Agris Suveizda ir 29 gadus vecs “Sportacentrs” žurnālists, kurš sākotnēji neplānoja strādāt šajā sfērā. Par laimi liktenis gribēja citādi, un pateicoties tam mēs varējām parunāt par Latvijas sporta žurnālistiku un, protams, par futbolu. Dažus jautājumus Agrim uzdeva “Bałtycki futbol” Polijas lasītāji!
Rafał Kobza (“Bałtycki futbol): Sākumā pastāsti kaut ko par sevi, kad un kā sākās tava avantūra ar futbola žurnālistiku?
Agris Suveizda (Sportacentrs.com): Nekad mērķtiecīgi neesmu gājis uz to, lai strādātu šajā sfērā, un tas notika diezgan nejauši. Pirmoreiz Sportacentrs.com, ko tolaik vēl sauca eSports.lv, nokļuvu gandrīz uzreiz pēc “Euro 2008” finālturnīra. Portāls aktīvi rakstīja par visām “Top 5” futbola līgām, un parādījās nepieciešamība pēc kāda, kurš rakstītu par Francijas čempionātu. Tā nu mani pamanīja portāla komentāros – futbolā, manuprāt, jau tolaik orientējos diezgan labi, arī rakstīšana man itin padevās, tāpēc diezgan ātri piekritu. Tobrīd tad vairāk bija kā hobijs – rakstīju brīvajā laikā un par to saņēmu arī mazu naudiņu. Daudz nopietnāk tas viss kļuva 2012. gada rudenī, kad štatā atbrīvojās viena vieta – tieši ar futbola novirzienu. Tā nu jau septiņarpus gadus esmu Sportacentrs.com pilna laika žurnālists, lai gan pats profesijas nosaukums man ne pārāk patīk – es sevi drīzāk sauktu par apskatnieku.
Un jāuzsver, ka es gluži neesmu futbola žurnālists. Mans pienākums ir rakstīt par jebkuru sporta veidu, taču futbols ir tas sporta veids, kurā es specializējos un par kuru varu rakstīt vairāk nekā par citiem. Vēl piebildei – “Euro 2008” laikā man bija 17 gadu jeb es tikko biju pabeidzis 10. klasi.
Ja tu raksti arī par citiem sporta veidiem, es uzdošu jautājumu, uz kuru, neapšaubāmi, nav vienas konkrētas atbildes. Kā ir ar futbolu Latvijā, cik populārs viņš ir? Es domāju, ka sports nr. 1 ir hokejs, vai basketbols, bet es redzēju daudz dažādu viedokļu.
Latvijā tas ir ļoti populārs jautājums un par to daudz strīdas – domāju, atbildes būtu ļoti dažādas atkarībā no tā, kura sporta veida pārstāvim to vaicātu. Un parasti šādās diskusijās runā galvenokārt par stereotipiem, nevis reāliem argumentiem – daudzi pārmet futbolam, ka vietējā čempionātā ir tukšas tribīnes, kaut gan tukšas tribīnes ir visos sporta veidos un futbola čempionāts pēc apmeklētības ir otrajā vietā aiz basketbola. Man šo gadu gaitā ir noformulējies viedoklis, ka Latvijā nav populārākā sporta veida un ka tas viss ir ļoti cikliski – dažus gadus pirmais ir basketbols, tad hokejs, tad futbols, un tas viss visu laiku mainās. Es teikšu, ka Latvijā nav sporta veida numur viens, bet ir nr 1. konkrētās kategorijās. Piemēram, labākā izlase un labākā jaunatne ir basketbolam, populārākā izlase un populārākais klubs ir hokejam, labākais vietējais čempionāts ir futbolam, lielākā masveidība ir futbolam utt. Mums nav populārākā sporta veida, bet mums ir populārāko sporta veidu “Top 3”.
Runājot par futbolu, es redzu paradoksu. Pēc nelielas Rīgas zaudējuma ar Kopenhāgenu latvieši droši vien vēlējās atkal redzēt “lielo” futbolu, vai ne? No otras puses – nacionālā izlase spēlē vāji. Vai tu redzi iespēju uzlabot situāciju tuvākajā laikā?
