Virslīgā šobrīd ir nospēlēts gandrīz 2/3 sezonas, Rīgas komandām svarīgas spēles Eirokausos, kā arī turpinās Latvijas kausa izcīņa, jau šajās brīvdienās aizvadot ceturtdaļfinālus. Par komandu veiksmēm un neveiksmēm daudz ir runājuši galvenie treneri – pēc katras Virslīgas spēles ir preses konference, kur arī viņi izsaka savu viedokli un atbild uz jautājumiem –, arī klubu pārstāvji, piemēram, prezidenti, ir tikuši intervēti. Taču ko domā komandu aktīvie fani – to “Bałtycki futbol” pavaicāja trim fanu kustībām.
Iepriekšējās sezonas Virslīgas čempione RFS šobrīd tabulā atrodas 2. vietā ar 52 punktiem (par punktu mazāk ir “Riga”, taču arī vienu spēli mazāk nospēlējuši). RFS pēc 12 spēlēm (11. maijā) arī bija 2. vietā, taču sniegums ir pasliktinājies (gan statistiski, par ko rakstīju nesen, gan vizuāli). Viedokli par šo sezonu vaicāju “Riverside Lions” pārstāvim Gintam Jankovskim.
“Sezona no neitrāla skatītāja viedokļa ļoti interesanta. Ja runājam no mūsu skatu punkta, vienmēr var labāk, bet ticam un ceram, ka sezonas noslēgums būs nedaudz jaudīgāks! Vēlamies, lai čempionu vārds tiktu saglabāts otro gadu pēc kārtas!”
Par šī brīža situāciju (viedokli vaicāju pēc zaudējuma 2:3 pret “Super Nova”): “Kāds to sauc par pārsteigumu-neveiksmi. Mēs to iekšēji raksturojam kā nelielu melnu svītru. Jebkuram dzīvē tādas gadās, bet pēc melnās svītras vienmēr nāk baltā, un esam pārliecināti, ka šis nebūs izņēmumu gadījums! Maltā visu uzsāksim.”
Foto: Nora Krevņeva-Baibakova
Katrai fanu grupai arī vaicāju par pašu kā fanu kustības sniegumu šosezon, Gints izcēla izaugsmi, kas paveikta: “Es vērtētu kā ļoti labu – kāpēc? Jā, cilvēku skaita ziņā vērojams tiešām neliels kritums, jo esam ieviesuši stingrākus nosacījumus, biedru naudu un vīziju par attīstību. Vēlamies veidot kolektīvu, kas tiešām mīl futbolu un vēlas augt kopā ar komandu. Četru gadu laikā esam sasnieguši tuvu maksimumam, un domāju, ka turpmākajos gados iesim uz augšu. Eirokausi pierādija to, ka spējam savākties uz svarīgākajām spēlēm sezonā.”
Pēc ļoti blāvā snieguma pret “Hibernians” Daugavas stadionā (1:1) ne visi RFS spēlētāji aizgāja pateikties faniem par atbalstu tajā mačā, taču vārtsargs Pāvels Šteinbors, ilgu laiku nospēlējis Polijā, kur šis viss ir saprotams, skarbi norādīja saviem kolēģiem, ka jāatnāk pateikties faniem.
“Liepāja” šo sezonu sāka izcili – 5 spēlēs 5 uzvaras, līderi tabulā. Tā turpinājās arī kopumā pirmajā, bet tad kaut kas sāka vairs tik labi nestrādāt, nomainījās treneris (atgriezās Tamazs Pertija). Ar viedokli dalījās Valdis Kalns, “Amber City” pārstāvis.
