Krakovas “Hutnik” nesen noslēgtajā transfēru logā veica pamatīgu pastiprinājumu aizsardzībā, piesaistot otru no “Ekstraklases: laukumiem zināmu latvieti. Igors Tarasovs mums pastāstīja par savu pašreizējo pašsajūtu, neseno pieredzi laukumā un izmantojot skarbus vārdus, raksturoja infrastruktūras situāciju Latvijā.
Rafals Kobza (“Bałtycki futbol”): Pēc pieciem gadiem esi atgriezies Polijā. Vēl ne laiks uz Latviju, tev vēl ir ko pierādīt ārzemēs?
Igors Tarasovs (Krakovas “Hutnik”): Ne jau tāpēc, ka man būtu kaut kas jāpierāda ārzemēs, es vienkārši jūtu, ka joprojām vēlos spēlēt futbolu un varu to darīt.
Cik liela nozīme bija Denisam Rakelam, lai tu nonāktu “Hutnikā”? Vai jūs runājāt pirms transfēru, vai tā bija vienkārši sakritība?
Tieši “Hutnik” meklēja aizsargu gaidāmajai sezonas otrajai pusei, un sanāca tā, ka es nokļuvu šajā komandā. Denisam bija ietekme, es runāju ar viņu un citiem futbolistiem. Tā nu es tagad esmu “Hutnikā”.
Tev ir 35 gadi, esi ļoti pieredzējis, bet, no otras puses, daudzi fani interesējas, kādā formā esi un vai esi gatavs izaicinājumam. Tāpēc ļauj man pajautāt – kā tu jūties fiziski?
Fiziski jūtos ļoti labi, neesmu guvis nevienu nopietnu traumu, šajā ziņā viss ir kārtībā. Tā vairāk ir futbola lieta, man nedaudz jāpiestrādā pie formas, bet domāju, ka lielas problēmas nebūs. Man šajā ziņā ir liela pieredze, šī nav pirmā reize, kad esmu nonācis šādā situācijā.
Cik lielā mērā atteikšanās no spēlēšanas izlasē palīdz tev kluba karjerā? Vai tev nebija domu meģināt nospēlēt 50 mačus nacionālajā krēklā?
Par izlasi tagad vispār nedomāju, jo lēmums jau ir pieņemts. Jā, varbūt es gribētu aizvadīt tās 50 spēles, bet, manuprāt, tas nebija iespējams jau tajā brīdī, par tagadni nerunājot.
Tu būsi pieredzējušākais spēlētājs “Hutnika” ļoti jaunajā aizsardzības sektorā. Vai tev šī ir papildu atbildība, vai arī nejūti lielu satraukumu par to?
Es ierados šeit, lai palīdzētu komandai cīnīties par paaugstinājumu, un es darīšu visu ko varu. Iespējams, mana pieredze arī būs vajadzīga, taču šeit ir daudz labu futbolistu, un mēs palīdzēsim viens otram. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgs.
“Hutnik” šobrīd atrodas 4. vietā tabulā, mērķis ir zināms – paaugstināšana. Tātad tas būs vai nu liels panākums, vai vilšanās. Polijā šādos apstākļos vēl neesi spēlējis, kādi ir tavi iespaidi? Vai tev bija citas iespējas? Ja jā, tad kāpēc tieši “Hutnik”?
Pagājušajā sezonā Zviedrijā biju tieši šādā situācijā. Tur bija grūts brīdis, mums bija 8 punktu zaudējums 2. vietai, kas mums deva paaugstinājumu uz parbaudēm. Mēs uzvarējām 8 spēles pēc kārtas un spēlējām parbaudēs, tāpēc man ir arī šāda pieredze. Man bija vēl dažas citas iespējas, bet to nebija daudz. Es tikai gaidīju šādu izaicinājumu kā šeit, Hutnikā, tāpēc esmu ļoti priecīgs un motivēts!
Nesen spēlēji Zviedrijas 3. līgā, diemžēl zaudējāt iepriekš minēto parbaudes. Pastāsti nedaudz par savu pieredzi Skandināvijā.
Zviedrijas 3. līga man bija interesanta pieredze, tur spēlē daudz labu un jaunu futbolistu, kuri demonstrē labu spēles līmeni. Man tas bija lieliska iespēja, ka varēju sevi pārbaudīt šādos apstākļos, un, pateicoties tam, es pārliecinājos, ka joprojām varu atļauties cīnīties ar jaunākiem, ambicioziem futbolistiem. Tāpēc es zinu, ka vēl spēlēšu (smejas).
Pirms Zviedrijas tu spēlēji Kiprā, Ethnikos Achna komandā. Kopā ar tevi tajā laikā tur spēlēja vēl viens latvietis – Artūrs Karašausks. Cik palidzīgs ir fakts, ka ārzemju komandās ir kāds tautietis? Lai gan būtībā Polija tev ir ļoti pazīstama valsts.