Piekrītu, un līdzīgi ir visā Latvijas sportā. Pie mums trūkst fanošanas un sporta apmeklēšanas tradīciju. Latvijā trūkst lielas skatītāju bāzes, kuriem sporta apmeklēšana būtu kā tradīcija, tādēļ pārsvarā lielas masas iet tikai uz augsta līmeņa sacensībām. Jo augstāks līmenis un jo augstāks rezultāts, jo vairāk skatītāju. Tā, protams, ir visur pasaulē, taču mums atšķirība starp Eirokausu, izlases apmeklētību un vietējo čempionātu apmeklētību ir ļoti liela. Tā gan kopumā ir visas Baltijas problēma – ja neskaita Lietuvas basketbola čempionātu, uz vietējiem čempionātiem neiet nekur. Futbola izlase, starp citu, vēl pirms dažiem gadiem bija ļoti labi apmeklēta – “Euro 2016” kvalifikācijā 7-8 tūkstoši bija regulāri. Taču tolaik gan izlase bija stiprāka, gan arī spēles notika “Skonto” stadionā, gan arī spēļu sākumlaiks bija izdevīgāks – tagad pēc jaunajiem UEFA noteikumiem plkst. 21:45 pēc Latvijas laika ir pārāk vēlu.
Tādēļ ja vaicā, kā uzlabot skatītāju problēmu, tad acīmredzamākais un arī grūtākais risinājums – paaugstināt līmeni. Vēl, protams, arī ir daudz jāstrādā pie infrastruktūras – pavasarī un rudenī ir ļoti grūti piesaistīt publiku, ja stadionā nav jumta. Tāpat arī virknē stadionu trūkst apgaismojuma, kas nozīmē, ka spēles jāsāk pārāk agri un daudzi nevar pagūt uz spēlēm pēc darba. Labāka infrastruktūra ir pats pamats, lai varētu sākt strādāt ar skatītāju.
Vai ir daudz žurnālistu Latvijā, kuri raksta par futbolu? Jūs pazīstat viens otru?
Uz Polijas fona – ļoti maz. Uz Latvijas fona par futbolu rakstošo žurnālistu droši vien ir visvairāk. Taču te jāuzsver, ka jautājumā ļoti labi noformulēji – par futbolu rakstošie žurnālisti. Jo Latvijā īsti nav neviena profesionāla žurnālista, kurš sevi var saukt par pilna laika žurnālistu un kurš rakstītu tikai par futbolu. Iespējams, vistuvāk šim nosaukumam pašlaik varētu būt bijušais izlases spēlētājs Jurijs Žigajevs, kura vlogu, televīzijas projekti ir saistīti tieši ar futbolu. Tiesa, vai viņš ar to var arī nopelnīt, tas laikam jāprasa viņam pašam.
Visos medijos šī situācija ir diezgan līdzīga – pārsvarā katram žurnālistam ir jāraksta par visu. Attiecīgi lielākā uzmanība sporta veidam tiek pievērsta izlašu, pasaules čempionātu, olimpisko spēļu laikā. Piemēram, šodien bija jāsākas pasaules čempionāts hokejā, un tādos brīžos vairums štata žurnālistu koncentrējas tieši hokejam. Tādēļ, no vienas puses, futbola izlases spēlēs žurnālistu it kā ir daudz, bet, no otras puses, ikdienā Virslīgas mačos viņu ir ļoti maz. Un, jā, lielākoties žurnālisti savā starpā ir diezgan labi pazīstami, jo mūsu nav daudz.
Es pats esmu rēķinājis, ka, lai arī it kā esmu žurnālists ar futbola novirzienu, no mana ikdienas darba laika futbolam sanāk atvēlēt varbūt 40%. Ziemā mazāk, vasarā vairāk, bet kopumā maz laika. Par futbolu rakstošo žurnālistu aprindās ir labs jociņš – ja citās valstis uz preses konferenci pēc spēles ierodas desmit žurnālistu un uzdod kopumā vienu jautājumu, tad pie mums uz preses konferenci iet viens žurnālists un uzdod desmit jautājumus.
Tātad Latvijā nevar būt tikai žurnālists, ja raksti par vienu sporta veidu? Jābūt elastīgs, ja gribi lai žurnālistika būtu tavs pamatdarbs?
