20 vārti vienā mačā, milzīga līmeņu starpība un tas viss 1. līgā. Šādi rezultāti ir reti, it īpaši tajā čempionāta līmenī. Kāpēc FK Pļaviņas DM tik sāpīgi zaudēja, un kluba spēlētāji visas sezonas laikā ielaida vairāk nekā 220 vārtus?
Sāpīga debija
2014. gadā Latvijas 1. līgā spēlēja 16 komandas, viena no tām bija jaunpienācēja “FK Pļaviņas DM” no mazpilsētas ar aptuveni 3000 iedzīvotāju, kas atrodas 120 kilometrus uz austrumiem no Rīgas. 30 līgas spēlēs klubs nav uzvarējis nevienā mačā, divreiz neizšķirts, zaudējis 28 mačus. Vārti – guva tikai 10, bet ielaida 228! Tas ir vidēji mazliet mazāk nekā 8 vārtiem vienā spēlē. Rezultāti? Zaudējumi kā 1-10 un 0-12 pret Rēzēknes BJSS, 1-12 pret AFA Olaine, 0-13 pret Preiļu BJSS, 0-16 pret Gulbeni, un visbeidzot 0-20 pret RFS. Tomēr bija arī slavas mirkļi. 0-0 mājās pret FK Smiltene un izbraukumā pret Salaspili ir vienīgie komandas punkti 2014. sezonā. Vienā no mačiem Pļaviņu spēlētājiem izdevās gūt pat 3 vārtus. Tomēr tas neko daudz nepalīdzēja, jo tas bija zaudējums 3-11 pret FK Tukums.
Veiksmīga diena
2014. gada 25. oktobrī maz cilvēku sagaidīja šādu katastrofu. Pirmā spēle starp abām komandām beidzās ar Pļaviņu zaudējumu viņu pašu stadionā 0-7. Oktobra maču labi atceras toreizējais RFS uzbrucejs Aleksejs Rosoha, kurš tad guva 11 vārtus savas komandas labā!
“Tāds rezultāts bija, jo 2014. gadā Latvijas 1. līgas čempionatu paplašināja, un tai tika pievienotas dažas 2. līgas komandas. Pļaviņas bija vieni no tiem. Mūsu komanda bija diezgan spēcīga, mums bija sava treniņu bāze Arkādijas parkā, 5 treniņi nedēļā, un mūsu mērķis bija tikt Virslīgā” – izskaidro disproporciju starp komandām Rosoha. Šajā brīdī ir vērts atzīmēt, ka RFS pretnieki bija pilnīgi amatieri, kuri futbolu apvienoja ar citām aktivitātēm, piemēram, darbu vai skolu.
“Tā sanāca, ka mūsu komandu līmenis krašņi atšķirās. Un mēs šajā dienā jau no pirmām minutem kontrolējam spēli un loti daudz uzbrukam. Man tā diena bija ļoti veiksmīga, jo man bija ļoti daudz momentu un katrs sitiens līdoja tīklā. Varēja just, ka viņi nebija tik labi sagatavoti taktiski, kā arī fiziski, viņiem bija grūtāk”.
Nebija vēlmes pēc 1. līgas?
Aleksejs Rosoha pēc viņa un komandas sasnieguma gaidīja reakcijas. “Pēc spēles ļoti gaidīju rakstu Sportacentrs portālā, bet vairāk par protokolu neko neieraudzīju (smejas)”. Patiešām, lielākais sporta serviss Latvijā šajā ziņā nebija pārāk izteiksmīgs. Informācija aprobežojās tikai ar 20 vārtu zaudēšanu, un vārtu guvēju saraksta pierakstīšanu. Viens no interneta lietotājiem ar segvārdu “maroks” zem iepriekš minētā teksta atstāja komentāru, kas ir neliels mājiens par Pļaviņu komandas izskatu.
“Ja godigi, tad var. Pirms sezonas vienīgais, kurš vēlējās startēt pirmāja līgā, bija treneris. Čaļi saprata, ka pirmāja līgā īsti nav darīt ko. Treniņu nav, spēlē čaļi, kuri trenējušies 5 gadus atpakaļ. Ātrumā un tehnikā zaudē visām komandām, klāt pieliekot vēl disciplīnas trūkumu. Tas ir tas, kas notiek komandā” – šādu teoriju izvirzīja komentētājs. Šo informāciju bija iespējams pārbaudīt avotā.
Mēs esam vietējā komanda
Spēles pret RFS laikā pļaviņietim Mikam Vilkaplāteram bija 17 gadi. Sākotnēji šīs tikšanās atmiņa reaģē ar skumjām, taču nav problēmu par to vairāk pastāstīt. Viņš nekavējoties izlabo informāciju, ka vienīgais, kurš vēlējās piedalīties pirmajā līgā, bija treneris. Viņš arī uzskaita 7 faktorus, kuri, viņuprat, izraisīja tik kolosālu sakāvi pret RFS.
– “Mēs bijām amatieru komanda, kura nebija līdz galam gatava sacensties ar spēcīgākajām 1. līgas komandām”.