“Kā jau piejūras pilsētai pieklājas, mūsu komandai arī gājis kā pa viļņiem. Ļoti labo sezonas startu novērtēja un pamanīja visi Latvijas futbola draugi. Arī mēs sakām lielu paldies klubam un Kirilam Alševskim par labo sagatavošanos sezonai. 2 smagās traumas (Ķigurs un Pedrozu) un Simiča trauma pamatīgi ietekmēja tālāko sniegumu. Tomēr 2 reizes uzveicām “Riga”. Pret “Valmieru” bijām kopumā bezspēcīgi, kamēr pret RFS ļoti nedaudz pietrūka līdz pozitīvai bilancei. Trenera maiņa nebija īstajā laikā, bet tādi apstākļi bija izveidojušies, ka Kirils nevarēja vairāk palikt Liepājā. Tamazu vērtēsim ne agrāk kā pēc sezonas beigām, jo lielā sastāva rotācija un viņa prasības noveda pie dažām labām sensācijām. Tomēr augusta tendence jau ir labāka. Skaidrs, ka visas sezonas garumā lielākie vilcēji ir Zviedris un Savaļnieks. Nevienā brīdī nevar noliegt arī citu devumu, kas dažkārt ir bijis spilgts noteiktos nogriežņos, – Villela, Dodo u.c. Nav mums skaidrs līdz galam, kāpēc Isajevs un Simičs nebija vairs vajadzīgi, bet uz šo jautājumu atbildēs Virslīgas tabula. Šobrīd raugāmies optimistiski, jo bronza un sudrabs ir rokas stiepiena attālumā. Pirmais solis uz medaļām – savākt visus 15 punktus augustā.”
“Liepāja” šogad tika līdz UEFA Konferences līgas kvalifikācijas 2. kārtai un tur arī apstājās. Valda domas: “Eirokausos, kamēr nāk pretī nezināmas komandas, ir ļoti grūti ko objektīvi novērtēt. Kosovas “Gjilani” noteikti bija “Audas” kalibrs, tāpēc 1. kvalifikācijas kārtas pārvarēšana tomēr arī ir sasniegums, nevis pašsaprotama lieta. Pie tam emocijas Liepājā atbildes spēlē 2. puslaikā bija fantastiskas. 2. kārtā pretī nāca klubs, kurš pērn vēl spēlēja Čempionu līgas grupu turnīrā. Tie bija svētki visiem Liepājā un tiem dažiem, kam izdevās doties uz Berni. Spēlēs ar “Young Boys” arī paši spējām izveidot izcilus momentus. Žēl, ka atbildes spēlē neuzmanīga spēle ar roku deva iemeslu 2. minūtē jau piešķirt 11 metru sitienu uz mūsu vārtiem, kas realizācijas gadījumā faktiskā izšķīra dueļa likteni. Eirokausi jāvērtē pozitīvi, vienīgi kluba un nāciju rangā būtu devis vairāk neizšķirts viesos.”
Foto: liepajniekiem.lv
Eirokausu laikā “Liepāja” sensacionāli zaudēja Latvijas kausā. “Pie Eirokausiem jāpiemin tomēr spēle Latvijas kausā, jo tā noritēja starptautisko maču starplaikā. T.s. grobiņnieki parādīja kausa raksturu un spēja uzveikt spēcīgākos sāncenšus no Liepājas, izmantojot pēdējo nogurumu pēc ceļošanas turp un atpakaļ no Kosovas.”
Valdim bija kas sakāms par to, kas notika apkārt: “Šīs spēles laikā un pēc tās uzvirmoja augstas emocijas starp tiem, kas bija par Grobiņu, un tiem, kas bija par Liepāju. Man gribētos pateikt tai daļai, kas par Grobiņu jūsmoja aiz spīta, labāk nenāciet uz Liepājas spēlēm, ja Liepāja jums tā nepatīk! Mums no “Amber” nav nekas pretī Grobiņas sasniegumiem, un pieļauju, ka daļa dosies uz spēli ¼ finālā Grobiņā. Bet skaļi un publiski tagad izņigrt visu FK “Liepāja” darbu var tikai pēdējais nelga, kas neatceras, kādā situācijā bija Liepājas augstākās meistarības futbols pēc 2013. gada sezonas vai tad, kad Māris godīgi atzina, ka nevar nodrošināt līdzekļus, lai turpinātu cīņu par medaļām vai vispār paliktu Virslīgā, un nodeva kluba kontrolpaketi Oļegam Hramovam.”
