Dažiem futbols ir visa dzīve, citiem ir tikai daļa no tās. Edgars Portnojs, bijušais Latvijas jauniešu izlašu spēlētājs, pieder pie otrās grupas. Kādā brīdī viņš nolēma, ka neredz tālākas perspektīvas, un izvēlējās beigt karjeru, nevis bezmērķīgi turpināt karjeru Latvijā. “Baltycki futbol” Edgaru atrada Linkedin kā “Key Account Baltic States at SIA CCF Baltija” un nolēma aprunāties par vecajiem laikiem.
Mūsdienās futbols ir kā organisms, kas sastāv no tūkstošiem mikroelementu. Tas nav tikai 22 spēlētāji, divi vārti un viena bumba. Futbolam ir svarīga sociāla, politiska nozīme, dažkārt pat sasaucoties ar reliģiju. Tomēr pirmkārt un galvenokārt tas ir bizness, un tur, kur ir bizness, ir arī tie, kas vēlas pelnīt naudu. Edgaram šie cilvēki nepatīk, bet, no otras puses, pateicoties viņiem viņš varēja doties uz Rumāniju. Bet sāksim no sākuma.
Rīdzinieks Rēzeknē
Edgars Portnojs šobrīd ir 34 gadus vecs un nāk no Rīgas. Viņš galvaspilsētā spēlēja tikai kā jaunietis, pārstāvot FK Multibanka. Viņš debitēja valsts augstākajā līgā un spēlēja Rēzeknes “Blāzma” komandā. Viņš izcīnīja vietu pirmajā sastāvā un, kā rakstīja Sportacentrs, “cementēja “Blāzmas” vārtus”.
Foto: Romans Kokšarovs, f64, Sporta Avīze
Tomēr Edgara sapņu virsotne nebija tikai cementēt “Blāzmas” vārtus. “Mans tētis ir piereģistrējis mani kaut kādā interneta vietnē, kur futbolisti varēja atstāt informāciju par sevi un kontaktēt ar dažādiem cilvēkiem, kas varētu ieinteresēties futbolista pakalpojumos.” – skaidro Portnojs. Tā radās iespēja aizbraukt. Tajā brīdī Edgars vairs nebija Rēzeknē. Viņš pārcēlās uz vienu no labākajām 1. līgas komandām – “Kauguri/PBLC”. Taču nespēlēja tur parāk ilgi.
“Mūs sakomunicēja futbola aģents no Rumānijas un nolēmu riskēt un aizbraukt tur pamēģināt savus spēkus. Viņš piedāvāja to izdarīt Steaua klubā.” – stāstā Portnojs. Edgars Latviju pameta ar 24 aizvadītiem mačiem Virslīgā. Viņš 2008. gada sezonā aizvadīja 23 spēles, bet 2009. gada sezonā – 1 spēli, pēc tam vairs nespēlēja, tāpēc 2009. gada maijā no Rēzeknes pārcēlās uz pirmo līgu. Drīz pēc tam viņš gatavojās doties uz Bukaresti.
Liels risks
“Steaua ir pazīstams klubs ar vēsturi. Ir patīkami būt šāda klubā. Lietu organizācija pavisam citā līmenī salidzinot ar Latviju. Es teiktu kā zeme un debesis. Visīpašakais ir kad notiek derbija Dinamo – Steaua. Atmosfēra stadionā ir briņšķīga.” – pēc vārtsarga domām, tie ir pozitīvi aspekti. Tomēr Bukarestē daudzas lietas izrādījās ļoti sarežģītas. Piemēram, ņemiet vērā, ka Portnojs nekad nav spēlējis Steaua pirmajā komandā. Tādējādi viņam nav izdevies personīgi iepazīties ar slaveno un ļoti pretrunīgi vērtēto kluba īpašnieku Džidži Bekali, lai gan, ņemot vērā, kā viņš izturas pret saviem spēlētājiem, tas, iespējams, nav liels zaudējums.
