Gadu gaitā Latvijas futbolā ir notikušas dažādas līdzjutēju protestakcijas. Tām ir bijušas dažādas saknes: sākot ar tādiem vienkaršiem jautājumiem kā slikti sportiskie rezultāti un beidzot ar totalizatoru. Šajā tekstā sniegts pārskats par vairākām Latvijas līdzjutēju protestakcijām.
Paldies kolēģim Kristam, kas palīdzēja raksta tapšanā.
Latvijas izlase – Gerijs Džonsons un vēstule
Angļu futbola speciālists Gerijs Džonsons par Latvijas izlases galveno treneri kļuva pēc tam, kad no amata aizgāja Revazs Dzodzuašvili. 2000. gada Eiropas čempionāta atlasē, kuru iesāka Dzodzuašvili, Latvija iesāka ļoti labi: uzvaras pār Norvēģiju un Gruziju, divi neizšķirti, kas pēc 7 spēlēm grupā deva 3. vietu, tuvu 2. vietai. Taču tad pēkšņi Revazs devās prom, un jau ar angli pie vadības pults cikls noslēgts nesekmīgi (2 punkti 3 spēlēs). Kvalifikācija uz Pasaules kausu tika sākta ar kopsummā 0:5 pret beļģiem un skotiem un viesos minimālu 1:0 uzvaru pret Sanmarīno. 2001. gada martā Horvātijā 1:4 zaudējums, un pirms mača “Skonto” stadionā pret Sanmarīno Latvijas līdzjutēji uzrakstīja vēstuli spēlētājiem. Daļa no “Sarauj, Latvija!” vēstule, ko vēlāk varēja izlasīt Latvijas medijos: “Nevienam nav noslēpums, ka Latvijas izlases pēdējās spēles pret Beļģiju un pat uzvaras pār Lihtenšteinas un Sanmarīno futbolistiem nevar neizsaukt nemieru. Rodas iespaids, ka vairākiem no jums izlases liktenis ir vienaldzīgs. Jūs uzspļaujat mums visiem, kas piepilda “Skonto” vai citu pilsētu stadionus, laikā, kad mēs ar milzīgu entuziasmu sekojam jums visā Eiropā. Nesauksim konkrētus vārdus, taču fakts paliek fakts (to, starp citu, vienā no pēdējām preses konferencēm apstiprināja arī Garijs Džonsons) — vairāki no jums, spēlējot izlasē, acīmredzami taupa savus spēkus, neatdod sevi laukumā par visiem simt procentiem. Jūsu rādītais futbols šajās spēlēs nav salīdzināms ar to, ko jūs esat spējīgi rādīt un ko redz līdzjutēji Anglijā un Krievijā. Tas mums vairs nav cilvēcisks apvainojums, jo dažkārt gribas atklāti protestēt.” Spēle tika izgāzta, kā zināms, Latvija nospēlēja neizšķirti 1:1.
2007. gadā pēc zaudējuma Lihtenšteinā un Aleksandra Starkova atgriešanās pirms mājas spēles pret Ziemeļīriju fanu sektors izkāra baneri ar nosaukumu “Nav cīņas, nav atbalsta” (tam par iemeslu bija izlases vājais sniegums). Gada noslēgumā intervijā Anatolijam Kreipānam Starkovs izcēla šo momentu: “Atgriezies izlasē, es gandrīz vai nepazinu komandu. Liela daļa spēlētāju it kā tie paši, bet — arī citi. Sanācām uz pirmo treniņnometni Ķeizarmežā, un — kaut kas iepriekš neiedomājams! — pieci no futbolistiem ieradās ar nokavēšanos. Vēsā mierā, pat bez atvainošanās par kavēšanos. Es biju šokā! Pēc divām trim spēlēm situācija sāka normalizēties, es atkal sāku pazīt Latvijas izlasi tādu, kādu to zināju, taču daudz spēka un nervu prasīja komandas “savākšana”. Un te man ļoti palīdzēja līdzjutēji. Jā, jā, ar to savu plakātu — “Nav cīņas — nav atbalsta”. Izgāju pirms spēles ar Ziemeļīriju laukumā, ieraudzīju to plakātu un sapratu, ka man puišiem vairs nekas īpaši nav jāsaka — lai izlasa paši. Izlases atveseļošanās — tas ir arī līdzjutēju nopelns.”
Vēstule, ko vēlāk publicēja “Vakara Ziņās”
Liepāja – tad un tagad
2007. gada Virslīgas sezonas noslēgumā starp “Ventspili” un “Metalurgu” bija sīva cīņa — divas kārtas līdz beigām ventspilniekiem bija 56 punkti, bet liepājnieki bija iekrājuši 55 punktus.