Negribētu kādu aizmirst, bet tā uzreiz es nevaru iedomāties nevienu, kurš strādātu tikai vienā konkrētā sporta veidā un ar to sev pelnītu iztiku. Latvijas žurnālistikā ir mazs tirgus, maza publicitāte, maza nauda. Sporta žurnālistikā – vēl grūtāka situācija. Mediju štatos darbavietu nav daudz, un par Latvijas sporta tirgu laikam daudz ko pasaka tas, ka pie mums ir tikai divi sporta portāli – nemaz nerunājot par to, ka nav specializētā futbola portāla vai hokeja portāla. Ir gan, piemēram, auto un moto sporta portāls, taču tas, cik zinu, drīzāk ir hobija projekts, nevis pelnošs medijs. Ir virkne žurnālistu, kuri ir vairākās darba vietās – gan laikrakstā, gan, piemēram, sporta komentēšanā. Tā gan, protams, ir daudz kur pasaulē un ārzemēs ir diezgan izplatīta prakse būt brīvajam žurnālistam, bet iemesli tam gan ir citi. Tā ka Latvijā sporta žurnālistam jābūt elastīgam, jābūt zinošam daudzās jomās un jābūt ļoti fanātiskam.
2018. gadā tu tiki ievēlēts par 3. labāko žurnālistu Latvijas futbolā. Vai tas ir tavs lielākais sasniegums? Kā tu toreiz juties?
Banāla atbilde: balvas un vietas nav pašmērķis – tas ir tikai kā bonuss ikdienas darbam. Ja vaicā par lielāko sasniegumu, tad gan laikam ir jāaizdomājas, vai es varētu šobrīd nosaukt savu rakstu “Top3”. Divi raksti laikam varētu būt prātā, bet gribas domāt, ka nākotnē tādu būs vairāk un daudz labāki.
Tātad saki man, kādi ir šie raksti?
Kamēr spēļu komentēšana vai cilvēku intervēšana man kā ļoti intravertam cilvēkam ne pārāk padodas, mana stiprā puse, manuprāt, ir analītika, datu vākšana un pētīšana, kopsakarību meklēšana. Apjomīgiem materiāliem un lielām analīzēm diemžēl laika nav pārāk daudz, bet reizēm sanāk paveikt arī tos. Pats gribētu palepoties ar šo rakstu par futbola transfēriem, budžetiem, UEFA FFP noteikumiem – tiesa gan, tas ir maksas versijā.
Pirmais raksts
Savukārt lielāko rezonansi droši vien izraisīja šis raksts, lai gan ar sportu tam ir tikai neliela saistība – tas ir par vienu no latviešu valodas lielākajām īpatnībām jeb personvārdu atveidi pēc izrunas.
Otrais raksts
Un, jā, laikam atcerējos arī trešo rakstu. Analīze par Rīgas pretinieci “Kobenhavn” – arī finanses, vēsture un tamlīdzīgi.
Trešais raksts
Es skatos un redzu patiešām labu analīzi. Vai šādā darbā jūties labāk nekā, piemēram, tas, ko dara Jurijs Žigajevs?
Noteikti. Ja runā par Žigajevu, viņam, domāju, ir ļoti labs potenciāls tieši vlogošanā un tamlīdzīgu videostāstu veidošanā – pirmkārt, viņš ir ļoti komunikabls, un, otrkārt un galvenokārt, viņam ir ļoti labi kontakti ar spēlētājiem. Lielākā problēma ir mazais tirgus – vai viņš ar šo nodarbi varēs iegūt pietiekami daudz naudas, lai gribētu ar to turpināt nodarboties. Cerams, ka izdosies. Tāpat arī manam kolēģim un Latvijas futbola žurnālistikas smagsvaram Edmundam Novickim sanāk ļoti labas intervijas – arī ar viņu man šajā jomā ir diezgan neiespējami sacensties. Katram ir savi trumpji, kuri jācenšas izmantot.
Es zinu, ka tu varbūt nezini/neatceries, bet vai tirgus bija lielāks pēc “Euro 2004”?
