Latvijas futbols ir pietuvojies tai dienai, kurā Latvijas Futbola federācijas valde uzklausīs un izvērtēs izlašu galveno treneru, tajā skaitā vīriešu nacionālās izlases galvenā trenera, paveikto, kā arī spriedīs, ko tālāk darīt. “Bałtycki futbol” noslēdz rakstu sēriju (1. daļa un 2. daļa) par izlases statistiku.
Skaidrs, ka Latvijas valstsvienība daudz biežāk, salīdzinot ar pretiniekiem, bijusi tā komanda, kura pēc ranga vietas ir zemākā pozīcijā. Piemēram, ja skatās tikai atlases (Eiropas čempionāta, Pasaules kausa un Nāciju līgas) spēles un gada vidējo pretinieka un Latvijas ranga vietu starpību, tad tikai trīs reizes izlase bijusi nomināla favorīte. Tas bija 2004., 2009. un 2022. gads (jā, lai gan 2020. gadā Nāciju līgā pret Andoru un Maltu skaitījāmies favorīti, tad pret Fēru salām – gan ne).
Kā ranga vietas ņemtas no FIFA ranga Eiropas griezumā gada beigās; favorītes stutusā spēļu īpatsvars ir no visām kvalifikācijas spēlēm
No 180 atlases spēlēm tieši 30% jeb 54 mačos Latvija bijusi pēc šī rādītāja favorīte. Jurijs Andrejevs, kurš nomainīja Aleksandru Starkovu drīz vien pēc 2004. gada Eiropas čempionāta, ir vienīgais treneris, kurš virs puses spēļu vadījis komandu, esot rangā augstākā vietā par sāncensi. Gerijs Džonsons, kuram izdevās tikai 8 spēlēs būt galvenajam trenerim, nefavorītes un favorītes statusā spēļu skaits iedalījās vienādi (pa četrām). Daiņa Kazakeviča laikā, lai gan Latvijas vieta rangā nu ļoti bēdīga (lai gan ne sliktākā, kāda bijusi…), pateicoties tam, ka piedzīvoti divi gadi ar Nāciju līgu, 2/5 spēļu latvieši pretiniekiem atstājuši pastarīšu lomu. Vismazāk sevi pierādīt sanāca Stojanovičam, jo 2019. gadā Latvija bija grupā vājākā izlase, un arī Marianam Paharam – 84% gadījumu pretī nāca nomināli stiprākas komandas.
Paņēma mazāk punktu, nekā vajadzētu
Lai analizētu Latvijas valstsvienības sniegumu, izmantotas 163 spēles kopš 2006. gada. Lai gan izlases relatīvais spēks ir koriģējies laika gaitā (jo vājāks sniegums, jo mazākas izredzes uzvarēt nākotnē), kopumā šajā periodā Latvija ieguvusi par 15 punktiem (par 8.8%) mazāk, nekā to sagaidīja.
Visas spēles (izņemot pret Luksemburgu 2006. gadā) pret Eiropas izlasēm kopš 2006. gada
Pārbaudes (t. sk. Baltijas kauss) spēlēs vīriešu galvenā izlase pat bijusi daudz veiksmīga nekā atlases spēlēs, taču mīnusi pie abiem (-4 un -11 punktu). Ja aplūko attēlu augstāk, kur ir sadalītas spēles pēc tā, cik punktu būtu bijis jāiegūst Latvijas futbolistiem, redzams, ka ir liela atšķirība caurmērā iegūtājos punktos pret izlasēm, pret kurām Latvijai sagaidāmo punktu daudzums vienā spēlē bija līdz 0.9, un pret izlasēm, pret kurām sagaidāmo punktu bijis jābūt vismaz 0.9. Te arī meklējams izskaidrojums Latvijas valstsvienības atpalikšanai: 79 mačos, kuros sagaidāmo punktu rādītājs nepārsniedza 0.9, tātad izlase bija nefavorīte, Latvija paņēma par 18 punktiem mazāk, nekā bija sagaidāms.
Un noslēgumā trīs galveno izlases treneru vadītās izlases kvalifikācijas spēlēs un tas, kā tām sekmējies. Izvēlētas tās, kurās treneriem dots solīds skaits maču. Ja Aleksandrs Starkovs 2. periodā (2007.–2013.) izlasi beidza vadīt “uz zaļā” (uzkrājoši iegūto punktu bija vairāk par sagaidāmajiem), tad Pahars beidza ar gandrīz -5, bet Kazakevičs šobrīd ir arī mīnusos, kā gandrīz visā savā izlases vadīšanas laikā bijis.
Izceltais foto: izlases treniņš Piņķos pirms novembra spēlēm (foto autore: Sanita Ieva Sparāne)