Polijā jūtos kā mājās! Jebkurā gadījumā ir labi, ja komandā ir kāds no tavas valsts un pat labs kolēģis, kurš tev uzreiz palīdzēs un pastāstīs, kā viss izskatās. Tāpēc tad ar Artūru vai tagad ar Denisu tiešām ir labāk un vieglāk.
Vai ir iespējams beigt karjeru kādā Polijas klubā, vai tomēr vēlies to darīt Latvijā?
Mēs redzēsim, kā viss notiks tālāk. Vēlos pabeigt karjeru pēc iespējas labāk. Polijā tas būtu labi, vēl gribētos pāris reizes kaut ko uzvarēt, iet augstāk, aizvadīt tās 7 spēles Ekstraklasē, lai sasniegtu 100… Var sapņot, bet redzēsim, kā būs ar veselību. Varbūt varētu beigt Latvijā savā klubā, bet mana kluba, Rīgas “Skonto” vairs nav. Tā ka redzēsim, pagaidām es vēl spēlēšu, un kas būs tālāk, tas būs.
Latvijas izlasei ir jauns treneris. Kāda ir tava pieredze darbā ar Daini Kazakeviču? Un kā tu vērtē jaunā trenera izvēli?
Ar Daini viss bija vairāk vai mazāk kārtībā. Nebija nekādu problēmu, vienkārši īstajā brīdī sajutu, ka man jau ir jāatsakās, ilgi par to domāju, un tas man bija labākais brīdis. Ja runājam par pēdējo ciklu un rezultātu trūkumu, tad es nezinu, ko gaidīt no grupas, kurā mēs bijām. Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka būs grūti. Mums ir jānostājas stingri un jāpieņem, ka pagaidām tāds ir mūsu līmenis. Neatkarīgi no tā, vai treneris būtu Gvardiola vai Mourinju, būtu tikpat grūti. Tomēr potenciāls mūsu valstī ir ļoti, ļoti augsts. Es vienmēr teikšu, ka mums ir jāuzlabo infrastruktūra, mums ir daudz jāstrādā pie bērnu un junioru trenēšanas. Mums ir ejams garš un grūts ceļš, un mums ir vēl ko darīt.
Līdztekus diskusijām par jauno treneri, kaut kur fonā visu laiku notiek dažādas sarunas par nacionālo stadionu Rīgā. Daži sabiedrības locekļi uzskata, ka tas nav vajadzīgs. Citi norāda, ka Latvija ir pēdējā valsts Eiropā, kurai nav sava nacionālā stadiona, kas pieder federācijai. Cik svarīgs šis jautājums ir Latvijas futbola attīstībai?
Kā jau minēju, mūsu infrastruktūra ir drausmīga. Sākot ar bērniem, jo tagad redzu, kādos apstākļos viņi trenējas. Akadēmijai jāmeklē zāle vai kādi 10 m2 nezin kur, pa visu Rīgu. -20 grādos treneris mauc ar lāpstu lai iegūtu 10 m2. Katastrofa! Ko bērni uztrenēs? Mums Rīgā ir 1,5 zāles. Tā arī bija, kad es vēl biju U10 kategorijā. Ir pagājuši 25 gadi, un mūsu bērni ir tādos pašos apstākļos! Tu vari iedomāties, kāda plaisa ir starp futbola valstīm un mums, tādi ir fakti. Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā ir cits klimats? Kāpēc Dainis ir vainīgs vēlāk? Tas ir retorisks jautājums, par stadionu es pat nerunāšu.
Jau drīz sāksies jaunā Virslīgas sezona. Ņemot vērā to, ka tu spēlē ārzemēs, domāju, ka varu tev lūgt nelielu prognozi – kurš šogad kļūs par čempionu?
Es deru, ka atkal notiks cīņa starp Riga FC un RFS. Pēc viņiem 3-4 vietā būs Auda vai Valmiera, varbūt arī Liepāja.
Nobeigumā es jautāšu par taviem plāniem tuvākajā nākotnē. “Hutnik” ir diezgan īstermiņa perspektīva. Kas būs pēc tam? Vai turpināsi spēlēt ārzemēs? Cik ilgi vēl vēlies spēlēt futbolu?
Kā jau teicu, cik vien es varu atļauties un cik man ir veselība, es spēlēšu. Kad jutīšu, ka vairs nespēju tikt galā, es aiziešu, bet es esmu motivēts, kad man teiks, ka ir pienācis laiks beigt karjeru. Es vienmēr saku, ka es pats izlemsi. Tas mani ļoti motivē, redzēsim, kā būs tālāk!
Vai tev joprojām ir kādi futbola sapņi vai mērķi?
Šobrīd es vēlos palīdzēt “Hutnik” cīnīties par paaugstinājumu un vienkārši izbaudīt futbolu labā līmenī.
fot. Hutnik Krakow