Diezgan grūti viennozīmīgi atbildēt, jo pirms 16 gadiem bija pavisam cita pasaule – pat nesaistīti ar “Euro 2004” un futbola popularitāti. Tolaik valdīja drukātie laikraksti un televīzija, tagad pozīcijas pārņem internets, sociālie tīkli. Rakstošajam žurnālistam droši vien tolaik bija lielāka nozīme, toties video satura veidošanai daudz labāki laiki ir tagad. Taču vienlaikus ir arī krietni pieaugušas izklaides iespējas, kuras arī cīnās par cilvēku uzmanību un cilvēku laiku – medijiem nākas konkurēt arī ar tām. Mūsdienas ir iespēju laikmets, taču tās iespējas ir jāmāk atrast un izmantot. Ja runā par futbola popularitāti parastajā sabiedrības daļā, tad pirms 16 gadiem futbols droši vien bija populārāks. Taču vienā no atbildēm jau teicu, ka tas viss ir ciklisks – gan drīzumā futbols (precīzāk – izlase) atkal sāks iet uz augšu, ne tikai uz leju.
Daudzi no maniem sekotājiem jautā, kā jūs šodien atceraties Euro 2004, un kāpēc jūsu futbols pēc šādiem panākumiem šobrīd atrodaties šādā vietā?
Mūsu portālā tieši nesen bija diskusija par to, kas ir Latvijas sporta lielākās uzvaras un sasniegumi. Pirmo vietu ieguva tenisistes Aļonas Ostapenko “French Open” tituls, bet otrā vieta tika iekļūšanai “Euro 2004”. Tā ka atmiņas Latvijā ir labas un šo panākumu ļoti novērtē. Kādēļ pēc tam nesekoja turpinājums? Droši vien tādēļ, ka federācijas vadība gulēja uz lauriem un neizmantoja šo popularitātes un arī finansējuma vilni – vajadzēja uzlabot infrastruktūru, bet tas netika izdarīts. Ir, protams, arī vēl citi faktori, arī pietiekami objektīvi – deviņdesmitajos gados Latvijā bija maza dzimstība. Taču kopumā es teiktu, ka galvenā problēma bija tā, ka federācija neinvestēja pietiekami daudz naudas infrastruktūrā un treneru izglītībā – kamēr citas valstis strauji progresēja, mēs labākajā gadījumā palikām uz vietas vai pat regresējām, jo esošā infrastruktūra jau nolietojās. Pēdējos gados ir vērojama arī virkne pozitīvu procesu, taču izmaiņas notiek lēni un uzreiz nav jūtamas.
Vai tici, ka drīz būs labāki laiki nacionālajai komandai?
Labāki – noteikti. Vai tik labi, lai izlase atkal varētu pretendēt uz finālturnīru, pagaidām vēl grūti spriest. Katrā ziņā jaunā paaudze šķiet pietiekami talantīga. Galvenais jautājums, cik laba būs pāreja no jauniešu uz pieaugušo futbolu. Šajā ziņā mani uztrauc leģionāru limita izmaiņas, jo daudzos klubos visdrīzāk latviešu jaunieši turpmāk spēlēs ļoti maz – atšķirībā no Polijas, kur U21 spēlētājam laukumā jābūt obligāti. Taču varbūt tas nozīmēs, ka viņiem būs lielāka motivācija doties uz ārzemju akadēmijām. Ļoti ceru un domāju, ka pēc četriem pieciem gadiem par izlasi sarkt mums vairs nevajadzēs.
Vai vari norādīt lielāko tavuprāt jauno talantu Latvijas futbolā?
Vienu nosaukt grūti, īpaši ja ņem vērā dažādus vecumus. No tiem, kuri jau ir apostījuši gaisu izlasē, droši vien nebūšu oriģināls, ja saukšu Toberu un Uldriķi. Par Ontužānu grūtāk ko teikt, jo traumas un neskaidrā situācija ar līgumu Minhenē nav ļāvusi viņu novērtēt ilgākā laika posmā. No jaunākas paaudzes pašam interesanti, kā attīstīsies Varslavāna karjera – arī viņam tikko bija smaga trauma, taču potenciāls noteikti ļoti labs.
Tā kā aizsardzības kreisā mala Latvijas futbolā jau ilgstoši ir diezgan sāpīga tēma – bez Maksimenko pārāk daudz spilgtu spēlētāju nav bijis -, tad cerības saistu arī ar Emīlu Birku. Protams, Daškevics no Anderlecht U21 komandas. Taču viņu esmu redzējis ļoti maz.
