“Liktenis ir gribējis, lai mēs būtu latvieši, un, pat ja mēs gribētu, mēs nevarētu kļūt citi. Mums ir tikai izvēle — vai nu būt latviešiem, vai vispār zaudēt sevi, kļūt par nullēm, noslīdēt stādveidīgas tīri fizioloģiskas dzīves pakāpē,” tā rakstījis filozofijas doktors Pauls Jurevičs.[1] Kopš 2021. gada 15. oktobris ir diena, kad pēc Latvijas valsts prezidenta Egila Levita ierosinājuma svin Valsts valodas dienu. Latviešu valodas dienu. Arī šogad biedrība “Par latviešu valodu” rīkoja pasākumu pie Latvijas brīvības cīnītāja un padomju okupantu represētā Gunāra Astras pieminekļa. Runas mūsu valodas godināšanā, kas ilga gandrīz divas stundas, teica daudzi: Rīgas vicemērs Edvards Ratnieks, Saeimas deputāte Ināra Mūrniece, filoloģes Ina Druviete un Agnese Irbe, politologs Andis Kudors, žurnāla “Domuzīme” galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa, “Atkrievisko Latviju” aizsācēja un dzejniece Liāna Langa un vēl daudzi citi, kuri norādīja par krievu okupācijas seku paliekām Latvijā, kā arī nosauca uzdevumus nākotnei. Gan mums, latviešu nācijai, gan varas vīriem un sievām. Starp runātājiem bija arī Andris Vītols, Ķekavas novada pašvaldības deputāts, kurš pieminēja arī futbolu, kas iederas mūsu pirms mēneša uzsāktajā sadaļā par latviešu valodas un latviešu trūkumu futbolā koloniālisma dēļ okupācijas laikā un jau neatkarīgajā valstī.[2] Ar Vītola kunga atļauju publicējam viņa pilnu uzrunu sanākušajiem. /Krists/
**************
Vispirms vēlos pateikties šī pasākuma organizatoriem par to, ka mums jau atkal ir iespēja sanākt šeit, šajā nozīmīgajā vietā, un Valsts valodas dienā runāt par latviešu tautai svarīgiem jautājumiem.
Savā pagājušā gada runā pieskāros Liānas organizētajai valodas kampaņai, un tā jāpiemin arī tagad. No vienas puses tas ir labi, jo kampaņa turpinās un uzņem apgriezienus, tomēr no otras, ir slikti, ka par šiem jautājumiem mums joprojām ir jārunā. Es domāju, ka kampaņas organizatori būtu priecīgi, ja viņiem vairs nebūtu darba un mērķi izpildīti.
Šajā kontekstā pieminēšu divus atgadījumus, kas man kā vienkāršajam iedzīvotājam liek uzdot jautājumu, ko tad īsti paredz mūsu normatīvie akti un ko dara vai drīzāk nedara mūsu kontrolējošās valsts iestādes.
Pirms pāris dienām kāda man pazīstama Rīgā dzīvojoša mamma, kuras dēls trenējas futbolā kādā Rīgas mikrorajonā, man pavēstīja, ka treniņa whatsapp grupa ir pārgājusi uz komunikāciju krievu valodā, jo treneris ir krievs, un liela daļa vecāku arī. Uz mammas jautājumu, kāpēc tā, treneris un vecāki esot atbildējuši, ka tā taču neesot nekāda problēma, jo treneris taču svarīgākos paziņojumus taču dublē – un tagad uzmanību – JŪSU VALODĀ. Tātad, šādu cilvēkuprāt, ir MŪSU un JŪSU valodas.