“Biju diezgan jauns, 18-19 gadi. Šādā vecumā ļoti rēti kāds var tikt pamatsastāvā diezgan stiprā Rumānijas līgā. Konkurence ļoti lielā, talantīgo futbolistu ir daudz. Man pašam arī vēl nebija daudz pieredzes. Ar Steaua bija diezgan maz laika kaut ko pierādīt, jo pēc 6 mēnešiem vajadzēja jau meklēt kaut ko citu, kaut gan visi treneri bija ar mani apmierināti un pat esam parakstījuši līguma pagarinājumu.” – Portnojs saka. Galu galā vajadzēja braukt prom.
lēmums doties uz Rumāniju nebija viegls. Neviens nepiedāvāja nekādas garantijas, aģents bija svešinieks. Bija divas iespējas: turpināt spēlēt Latvijā vai uzņemties risku un aizbraukt, bet visu braucienu organizēt un finansēt pašam. “Vienreiz caur internetu atradam aģentu Anglijā, bet izrādījas ka viņš ir aferists. Gadījumā ar Rumāniju – tas bija liels risks. Biļetes uz līdmašīnu bija jāpērk pašiem. Nekādas garantijas, ka arī šīs nebūs aferists nebija, nezināma valsts ar nezināmo valodu un braucu viens pats” – stāstā bijušais futbolists. Aferas nebija, bet bet liktenis nesaudzēja Edgaru.
Nelaimei nav robežu
Šķiet, ka liktenis kā laimes dalītājs ne visus atceras. Diemžēl nereti pretī var saņemt neveiksmi, Tieši tā bija Portnoja tālākajā piedzīvojumā Rumānijā, taču sākotnēji viss gāja ļoti labi. Edgaram nācās mainīt klubu, jo “Steaua” klubā viņam nebija vairs vietas. Par vārtsarga jauno klubu kļuva vēl viena Rumānijas 1. līgas komanda, Gaz Metan Medias.
“Gaz Metan komandā esmu trēnējis kopā ar pamatsastāvu, bet esmu spēlējis dublieru komandā, kas spēlēja Rumānijas 3.līga. Bija plāns paspēlēt kādu laiku dublieru komandā un mēģināt jau iekļūt pamantastāvā. Viss bija labi un pēc plāna, bet diemžēl esmu sarāvis krusteniskās saites kājai diezgan stulbā situācijā. Tad man sācies atveseļošanas periods uz 6 mēnešiem un atgriežoties uz treniņiem klubam plāni jau mainījušies.” – stāstā Portnojs. Kāda bija šī “stulba situācija? Tiešam nelaimes definīcija. “Bija janvāris, daudz sniega, ir notikuši kaut kādi treniņi pirms komanda dotos uz nometni Turcijā. Vārtsargu treneris nolēma uztaisīt treniņu uz sniega. Vienā no vingrinājumiem treneris ir uzmetis par augstu bumbu, esmu to noķēris, bet strauji nokritu zemē uz kājas ceļa. Tā arī sarāvu saites.”
Diemžēl šī vēsture nozīmēja, ka Edgars daudzus mēnešus nevarēja spēlēt un līdz ar to nespēja izcīnīt vietu Gaz Metan sastāvā. Viss bija jāsāk no nulles. Līgums, kas beidzās 2012. gada vasarā, protams, netika pagarināts. Gaz Metan Edgars pavadīja 2 gadus, no kuriem pēdējais pusgads bija saistīts ar traumu.
Restarts
Pēc vairāk nekā gada bez futbola Portnojs nolēma meklēt jaunu klubu un atkal to atrada Rumānijā. Atkal radās iespēja izmēģināt spēkus Rumānijas 3. līgā, taču šoreiz nevis pirmās līgas kluba dublieru komandā, bet gan SCM Zalau, kas tolaik saucās Armatura Zalau. Kā vēsta portāls sportulsalajean, latviešu vārtsargs pat kļuva par pirmo ārzemnieku kluba vēsturē.
Pirms gada es pat sazinājos ar klubu no Zalau par Edgaru. Diemžēl viņi man atbildēja tikai uz vienu jautājumu, no kura izriet, ka klubā vēl ir cilvēki, kas atceras latvieti. Diemžēl tas ir viss, rumāņi neko vairāk neuzrakstīja.
Katrā ziņā Zalau bija vieta, kur Edgars pēc traumas varētu atgriezties futbolā. Viņš zināja 3. līgu, zināja valsti un valodu. “Armatura Zalau esmu spēlējis, lai dabūt pieredzi pēc atveseļošanas, lai pēc tam mēģināt tikt talāk.” – saka Portnojs. Tomēr vārtsargs tur bija tikai sešus mēnešus. Pēc tam viņš atgriezās dzimtenē.