Priekšpēdējā kārtā Ventspilī abas komandas tikās savā starpā un ar 1:0 mājinieki uzvarēja, tādējādi otro gadu pēc kārtas FK “Ventspils” bija spēcīgākā Latvijas futbola komanda. Vilšanās Liepājas pārstāvjiem bija liela, un laikrakstā “Kurzemes Vārds” 1. novembrī (pēdējā spēle bija 4. novembrī) tika publicēta atklātā vēstule “Liepājas Metalurga” prezidentam Sergejam Zaharjinam. Vēstule, kurā Metalfans pieprasīja galvenā trenera maiņu: “Izsakām pateicību un novērtējam Benjamina Zelkēviča paveikto, izcīnot Latvijas čempionu titulu 2005. gadā un Latvijas kausu 2006. gadā, taču vienlaikus atgādinām, ka čempionu tituls tika bezatbildīgi izlaists no rokām 2004. un 2006. gadā. Ja 2004. gadā par neveiksmes iemeslu varam uzskatīt sportiskās veiksmes trūkumu, tad 2007.gadā, sezonas vidusdaļā atrodoties pat ļoti izdevīgā situācijā turnīra tabulā un pārliecinoši apsteidzot tuvākos sekotājus, čempionāta izskaņā pārsvars tika izsēts. Uzskatām, ka šajā situācijā atbildība ir jāuzņemas komandas galvenajam trenerim B. Zelkēvičam, taču šobrīd viņa komentāri masu medijos par spēlētāju nogurumu, traumām, izlases spēlēm, mūsuprāt, ir izvairīšanās no personīgās atbildības par komandas sniegumu.”
Pēc lietuviešu speciālista ēras beigām Liepājā par galveno treneri kļuva Jurijs Andrejevs, tobrīd arī izlases galvenais treneris, kā arī, kas daudziem jo daudziem liepājniekiem nepatika, bijušais “Skonto” pārstāvis. Sezona iesākās ne tā, kā cerēja komandas līdzjutēji, — 5 spēlēs tikai 7 punkti… Metalfans, protestējot pret komandas spēli, tribīnēs izkāra baneri “Kļūstiet FKLM krāsu cienīgi!”. Pēc zaudējuma Baltijas līgas spēlē pret FK “Rīga” žurnālists Ints Grasis “Kurzemes Vārdā” rakstīja: “Šoreiz no tribīnēm ik pa laikam skanošajam: “Andrejev, 3 minūtes līdz vilcienam!””, “Andrejev, go home!”, pievienojās arī viens fanu grupējums: “Jurij, prom!”…” 9. jūnija avīzē, kurā rakstīja, ka “Metalurgs” izcīnīja uzvaru pār “Dinaburg”, lasāms: “Pēc tik neizteiksmīga sezonas sākuma un virslīgas spēles norises laika sakrišanas ar Eiropas futbola čempionāta maču Liepājas “Daugavas” stadionā bija ieradies necerēti liels līdzjutēju skaits — vairāki simti skatītāju. Varbūt viņus iespaidoja kluba prezidenta Sergeja Zaharjina aicinājums “Kurzemes Vārda” sestdienas numurā atbalstīt komandu? Fani tiešām dedzīgi atbalstīja savu komandu, tiesa, spēlei beidzoties, tik un tā dziedāja dziesmu ar latviešu melodiju, bet pārfrāzētu tekstu: “Projām jāiet, projām jāiet, Jurijs nevar šeit palikt…”.” Drīz vien pēc vienošanās Andrejevs atvadījās no Liepājas, bet “Metalurgs” sezonas beigas aizvadīja labi — beigās otrā vieta aiz ventspilniekiem. Kā izrādījās, 2009. gadā “Metalurgs” otro reizi tika kronēti par Virslīgas čempioniem.
Metalfans līdzīgu, taču šoreiz vērstu pret spēlētājiem, vēstuli rakstīja 2011. gadā. Viņi aizcināja “katru futbolistu nopietni izvērtēt savu darbību un attieksmi laukumā. Esam neapmierināti ar Jūsu pašatdevi spēlēs, kad tiekamies ar nosacīti vājāku pretinieku”. “Mūsu – “Liepājas Metalurga” kvēlāko līdzjutēju – galvenais uzdevums ir atbalstīt savu komandu pat grūtākajos brīžos nevis aizrauties ar atklātu vēstuļu rakstīšanu. Tomēr ir reizes, kad vairs nevaram aprobežoties tikai ar dziedāšanu Latvijas stadionu tribīnēs. Tā bija 2007. gadā, kad paudām neapmierinātību ar Lietuvas speciālista Benjamina Zelkēviča sasniegto un nesasniegto “Liepājas metalurga” galvenā trenera amatā, tā ir arī šogad. Mums nav vienalga, kas notiek ar dzimtās pilsētas futbola komandu, tāpēc dzīve piespiež runāt publiski.”