– “Kā amatieru komandai pēc pirmajiem zaudējumiem pamainījās sastāvs, un bija sastāva problēmas. Daudz spēlēja gados jauni vai ļoti pieredzējuši spēlētāji”.
– “Izbraukuma spēle Arkādijas stadiona mākslīgajā laukumā. RFS trenējās tur, un mums bija ļoti grūti tikt līdzi tempam (mums mājas stadionā ir dabīgais laukums)”.
– “Tajā spēlē bijām bez maiņām. 11 spēlētāji un nogurām pret RFS augsto tempu”.
– “Ne tikai treneris, bet arī komanda gribēja startēt, bet nevarējām pavilkt līmeni. Objektīvi mēs bijām 2. līgas komanda, kas izmēģināja spēkus 1. līgā. Līmeņu starpība bija liela ar komandām, kas ikdienā trenējas”.
– “Tās bija sezonas beigas, un amatieriem bija grūti aizvadīt 30 spēles sezonā. Bija liels psiholoģiskais un fiziskais nogurums (katru nedēļu ar maz rezervistiem, pret specīgāku pretinieku, daudz zaudējumu, utt.)”.
– Citu komandu sastāvi. Pļaviņas ir pilsēta ar 3 000 iedzīvotājiem un komandā spēlēja tikai Pļaviņu futbola audzēkņi, kuriem grūti sacensties ar akadēmijās augušiem futbolistiem.
“Daudzi spēlētāji pēc zaudējumiem zaudēja motivāciju un vairs nespēlēja. Pieļauju, ka bija grūti motivēt katru nedēļu braukt, cīnīties un zaudēt. Sākumā spējām konkurēt, nebija lieli zaudējumj, jo tas bija iespēlēts sastāvs, bet tad šie spēlētāji komandu pameta un spēlēja tie, kas bija palikuši. Bija sastāva problēmas. Tie spēlētāji arī bija amatieri” – papildina Vilkaplāters.
“Lai kā arī mūsu komandu slikti vērtēja, tā bija laba pieredze jaunajiem futbolistiem, un mūsu komanda joprojām spēlē 3. līgā. Nebija nekādu sarunāto spēļu vai finansiālo problēmu – vienkārši eksperiments bija pārāk grūts. Nebijām tobrīd gatavi spēlēt 1. līgai” – piebilst Vilkaplāters. Šobrīd no 2014. gada Pļaviņu komandas sastāva palikuši 11 spēlētāji.
Neko nenožēlojam
Lasot Mika ziņojumus, es redzu, cik sarežģīta ir šis 0-20 zaudējums. Bija daudz kumulatīvu problēmu, kas kļuva acīmredzamas tieši spēles laikā pret vienu no spēcīgākām komandām. Vienā brīdī visa situācija manī izraisa līdzjūtību, kas uzreiz rada vienu acīmredzamu jautājumu. Nosūtu to savam sarunu biedram bez vilcināšanās: “Atskatoties, tu nožēloji, ka spēlējāt 1. līgu?” Zaudēt 0-15 vienā reizē, labi, tas notiek. Bet lielākajā daļā spēļu divciparu rezultāti? Milzīga nasta psihi. Vilkaplāters tomēr šo lietu uztver daudz pozitīvāk, nekā man šķita.
“Es esmu runājis ar spēlētājiem, un arī pats varu teikt, ka nenožēloju nevienu brīdi. 0:20 ir liels rezultāts, zaudējām arī 0:16 un citiem lieliem rezultātiem, bet tas bija tā vērts. Jaunajiem futbolistiem tā bija jauna pieredze un komanda saprata savu līmeni, ka 1. līgai mēs neesam gatavi. Turklāt bez punktiem nepalikām – neizšķirti pret Smilteni un Salaspili. Arī nepatīkama pieredze ir laba pieredze. Šobrīd tas 3. līgā palīdz, jo tie spēlētāji ir pacīnījušies pret spēcīgiem pretiniekiem. Man pašam tobrīd bija 17 gadi, un neko nenožēloju. Lieli rezultāti, bet kauns nav, tas ir futbols, uzvar spēcīgākais. Mums tā spēka 1. līgai pietrūka, bet mēs pabeidzām čempionātu un aizvadījām visas spēles. Neizstājāmies, lai arī kādi rezultāti, lai arī smagi zaudējām, katrā spēlē cīnījāmies” – Vilkaplāters beidzas.
Kā viņš pats minēja, Miks Vilkaplāters joprojām spēlē Pļaviņu komandā, kas sacenšas Latvijas 3. līgā. Interesanti, ka 11 vārtu guvējs no šī mača, mans pirmais sarunu biedrs, Aleksejs Rosoha, spēlē tādā pašā līmenī (Tente komandā). No iepriekšminētā mača, kuru uzvarēja RFS 20-0, nav nekādu video, bet man izdevās atrast FK Pļaviņas DM – Preiļu BJSS maču ar rezultātu 0-13.
Link
fot. FK Pļaviņas DM
