviem līmeņiem augstāku pretinieku? Protams, ka nē. Vai vispār bija jēga spēlēt pret viņiem? No otras puses, ja pašreizējie noteikumi ļauj kaut ko tādu darīt, kāpēc to neizmantot?
Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc LFF nebija gatava šādai situācijai, ir neskaidra dublieru komandu loma pēdējos gados. Vienu gadu dublieri tika iekļautas līgas sistēmā, citu gadu tās bija pilnīgi atsevišķas sacensības. Trešdienas mačs parādīja, ka dažas lietas ir jāsakārto. Jo lai gan dublieri jau kādu laiku ir daļa no līgas sistēmas, dažkārt nav skaidrs, kad otrā komanda var kļūt par galveno komandu.
Nobeigumā es vēlos pateikties abu komandu pārstāvjiem Darjai un Kasparam par to, ka, neraugoties uz vēlo stundu, atsaucās ļoti ātri.
fot. FK Salaspils
Manuprāt, no pirmās komandas uz dublieriem bija jēdzīgi nosūtīt ne vairāk kā trīs spēlētājus: Beku (par kļūdu spēlē pret Mettu), Kempbelu, Reingolcu (abus – par noraidījumiem pret Riga, kādēļ tika ielaists 10 vārtu).
Ar ko ir nogrēkojušies pārējie pirmās komandas spēlētāji, ka viņiem jāpiedalās pārspēlēs starp 1.līgu un 2.līgu?!