Runājot par savu (fanu kluba) sniegumu, Valdis atzina, ka uzlabojumi ir: “2 gadus mūs būtībā iebetonēja Covid. Šajā sezonā noteikti esam gājuši uz priekšu vismaz 3 lietās. Esam nedaudz paplašinājušies skaitliski. Lai gan joprojām esam saujiņa padsmit biedru, nevis kārtīgs bars ar 30–40 cilvēku. Pie mums tā vienkārši nevar ienākt. Ir jārespektē dažas lietas, uz kurām skatāmies gana stingri. Bet tāpat jau tie “kāzusi” uzpeld. Esam regulāri izbraukuma spēļu apmeklētāji. Te jāsaka paldies par atbalstu klubam, kas nodrošina izbraukuma busiņu. Šķiet, tikai vienā spēlē neesam bijuši pret “Valmieru”, kad spēle bija darba dienā 18:00 Latvijas otrā galā. Esam ieviesuši regulāru fanu kluba konta saturu Instagram. Facebook ar nelieliem pārtraukumiem tehnisku iemeslu dēļ. Ir arī citas sarežģītākas vēl padomā un procesā. Pēdējais, kas izdevās, bija fanu kluba iedziedātais gabals “Viens virziens”.”
“Kopumā mēs nekur nelidināmies pa mākoņiem, jo augt ir kur vēl daudz un plaši. Kaut vai regulārs izbraukuma spēļu apmeklējums, kas dažkārt nenāk galīgi viegli. Bet mēs labi redzam bāzi. Manuprāt, tik daudz jauno futbolistu un vispār bērnu kā Liepājā nenāk nevienai Virslīgas komandai. Nākotne ir mūsu bērni!“
Valdis arī atrakstīja, ka 10 komandu Virslīga ir izdevusies un ka nākotnē “varam klusībā raudzīties uz divpadsmitnieku (Rēzekne, Jelgava, Ventspils, vēl kāda Rīgas/Pierīgas komanda)”.
“Metta Ultras” sezonas sākumā varēja būt pietiekami apmierinātas ar savas komandas sniegumu, piemēram, pēc uzvaras pār “Spartaks” (2:0), spēle, kura “Mettas ultrām” bija svarīga, – 10 gadu jubileja fanu kustībai.
Mettai 2:0! Pūlis gūst otros vārtus Virslīgas karjerā, pirmajā reizē viņš Valmieras kreklā apbēdināja tieši Mettu. pic.twitter.com/01bOlRhokB
— LV_futbols (@LV_futbols) April 20, 2022
Pēc šī nākamajās 4 spēlēs “Metta” guva vēl divas uzvaras, taču kopš 6. maija viss diezgan bēdīgi turpinājās – nākamajās 13 spēlēs 0 uzvaru (tikai kausā Salaspilī 13:0) un tikai 2 neizšķirti, turklāt vairākās spēlēs izlaisti punkti, esot vadībā.
“Ja runājam par komandas sniegumu līdzšinējā sezonas daļā, tad pavisam loģiski, ka ar to ne līdz galam esam apmierināti,” uz jautājumiem kopīgi kā kolektīvs atbildēja “Metta Ultras”. “Lai arī sezonas pašā sākumā izcīnījām visai pieklājīgu nezaudētu spēļu sēriju (3 neizšķirti pēc kārtas, turklāt pa vienam pret RFS un “Valmieru”), tajā pašā pirmajā aplī arī uzvaras pret “Spartaku” un “Super Novu”, tad turpinājumā ar punktu vākšanu vedās krietni gausāk, nekā bija cerēts. Turklāt sāpīgāku šo faktu padara tas, ka lielā daļā spēļu nespējām noturēt savu pārsvaru uz tablo, kas pat vairākās spēlēs ir bijis divi vārti.”
“Tieši pēc diviem aizvadītiem apļiem Gluščuku aizstāja Riherts, kas bija paredzms solis daudzējādā ziņā.Gan tas, ka komanda bija nokļuvusi dziļā psiholoģiskā bedrē pēc neizšķirta pret “Super Novu” un divāmizlaistām uzvarām pret “Daugavpili” un “Spartaku”, no kuras Andrejam spēlētājus neizdevās izvilkt, līdz ar to radikālas pārmaiņas bija jāveic. Gan tas, ka Mihelsona un Riherta ļoti labās attiecības arī nevienam nav noslēpums. Mums gan līdz pēdējam mirklim bija cerība, ka iespēja stāties pie Meistarkomandas stūres tiks dota kādam citam trenerim no akadēmijas. Diemžēl pēc Riherta atnākšanas tendences nav būtiski mainījušās – nu jau par “Mettas” firmas zīmi ir kļuvusi nespēja noturēt pārsvaru vai arī neizšķirtu uz rezultāta tablo. Tam visam vēl drūmāku noskaņu piedod tas, ka pēdējo gadu aizsardzības līderis Normunds Uldriķis izlaidīs ilgu periodu, un viņa līmeņa aizstājēju mums diemžēl pagaidām nav.”