Kopsavilkums
“Futbols Rumānijā ir pavisām citā līmenī, nekā Latvijā. Bijuši daudz labu futbolistu. Esmu bijis komandā gan ar tie, kas spēlēja Steaua komandā, gan ar tiem, kas kadreiz spēlēja Galatasaray. Pieredze noteikti ir lieliskā, dzīvoju tur kādus 4-5 gadus, īsti jau neatceros. Iemacījos rumāņu valodu redzēju skaistas pilsētas un skaistu dabu. Es teiktu, ka Gaz Metan laiki ir bijuši labākie. Spēlēju regulāri dublieru komandā” – šķiet, ka, neraugoties uz daudzajām grūtībām Rumānijā, Edgaram ir jaukas atmiņas par šo laiku.
Atgriešanās uz Latviju un “atā” futbolam. Aversija pret aģentiem
Kā jau Edgars iepriekš minēja, Zalau bija viņa pēdējā pietura Rumānijā, un tad izrādījās, ka arī viņa karjera. Tomēr tas nebija tā, ka spēlētājs uzreiz atteicās no futbola. Viņš vēlējās vēlreiz izmēģināt spēkus ārzemēs, Latvijā negribēja. Taču izrādījās citādi.
“Pēc Zalau es atgriezos mājās Latvijā. Mēģināt spēlēt Latvijas čempionātā neredzēju jēgu. Mēģināju atrast kādu iespēju aizbraukt vēl uzspēlēt kaut kur ārzemēs, bet nekā īsti nesanāca. Tad nolēmu sākt jauno dzīvi – aizgāju strādāt un paralēli mācījos.” – tā Portnojs skaidro karjeras atstāšanas apstākļus.
Vēl viens jautājums, kas “palīdzēja” Portnojam pieņemt šo lēmumu, bija futbola aģenti. Edgaram par viņiem ir negatīvs viedoklis, un patiesībā viņš nav vienīgais. No vienas puses, aģents var palīdzēt atrast spēlētājam jaunu klubu (Edgars pats to pieredzēja, jo aģenta dēļ spēja aizbraukt uz “Steaua”), bet, no otras puses, var atrast viedokļus, ka aģentam spēlētājs vispirms ir ienākumu avots un ka spēlētājs tiek vērtēts tikai tajā kontekstā. “Mana paša attieksme pret aģentiem, tik tiešām, ir negatīva. Kāds varētu pateikt tāpēc ka man viekārši, nepaveicās, bet tomēr redzot to visu kas notiek futbolā iekšā, man tāda attieksme arī ir noformējusies. Manuprāt šodienas futbolisti ir kā vērgi, kurus “tirgo” šurp-turp ar vienīgo mērķi – nopēlnit naudu. Kāds uz viņiem arī nopēlna. Ja paveiksies, tad nopelnīs arī futbolists, ja nē – tad cits stāsts. Kā jau minēju futbolista dzīve bieži ir ļoti negodīga un klāt pie tā profesionāla sporta dzīve ir ļoti īsa. Vien kādi 10-15 gadi, ja paveiksies.” – saka Portnojs.
25 gadu vecumā Edgars Portnojs noslēdza savu profesionālo karjeru, taču tas nenozīmēja pilnīgas beigas. Viņš joprojām spēlēja amatieru futbolā. “īsi pēc profesionālas karjeras beigam esmu spēlējis futbolu ar draugiem, paziņam. Pēc tam sanāca spēlēt futzālu amatieru līmenī. Spēlēju Rīgas čempionātā. Tur gan esmu jau nomainījis ampluā un spēlēju laukumā, nevis vārtos. Sanāca diezgan labi, vārtus esmu iesitīs daudz. (smejas) Pēc tam atnāca kovīda laiki un kaut kā viss ir apstājies. Šobrīd man ir ģimene, darbs un citas darīšanas. Laika futbolam īsti šobrīd nav. Citas prioritātes.”
Bizness
Pēc karjeras beigām Edgars sāka studēt uzņēmējdarbības vadību un pēc tam strādāt šajā nozarē. Futbola viņa dzīvē vairs, bet kā viņš vērtē to laiku, ko pavadīja laukumos? “No šodienas es teiktu, ka pavadītais laiks futbolā ir bijis ļoti mierīgs laiks. Faktiski bija jāstrādā tikai pāris stundas dienā treniņa laikā, kas skatoties uz šodienu ir pilnīgs nieks. Grūti pateikt par svarīgumu… Bijis un bijis” – saka Edgars. Ir arī cits Šuvenīrs” jo iegutas laukumā prasmes var izmantot arī biznesa sektorā: “Laikam vien sportisko interesi kaut ko sasniegt un disciplīnu.” – nobeigumā teica bijušais vārtsargs.
Galvenā fotogrāfija: liga2.ro