Un jauni treneri, vai ir kādi?
Pašlaik perspektīvākais droši vien ir Viktors Morozs – ļoti gudrs taktiķis, ko Daugavpilī jau pierādīja pagājušajā sezonā, līdz vasarai savācot daudz vairāk punktu, nekā loģiski tam bija jānotiek. Lai arī pirmais mēģinājums Virslīgā viņam nebija veiksmīgs, man ļoti simpatizē arī Andrejs Kaļiņins – jācer, ka Liepājā viņam klāsies labāk. Pēc pieredzes par jauno treneri viņu laikam jau vairs nevar saukt un visi pie viņa ir pieraduši, bet tāpat pēc gadiem jauns ir Andris Riherts – arī, manuprāt, ļoti zinošs speciālists. Daudzi smejas par “Mettas” pēdējām vietām, taču izaugsme komandas spēlē ir acīmredzama – un komanda ar tik jaunu sastāvu spēlē ļoti drosmīgu un skatāmu futbolu.
Atgriezīsimies pie žurnālistikas. Hokejs, basketbols, futbols – tagad gandrīz neviens nespēlē. Par ko tu tagad raksti?
Kā jau visi pasaulē – par to, ka kāds pabeidz sezonu, par to, ka kāds atsācis treniņus utt. Un Latvijā nepārtrauktu šovu vairāku gadu garumā sarūpē cīņa par prezidenta krēslu. Īstenībā pirmo desmit dienu laikā, kad visas sacensības sāka apturēt, rakstāmā un darāmā bija daudz vairāk nekā tad, kad sports notika. Jo bija ļoti daudz ziņu ļoti īsā laika periodā. Domāju, pēc dažām nedēļām darba ikdiena jau atkal būs normalizējusies – futbola līgas pamazām atsāksies, cerams, ka arī Latvijā pēc mēneša futbols atkal būs ierindā. Vispār šo sezonu ļoti gaidīju, jo Virslīgas līmenis būtu bijis viens no augstākajiem vēsturē. Nekas, gan drīz atkal varēšu rakstīt par spēlēm un vārtu guvumiem, nevis to, ka tā un tā līga ir apturēta. Galvenais jautājums – uz cik ilgu laiku pasaule atgriezīsies savās sliedēs un vai nebūs pandēmijas otrā viļņa.
Virslīga ir guvusi daudz panākumu organizācijas, mārketinga un attīstības jomā kopumā. Es domāju, ka tu atceries Daugavpils “Daugava” pirms 8-10 gadiem, jeb kad federācijai vajadzēja izveidot JFK “Olimps”.
Pēdējo trīs četru gadu laikā Virslīga ir strauji attīstījusies – kļuvis mazāk sarunāto spēļu skandālu, klubiem ir vairāk naudas, lielākas algas, stiprāki sastāvi. Ja runā par līgu kopumā, nevis tikai vienu vai diviem stiprākajiem klubiem, tad tik labā līmenī čempionāts nav bijis sen vai varbūt nav bijis vispār nekad – agrāk tomēr līmeņa atšķirība starp grandiem un pastarīšiem bija lielāka, nekā ir tagad. Te gan jāpiebilst, ka lai arī progress bijis diezgan liels, budžetu ziņā Virslīga joprojām diezgan tālu atpaliek no Eiropas “Top 25” līgām. Par infrastruktūras un apmeklētības atpalicību nemaz nerunājot. Tā ka progresam vietas vēl ir ļoti daudz, taču šie daži gadi ir devuši ļoti pozitīvu grūdienu un cerības, ka augšupeja turpināsies.
Viena lieta mani intriģē. Es savulaik biju uzrakstījis tekstu poļu valodā par Daugavpils “Daugava” un Oļegu Gavrilovu. Futbolistu, žurnālistu un līdzjutēju vidū gandrīz neviens negribēja ar mani par to runāt. Polijā es redzu lielāku skaitu tekstu par korupciju mūsu futbolā. Vai tāpēc, ka Latvijas futbola vide ir maza un neviens nevēlas uzņemties nevajadzīgu risku?
Līdzīgi ir tagad ar aplokšņu algām. Vai nu nav pierādījumu, vai baidās. Vai abi varianti.