Foto: Eduards Grencmanis
Par savu sniegumu un plašāk “Mettas Ultru” pārstāvji atbildēja plaši: “Lai arī kā to negribētu atzīt, komandas sniegums vismaz daļēji diemžēl ietekmē arī “Metta Ultras” biedru aktivitāti. Īstenībā pat komandas sniegums ir sasiets kopā ar mūsu performanču kvalitāti un arī otrādāk. Piemēram, Jānis Beks nesenajā intervijā kluba mājaslapā pastāstīja, cik ļoti komanda vēlējās uzvarēt mūsu grupējuma 10 gadu jubilejas svinību spēlē pret Jūrmalas “Spartaku”. Šie svētki spēlētājiem nozīmēja tikpat ļoti daudz kā mums. Un to varēja just. Tādas emocijas mēs sen nebijām pieredzējuši – spēlētāji vēl ilgi pēc spēles palika kopā ar mums šo īpašo notikumu svinēt, tāpat “Mettas” akadēmijas pavisam jaunie spēlētāji arī daudzskaitlīgi pievienojās komandas atbalstam spēles laikā ar dziesmām. Tikpat aizraujošs noteikti bija arī šo svinību sagatavošanās process. Sākot jau ar lielizmēra banera veidošanu, kas šoreiz izmēra ziņā bija vēl lielāks nekā pērn, cīņu ar Hanzas ekstrēmajiem vējiem, pirotehnikas horeogrāfijas plānošanu un beidzot ar grupējuma seno biedru atkalredzēšanos.”
Sezonas laikā viņi arī saskārās ar vairākām epizodēm, kad krievu okupantu slepkavu atbalstītājiem Latvijā nepatika tas, ko dara “Mettas Ultras”.
“Mūsu grupējuma darbības arī ietekmēja ģeopolitiskā situācija Eiropā, proti, 24. februāra krievijas armijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Mēs jau kara pirmajā vakarā bijām kolektīvi ieradušies pie krievijas vēstniecības, lai dziedātu “putin huilo”. Un šī dziesma jau kopš Virslīgas pirmās kārtas ir katrā spēlē skanējusi mūsu izpildījumā neatkarīgi no mūsu skaita sektorā vai stadiona, kurā atradāmies. Gan šo dziesmu, gan Ukrainas karogu, gan jau par ikonu kļuvušo mūsu pašu veidoto baneri ar pārsvītrotu burtu “Z” daudzviet apsargi interpretēja kā provokāciju un nosauca tos par futbolā nevēlamiem simboliem, nemaz nerunājot par pretreakciju, ko tie izraisīja vietējās “vatēs” jeb proputinistos. Šādi brīži gan norūda un saliedē grupējuma biedrus, gan sniedz pamatīgu “realitātes pārbaudi” par to, starp kādiem cilvēkiem mēs dzīvojam, par ko pat iepriekš varbūt nemaz īsti nemēdza aizdomāties.”
Paklau, @fkauda.
Kad mēs no jūsu algotajiem apsargiem varēsim dabūt atpakaļ mūsu baneri, ko viņi konfiscēja pie ieejas? pic.twitter.com/w36xJqEAFf— FS Metta/LU Ultras (@FSMettaUltras) May 2, 2022
“Novēlam katram futbola fanam atrast sev tādu futbola klubu, kam just līdzi un ar ko būt tik dziļi emocionāli sasaistītam, ka zobgalīgie jautājumi “Kā tu vari atbalstīt tikai vienu klubu?” vairs nekad neizskan,” man atsūtīto atbildi “Mettas Ultras” noslēdza ar šādu piebildi.