“Metalfans” biedrs Rihards Ļesins stāsta mums: “Spilgti, protams, to vairs neatceros, taču, šķiet, ka toreiz mēs nevarējam pieņemt pat dažus zaudējumus toreiz tiešām vājajam apakšgala komandām. Arī sniegums nebija tāds, pie kāda Metalurgs bija pieradinājis daudzus gadus. Tāpēc arī reakcija bija samērā asa un reaģējoša. Toreiz tas bija principiāli cīņā ar “Skonto” un FK “Ventspils”. Diemžēl ne tā, kā tagad.”
A kā ir tagad? Šobrīd futbolu Liepājā arī pavada protesta atmosfēra, bet nedaudz citādā formā. Neviens neraksta vēstules, nav baneru, pamatā… neviens neko nedara. FK “Liepāja” spēļu apmeklējums ir ļoti zems, aktīvo līdzjutēju no Amber City fanu kluba stadionā vairs nav. Ļesins par šādu attieksmi (klusēšanu) nav īsti pārliecināts: “Pirmkārt, reakcijai no faniem jābūt. Ja ņem par piemeru FK “Liepāja” fanus, tas piekrītu, ka šobrīd aktīvi atbalstīt klubu nevar. Bet vienkārši samierināties un neizteikt viedokli ir nepareizi, jo tā ir tik pat liela bezdarbība kā kluba reakcija uz sniegumu un rezultatiem. Šobrīd izskatas, ka visiem viss ir vienalga. Bet tā arī ir fanu kluba vājuma pazīme. Nav līdera, nav vienota veseluma un laikam arī nav degsmes atbalstīt.”
Lai gan to nevar saukt par aktīvu protestu, 2023. gada oktobrī kāds Amber City līdzjutējs aprakstīja nepatīkamu situāciju, kurā bija iesaistīti līdzjutēji, treneris Tamazs Pertia un kluba īpašnieka dēls. Abi vīrieši apvainoja līdzjutējus un lika noprast, ka viņi klubam nav vajadzīgi. Viss pēc tam, kad līdzjutēji pauda neapmierinātību ar spēli laukumā. Pēc vairāku dienu nepatīkamajām situācijām līdzjutēji saņēma atvainošanos.
Latvijas izlase – pēdējie gadi
2019. gadā kaunpilnas spēles aizvadīja nacionālā izlase. Piemēram, pēc pirmā puslaika mājās pret slovēņiem Latvija zaudēja 0:4 un stadionu pameta ne tikai parastie skatītāji, bet arī atbalstu pārstāja sniegt ultras.
Stadioni pamet ne tikai ultras. Arī uzticīgi izlases atbalstītāji/futbola cilvēki centrālos sektoros. Otro puslaiku vērosim kapu klusumā
📸 @eduards_petrovs pic.twitter.com/mjyCbeeOOA
— Arkādijs Birjuks (@arkadijsb) June 10, 2019
Daudz skaļāka un, iespējams, pati pamanītākā fanu protesta akcija notika 2023. gada rudenī, kad izlases aktīvie fani spēles pret Armēniju 1. puslaikā protestēdami atstāja H sektoru un izritināja baneri ar slaveno vektoru. Pirms spēles fani uzrakstīja arī atklāto vēstuli, ko publicēja vairāki portāli Latvijā un kurā teica, ka ir pret izlases galveno treneri Daini Kazakeviču, nevis spēlētājiem. “Diemžēl starp mūsu Latvijas izlasi un mums stāv Dainis! Tas Dainis, kurš jau vairākus gadus vada šo izlasi! Lai izteiktu savu Latvijas futbola izlases atbalstītāja viedokli šajā jautājumā – Lūdzu jūs VISUS, Ceturdien doties uz izlases spēli, kuras sākums ir 19:00, ierodoties visiem laicigi uz spēli, no visas sirds nodziedam mūsu valsts himnu, noskandinām pa visu stadionu VISI LATVJI KOPĀ LĒCAM HEI HEI un līdz ar spēles sākuma svilpi dodamies zem tribīnes uz pirmā puslaika PĀRDOMU BRĪDI (45minutes) atstājot PILNĪGI TUKŠU H SEKTORU atbalstam Daiņa uzņemtajam VEKTORAM!”
Pagājušā gada beigās intervējām H sektora Capo, kas sīkāk pastāstīja par šo notikumu: “Manas domas, mans personīgs viedoklis: no vienas puses es sapratu spēlētāju domu – mēs esam komanda, visi kopā, un, ja vienam neveicas, tad visiem neveicas. Diemžēl lielākā problēma ir komunikācijas stils, kā tika pasniegts cikla mērķis. Mēs ticam savai izlasei, mēs par to ceļamies un krītam, un mēs apzināmies, cik spēka ir mums, bet, ja cilvēks ir gatavs solīt kalnus, lai gūtu labumu, bet rezultāta nav… tas ir nepiedodami! Līdz ar to viss kopā radīja šo konflikta situāciju.”