Šī mamma man lūdza no šīs tribīnes man ieskicēt vēl vienu problēmu – interešu izglītības sistēma. Ja no nākamā gada teorijā skolās mācību process norisināsies latviešu valodā, tad tā saucamajos pulciņos šādu prasību nebūs, un faktiski turpināsies situācija, kad mācību process norisināsies tā saucamajā “ērtākajā” valodā. Ja sporta nodarbību vai pulciņu apmeklē vairums krievruņu, tad treneris vai pedagogs diemžēl šobrīd uz to valodu pāriet. Un vēl viena būtiska lieta, ko šī mamma man teica – viņa ievērojusi, ka tajos pulciņos, kuros skolotājs vai treneris konsekventi runā latviski, krievruņu bērni faktiski nepiesakās, tātad šādi vecāki meklē jebkādas iespējas, lai izvairītos no tā, ka viņu bērni laiku pavada latviskā vidē un tātad faktiski izvairās no integrācijas! Līdz ar to viņas aicinājums, kuram pievienojos arī es, ir: plānojot aktivitātes, kas saistītas ar pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā, neaizmirst par interešu izglītību.
Otrs gadījums – kāds Rīgas komersants, kurš nodarbojas ar riepu tirdzniecību un montāžu, sociālās saziņas vietnē veido videosižetus par savu nodarbi krievu valodā. Kāds latviešu skatītājs pajautā, vai klientus apkalpo arī valsts valodā? Komersanta atbilde, un es tagad citēju: “runāju ne tikai krieviski, ko tu apsaukā par svešvalodu, bet arī latviski, TAVĀ, TĀ SAUCAMAJĀ VALSTS VALODĀ”.
Šie ir tikai divi gadījumi, ar kuriem esmu sastapies pēdējās nedēļas laikā. Manuprāt, mūsu integrācijas politika ir izgāzusies, un tieši tāpēc, ka mēs paši neesam sapratuši, ka sekmīgi kādu integrēt var tikai uz valodas pamata. Ar mūsu toleranci valodas jomā mēs tikai turpinām kaitēt paši sev. Mēs daudz mācāmies no ukraiņiem, un viens no svarīgākajiem padomiem, ko viņi mums dod – valoda ir ierocis! Tad ievērosim to!
Valsts valodas aizsardzības jautājumiem līdz šim nav pievērsta pietiekama vērība. VVC budžets ir smieklīgi mazs, nedaudz vairāk par miljonu eiro gadā. Salīdzinājumam – mazu pierīgas pašvaldību budžeti ir no 70 – 100 miljonu lieli. Kas mūsu valstī ir prioritāte?
Lai gan politikas plānošanas dokumentos nu jau ir atzīts, ka valodas jautājumi skar arī valsts drošību, tomēr realitātē mēs pret tiem joprojām neattiecamies pietiekami nopietni. Valsts valodas likums būtiski nav grozīts kopš tā pieņemšanas, tātad jau vairāk kā 20 gadus.
Diemžēl realitāte ir tāda: ja mēs, pirmkārt, nemainīsim paši savu attieksmi, proti, politiskajā un arī ierēdniecības līmenī valodas jautājumiem nepievērsīsim pienācīgo uzmanību, latviešu valodas pozīcijas gadu laikā pavājināsies.
Ir jāpieņem divvalodības novēršanas likums, jāgroza Valsts valodas likums, paredzot plašāku atbildību, un jāpiešķir pietiekami resursi jauno normu kontrolei!
Saules mūžu Latvijai, un, protams, slava Ukrainai!
[1] Raivis Zeltīts, “Dr. Pauls Jurevičs un latviešu tautas misija”, Rīga: Domas spēks, 2019.
[2] Tāpat kā latviska bija Latvija, arī futbols 20.—30. gados bija latviešu spēle, tautā mīlēts sporta veids. Taču 50 gadu okupācija pārkrievoja mūsu futbolu, un sekas ir jūtamas, kaut situācija uzlabojusies, vēl šodien. Skatīt tvītus šeit: 1) latviska futbola atdzimšanas kustība 1991. gadā; 2) 1980. gadu beigās atklātības vārti atvērās; 3) latvieši mazākumā futbolā; 4) Latvijas un Igaunijas futbola izlases 90. gados; 5) žurnāls “Dadzis” ironiski skarbi par futbolu 1992. gadā; 6) diskusija avīzēs 1990. gadā par “Daugavas” sastāvu no imigrantiem