Fot. Agris Suveizda
FK “Ventspils” – pret netīru spēli
2019. gada Virslīgas sezonas sākumā “Ventspils Ultras” paziņoja, ka pārtrauc atbalstīt tās pieaugušo komandu aizdomīgu spēļu dēļ. Toreiz “Ventspils Ultras” vadītājs Aleksejs Molodojs savā Twitter kontā argumentēja fanu lēmumu: “Ventspils Ultras ir pieņēmušas lēmumu atteikties no FK “Ventspils” pamatsastāva verbāla un vizuāla atbalsta 2019. gada sezonā. Grūti atbalstīt komandu, kas regulāri piedalās aizdomīgās spēlēs. Grūti izkliegt rīkles tribīnēs par tiem, kuri laukumā spēlē savu spēli. Grūti ar visu sirdi pārdzīvot par cilvēkiem, kuri ar savām darbībām ceļ neslavu mūsu kluba labajam vārdam. Grūti veidot dialogu ar tiem, kuriem ir nospļauties uz FK “Ventspils” vēsturi un tradīcijām. Ceram, ka agri vai vēlu mūsu pilsētā atgriezīsies godīgs un tīrs futbols.”
Protests sākās pēc sezonas pirmās spēles pret “Spartaks Jūrmala” (2:1). Vienīgos vārtus “Spartaks” guva pēc milzīgas vārtsarga kļūdas. Iepriekš treniņnometnē FK “Ventspils” spēlēja pret Norvēģijas komandām. Pēc vienas no spēlēm norvēģu mediji izteica minējumus, ka spēle bijusi sarunāta.
Ventspils Ultras tolaik koncentrējās uz junioru komandu atbalstīšanu un līdz kluba sabrukumam aktīvu atbalstu neatjaunoja. Klubs kategoriski noliedza, ka tam būtu kāds sakars ar spēļu sarunāšanu, un visu fanu paziņojumu rezumēja ar vārdiem “suņi rej, karavāna iet tālāk”. Šobrīd fani apmeklē JFK “Ventspils” spēles.
2009. gadā Metalfans, tāpat kā citi, pēc “Dinaburg” izslēgšanas no Virslīgas 2009. gada oktobrī spēlē “Skonto” stadionā, kurā “Metalurgs” uzvarēja ar 6:1 “Skonto”, izveidoja plakātus (ko vairākas reizes centās noņemt no malas, lai neparādītos futbols sliktā gaismā), protestējot pret spēļu sarunāšanu un ietekmēšanu.
Fot. Ultras.lv
FK “Metta” – ambīciju jautājums
Tāpat 2022. gadā Metta Ultras vairākās spēlēs nesniedza aktīvu atbalstu savai komandai un vienā no spēlēm izritināja plakātu “Nav cīņas – nav atbalsta!”.
Nav cīņas – nav atbalsta. Tik vienkārši pic.twitter.com/0k6nbBPXdl
— Futbols vispirms. (@Apskatnieks35) August 22, 2022
2022. gadā rakstījām par aizvadīto sezonu, kurā savu viedokli par šo situāciju pauda Metta Ultras pārstāvji. “Šāds lēmums brieda jau kādu laiku. Galvenais detanators šim bija vairākas spēles sezonas vidū, kad, mūsuprāt, spēlētājiem pazuda degsme un cīņasspars tieši konkrētā spēles nogrieznī. Vairākkārt izlaidām 2 vai 1 vārtu pārsvaru, šķietami pārstājot spēlēt pavisam. Apkārt sāka virmot pat visai neglaimojošas baumas par iemesliem, bet mēs bijām pārliecināti, ka mūsu šībrīža spēlētāju vidū kas tāds nebūtu iespējams. Šis noveda pie tā, ka vispirms spēlē pret “Spartaku” Daugavas stadionā izkarinājām baneri, kas vēstīja “Nav cīņas – nav atbalsta”. Spēli apmeklējām klātienē, bet bijām parasti skatītāji – paši pirkām biļetes, nevilkām grupējuma apģērbu vai citus atribūtus un visu spēli pavadījām klusumā. Vēlāk ieradāmies vienā no komandas treniņiem, lai aprunātos ar pašiem spēlētājiem aci pret aci, lai saprastu, kas ir noticis ar spēli un komandu kopumā. Vismaz mums škiet, ka šī saruna bija vērtīga, jo vienā no nākamajām spēlēm pret “Super Novu” tika izcīnīta uzvara, kas sezonas noslēgumā izrādījās zelta vērtē,” tā pastāstīja ultras.
